Turklāt kopš augusta Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā ir uzstādīts īpašs plaukts “Liepājnieki lasa”, no kura ikviens bibliotēkas apmeklētājs var izvēlēties sev lasīšanai grāmatu, ko ieteicis cits liepājnieks, šīs rubrikas varonis.

Pašlaik plauktā jau ir vairāk nekā 100 dažādu grāmatu.

Mākslinieks Guntis Otaņķis spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona romānu “Vēja ēna” iesaka izlasīt arī citiem:

“Tajā ir gan psihoanalīze, gan mazliet no kriminālā elementa, gan konkrēta piesaiste vietai.

Droši vien es šo grāmatu nemaz nebūtu sācis lasīt, ja tajā nebūtu Barselonas. Barselonā droši vien daudzi bijuši vismaz pāris reižu.

Es nevaru beigt sajūsmināties par Barselonas vēstures intelektuālo vidi. Vienā pilsētā sastapās, studēja, dzīvoja, mācījās arhitekts Antonio Gaudi, gleznotāji Pablo Pikaso un Salvadors Dalī, nerunājot par to visu, ko pilsētas priekšnieki atļāva slavenajam arhitektam Barselonā darīt.

Es runāju par Barselonas īpašo fenomenu, šarmu.

Grāmata “Vēja ēna” ir stāsts par jauna cilvēka Daniela Semperes pārdzīvojumiem pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā. Viņš iekļūst Aizmirsto grāmatu kapsētā. Tā ir vieta, kur Daniels saņem kādu ziņu – uzdevumu.

Esmu daudz lasījis, un mana asociatīvā pasaule ir spēcīga, un šis darbs man saistās ar mūsdienu situāciju: ieeju slavenā Liepājas grāmatnīcā un lūdzu, vai ir dabūjama kāda grāmata no Salmana Rušdi. Nav! No Hermana Heses? Nav. No Gintera Grasa? Nav. Kaut kas no Platona? Nav. Varbūt ir “Fausts”? Nav! Bet ir pilna grāmatnīca ar gružiem.

Es saprotu, ka tas ir sociālais pieprasījums, bet es nesaprotu – vai mēs paši gribam zemi būt?

Mums ir tik brīnišķīga valoda, kas izskaidro, stāsta visus procesus un parādības, bet mēs tīksmināmies kā tādi mazi putniņi, kā cāļi, kas grib skaļi brēkt, bet to nevar izdarīt. Tādas ir manas sajūtas.

Safons ir viens no pasaulē visvairāk tulkotajiem un izdotajiem rakstniekiem. Autors izceļas ar ārkārtīgi bagātu, krāšņu, tēlainu, valdzinošu valodu.

Safons jālasa lēnām un ar baudu, un es apsveicu katru, kurš šo autoru vēl tikai iepazīs.”

Apdrošināšanas speciāliste Gunta Veisbuka ir detektīvu un psiholoģisko trilleru, fantastikas cienītāja jau no pusaudzes gadiem. Tāpēc viņa iesaka citiem Janas Vagneres grāmatu “Vongezers”:

“Kad savulaik bija izlasīti visi Andra Kolberga, Artura Konana Doila, Agatas Kristi, Žorža Simenona un citu detektīvmeistaru darbi latviešu valodā, sāku lasīt krieviski, kur šī žanra darbi bija pieejami jau ļoti plašā amplitūdā.

Mani kriminālromānā saista tā mīkla, kas jāatmin un jāizskaidro. Šajā noslēpuma atminēšanā vienmēr ir kaut kas azartisks.

Mani favorīti ir gan skandināvu detektīvi, gan Roberts Galbraits, gan Nele Noihausa, gan citi.

Taču ja jāiesaka kāda grāmata, kas uz mani atstājusi neizdzēšamu iespaidu, tad tā ir krievu rakstnieces Janas Vagneres grāmata “Vongezers” (ar turpinājumu “Dzīvi cilvēki”).

