Tās atrodamas arī Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašā plauktā “Liepājnieki lasa”, kurā ikviens apmeklētājs var izvēlēties sev lasīšanai kādu no vairāk nekā 100 grāmatām, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Liepājas Centrālās administrācijas un nodibinājuma “Liepāja 2027” sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne citiem iesaka izlasīt Andras Neiburgas dienasgrāmatu apkopojumu divos sējumos “Es esmu tas, kas paliek pāri”.

“Grāmatu lasīšana ir mana aizraušanās un viens no labākajiem atpūtas veidiem kopš bērnības.

Mums mājās ir plaša bibliotēka, kuru cenšamies regulāri papildināt ar labākajām Latvijā izdotajām grāmatām. Pērkam arī mākslas grāmatas un dažādus izdevumus ārzemju ceļojumos un pasūtām internetā.

Man patīk lasīt dažādus žanrus, bet galvenais ir tas, lai grāmatas izlasīšana mani bagātina intelektuāli un profesionāli.

Ziemassvētku brīvdienās izlasīju rakstnieces, mākslinieces un uzņēmējas Andras Neiburgas dienasgrāmatu apkopojumu divos sējumos “Es esmu tas, kas paliek pāri” un to iesaku izlasīt ikvienam.

Dienasgrāmatu apkopojums ļauj iedziļināties Andras Neiburgas dzīves niansēs, vienlaikus piedāvājot unikālu ieskatu 21. gadsimta Latvijas kultūras un sabiedrības attīstībā.

Šie vairāk nekā 16 gadu laikā veiktie ieraksti ne tikai fiksē rakstnieces dzīves notikumus, bet arī atklāj laikmeta garu –

gan Latvijas kultūras un ekonomikas dzīves dinamiku, gan globālos pārmaiņu procesus.

Andra Neiburga raksta ar aizrautību, intelektuāli un reizēm arī ar traģikomisku godīgumu.

Viņas interneta dienasgrāmatā piefiksētie ieraksti atklāj intīmas un reizē universālas pārdomas par cilvēka ikdienas rūpēm, tās būtību, mūžīgajām un nerimstošajām alkām izprast un saprast pasauli.

Tas ir reizēm arī skaudrs stāsts par drosmi būt pašam un skatīties patiesībai acīs.

Autore ļoti godīgi atklāj Latvijas inteliģences ikdienu, domas, pārdomas, darbības.

Dienasgrāmatas ir vērtīgs materiāls arī tādēļ, ka tajās plaši un diezgan precīzi aprakstīti tā laika spilgtākie kultūras notikumi, ar cieņu pret citiem apspriežot aktuālās kultūras norises.

Tas ir arī labs materiāls kaislīgiem ceļotājiem, grāmatu lasītājiem, kino skatītājiem, laba ēdiena cienītājiem – daudz izcilu ieteikumu. 

Šīs dienasgrāmatas ir svarīgas gan literārā mantojuma dēļ, gan tās ir arī spilgts piemērs, cik daudzslāņaina un bagāta var būt cilvēka dzīve, ko veido ne tikai nozīmīgi kultūras un biznesa sasniegumi, bet arī attiecības, ģimene un ikdienas dzīve.

Tā ir arī vērtīgs atgādinājums par interneta laikmeta kultūras fenomenu un iespēju komunicēt, būvēt virtuālas identitātes un atklāt sevi caur rakstītu vārdu.

Izdevums īpaši būtisks ikvienam, kuram svarīga Latvijas kultūra, – tas aicina ne tikai lasīt un pārdomāt, bet arī atcerēties, cik dziļa un daudzveidīga var būt cilvēka saikne ar kultūru.

Tas uzrunās visus, kuri ilgojas un vēlas dziļāk izprast cilvēku, tā raizes un priekus.”

Tūrisma gide Sarmīte Stepane iesaka citiem Narinē Abgarjanas grāmatu “No debesīm nokrita trīs āboli”.

“Man patīk rakstīt, esmu izdevusi pati savu grāmatu “2Q2Q”, kurā ir tādas kā miniatūras vai tēlojumi par piedzīvoto bērnībā, arī tādi kā sapņojumi.

Literatūrā es meklēju sajūtas,

svarīgi, lai varētu pie grāmatas atgriezties, tālab lasāmvielu izvēlos ļoti rūpīgi un ne vienmēr mani saista grāmatas, par kurām jūsmo daudzi citi.

Man tuva tāda pusfantāziju pasaule, kā “Pasakas par ziediem” vai trilleri. Un, protams, vēsturiskas grāmatas, dzīvesstāsti un autobiogrāfijas.

Viena no manām mīļākajām autorēm ir armēņu rakstniece Narinē Abgarjana, piemēram, grāmata “No debesīm nokrita trīs āboli”.

“Nakts lai sargā viņas laimi un ritina maigās, vēsās plaukstās trīs ābolus, kurus pēcāk nometīs zemē, kā teikts Maranas pasakās, – vienu tam, kas redzēja, otru tam, kas stāstīja, trešo tam, kas klausījās un ticēja labajam,” šādi autore beidz grāmatu “No debesīm nokrita trīs āboli”, ko latviešu valodā pārtulkojusi lieliskā Ilze Paegle-Mrktčjana. 

Grāmata vēstī par nelielu armēņu ciematu kalnos. Tā ir par vēsturi, notikumiem, ilgām un cerībām, par plaisiņām sienās, saules apli uz grīdas, par mīlestību un zaudējumiem.

Lasot var sasmaržot smaržas, sagaršot garšas, neskaitāmas reizes apraudāties, izsmieties un aizdomāties: kamdēļ dzīvoju es?

Kāpēc pasaule ir tik liela? Un kāpēc tā ir tik maza un var ietilpt vienā mazā kalnu ciematiņā? 

Vietējās tradīcijas, nacionālais kolorīts, cilvēku un dzīvnieku raksturi – lasītājs iegrimst ļoti aizkustinošā un sāpīgā, smeldzīgi skaistā autores pagātnē, esot kopā ar grāmatu, viņš it kā atrodas uz iedomātas laiku robežas, saprotot, ka tas tiešām tā bija, ir, un varbūt arī būs.

Sižeta līnija nav viegla, tajā ir karš, posts un nelaimes, bet, neskatoties ne uz ko, ciema ļaudis visu pārdzīvo un dzīve turpinās, it kā vēstot: nekad nekas nebeigsies.

Cilvēki dzīvo savu ierasto, stacionāro, absolūti autonomo dzīvi pēc gadsimtiem pārbaudītiem likumiem, tu zini iznākumu, bet nevari atrauties. Tu nevari un arī nedrīksti pagriezt savu ceļu citā virzienā.

Lasīšanas procesā ir sajūta kā kādreiz bērnībā, un, šķiet, tu jau esi šos stāstus dzirdējis no savas vecmāmiņas,

tikai par pašu ļaudīm – par spēku, spīti, par laimi beigās, bet tagad tev tos pasniedz skaisti ierāmētus un ar specefektiem – tu tos it kā skaties lielformātā, bet nu jau vairs neesi mazs.

Grāmata izgriež sirdi otrādi. Tai ir ļoti spēcīga pēcgarša. Tā iedvesmo, tā pagrūž, tā iedod laimes sajūtu. Vārdu akvarelis apglezno iztēli un katrs mirklis attīra dvēseli, jo šīs skumjas ir skaistas.

Narinē man ir rakstnieku rakstniece un stila guru. Tieši viņa mani bieži iedvesmo rakstīt, man ir visas viņas grāmatas.

Esam vienaudzes, esam uzaugušas samērā netālu viena no otras, varbūt tāpēc viņa man ir tik tuva. Viņa ir ceļojums. Ceļojums tevī pašā.

Pamēģini un tu vairs nevarēsi apstāties.

Vēl viens citāts: “Pasaule ir maza, bet mēs – lieli, kaut arī aiz muļķības un vientiesības visu mūžu esam pārliecināti par pretējo.””

Liepājniece Ildze Lagzdiņa iesaka nupat izdoto Liepājas birģermeistara Jirgena Šmita grāmatu “Liepājas hronikas 1732–1748”, kas iepriekš bija lasāma tikai digitāli.

“Man patīk lasīt taustāmas, uz papīra drukātas latviešu autoru grāmatas, it sevišķi, ja tās ir saistītas ar mūsu pašu pilsētu, kā Daces Rukšānes “Krieva āda” vai Maijas Miglas “Matildes gadsimts”.

Bet tagad, kad lasīju Liepājas hroniku, reizē arī pārlapoju pilsētas trīssimtgades jubilejas albumu, kuru mantoju no mammas, es salīdzināju un pārdomāju abās grāmatās atrodamo informāciju.

“Liepājas hronikas 1732–1748” autors ir toreizējais pilsētas birģermeistars Jirgens Šmits, un viņa rakstīto vairāk uztveru ne kā hroniku, bet kā sava veida dienasgrāmatu, kurā ir arī personiskās dzīves fakti – paša precības, bērnu piedzimšana, sievu nāve un jaunas kāzas.

Liepājai pilsētas statusā tolaik ir tikai nedaudz vairāk par simt gadiem.

Interesanti lasīt, kā Liepāja attīstījās, kā vāca kolekti baznīcas būvei un kā Trīsvienības baznīcu cēla, kā osta attīstīta, protams, jau toreiz ar domu, ka tā ienesīs liepājniekiem labu dzīvi.

Šmits hroniku rakstījis pats sev – tā ļoti labi lasās un daudz kas tajā sasaucas ar mūsdienām.

Šķiet, nekas nav mainījies, kad lasām aprakstītās rātes priekšstāvju intrigas, savstarpējo apsūdzēšanu, neuzticību, turēšanu aizdomās par krāpšanu, bijusi arī neizbēgamā klanīšanās katram augstākam kungam, no kura varētu būt atkarīga gan paša, gan pilsētas labklājība.

Grāmatā arī atsedzas Liepājas un apkārtnes vide un cilvēku dzīve 18. gadsimtā – kāds bijis tiesiskums vieniem vai pretēji otriem – beztiesiskums, kāds sieviešu un bērnu liktenis sabiedrībā, kas vēl nepazina nedz antibiotikas, nedz anestēziju, nedz vakcīnas. Izdevums sniedz arī daudz ziņu par pilsētas tā laika iedzīvotājiem.”

Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Jauniešu teātra studijas vadītājs un režisors, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas Mūzikas struktūrvienības vadītājs Juris Ločmelis visiem iesaka izlasīt norvēģu autora Justeina Gordera starptautiski slaveno un neparasto romānu “Sofijas pasaule”:

“Grāmatu lasīju jau diezgan sen, bet man tā palikusi labā atmiņā. Jā, tā ir bieza, bet uzrakstīta vienkāršā, lieliskā valodā, ar nedaudz kriminālu sižetu, taču stāsts ir par filozofijas vēsturi.

Te visi pasaules filozofijas vēstures posmi apskatīti ļoti saprotamā veidā caur vienkāršu notikumu: četrpadsmitgadīga meitene Sofija ir spiesta meklēt savu mammu.

Droši vien grieķu vārda “philosophia” dēļ meitene arī ir Sofija (grāmatā lietota vārda forma ar burtu s, tātad – filosofija).

Ļoti interesanti, meistarīgi Sofijas stāstā ir iepīta filozofijas attīstības gaita.

Šī grāmata nesniedz kādu konkrētu atbildi, bet tās vērtība ir tieši tajā, ka vienkāršā veidā var izlasīt visu diezgan sarežģīto filozofijas vēsturi un iegūt labu pārskatu par Eiropas kultūru.

Šī, es ieteiktu, ir arī jauniešiem lasāma literatūra, domāju, ka tieši jaunieši ir tās galvenā mērķauditorija, un sevišķi es to rekomendētu vidusskolēniem, kuriem jāgatavojas kultūras vēstures eksāmenam.

Lasīt ir ļoti viegli, noteikti patiks arī pieaugušajiem.

Katrai grāmatai ir savs laiks.

Pretstatā šai man ir bijušas citas grāmatas, kuras es nevaru izlasīt – varbūt vienkārši tas vēl nav bijis īstais brīdis, kad konkrētā grāmata jālasa.

Tā man gāja ar Džeimsa Džoisa “Ulisu”, kas bija pirmā apziņas plūsmas literatūra pasaules vēsturē.

Lasīju un domāju – kurš kuru? Piespiedos un izlasīju! Protams, otrreiz mūžā nekad to neatvēršu. Tas bija izaicinājums.

Bērnībā lasīju nenormāli daudz, bet tagad ir darba režīms un grāmatām paliek maz laika. Pašlaik ņemu rokās lielākoties to, kas nepieciešams darbam, un galvenokārt tās ir lugas.

Man ļoti patīk lasīt īstas grāmatas, patīk šķirt īstu lapu. Mājās plauktā gaida sapirktas grāmatas – gan jau pienāks vaļas brīdis arī tām!”