Gadījās, ka šī grāmata pie manis nonāca īsi pirms kovida pandēmijas, tad tā vairs nebija tikai literatūra, bet reālā dzīve.

Kas to būtu varējis paredzēt, ka piedzīvosim pasaules pandēmiju un ka tepat, mums kaimiņos, sāksies tik nežēlīgs karš? Ka pavisam nopietni mums ieteiks sagatavot 72 stundu izdzīvošanas somu?

“Vongezers” ir satriecošs, aizraujošs, fascinējošs, psiholoģisks trilleris. Smags, skarbs, biedējošs. Bet tik meistarīgi uzrakstīts, tik saprotami un cilvēcīgi, ka visi varoņi varētu dzīvot tepat mums kaimiņos, varētu būt mūsu paziņas, darba kolēģi.

Kad ierastās pasaules vairs nav, kad jāpieņem vitāli svarīgi lēmumi par izdzīvošanu un jāsaprot – tev pretī stāv glābējs vai ienaidnieks.

Pēc romāna motīviem uzņemts arī seriāls, kurš diemžēl ir pilnīgi cits stāsts.” 

Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” vadītājs Timurs Tomsons katram pieaugušajam iesaka izlasīt Zandas Rubenes grāmatu “Digitālā bērnība”:

“Es ilgojos pēc brīža, kad varēšu no sirds nodoties latviešu daiļliteratūras baudīšanai, taču šogad sanācis vairāk pievērsties izzinošām grāmatām un zinātniskai literatūrai, tostarp arī psiholoģiskiem darbiem, kuri palīdz sakārtot domas un meklēt atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, tostarp arī par dzīves jēgu.

Zanda Rubene, kuras grāmatu iesaku, ir Latvijas Universitātes vadošā pētniece, profesore, pedagoģijas doktore un divu bērnu mamma.

Ieinteresēties par “Digitālo bērnību” mani mudināja darbs koncertzālē, kur bērni un jaunieši ir svarīga publikas daļa.

Tā sagadījās, ka grāmata manās rokās nonāca, kad “Lielajā dzintarā” noslēdzās projekts sadarbībai ar jauniešiem un es daudz domāju par jauniešu vēlmēm un spējām mūsdienās.

Grāmatas autori pazīstu personīgi, sekoju līdzi viņas aktivitātēm, viņa ir augsta ranga akadēmiķe. Šī grāmata nāca kā papildinājums tēzēm, kuras esam ieguvuši savā darbā.

Grāmata mums noder profesionāli, jo strādājam arī ar jauniešiem un bērniem un domājam, kā mēs paši varam mainīties kopā ar šo pasauli, piesaistot jauniešus mūzikai.

Bet ir arī svarīgi saprast jauniešu domāšanas veidu mūsdienās.

Šī ir paaudze, kas nepazīst laiku bez interneta. Līdz ar to mums bieži vien ir grūtības izprast bērnus un jauniešus, kuri nāk pie mums uz koncertzāli.

Taču šo aizraujošo grāmatu man arī pašam personiski bija ļoti interesanti lasīt, jo tā nav tikai par bērniem, tā ir arī par pieaugušajiem. Arī mēs bieži ikdienā lietojam digitālos rīkus, un bieži vien – pārāk daudz. Digitālās tehnoloģijas mums ir visapkārt.

Zanda ļoti labi pastāsta, kas jādara ar šo digitālo pasauli mūsdienās, lai plaisa starp paaudzēm nebūtu tik liela.

Autorei ir poētisks salīdzinājums ar jūru: mēs nevaram izlikties, ka jūra neeksistē. Jūra ir, mums ir jāmācās to pieņemt kā dabas fenomenu. Tāpat ir ar digitālajām tehnoloģijām un ar digitālajiem procesiem mūsu dzīvē. Mēs nevaram izlikties, ka to nav.

Zanda ļoti interesanti apraksta izaicinājumus, kas saistīti ar digitālo tehnoloģiju ienākšanu pasaulē, un kā tās ietekmē bērnību un pieaugušos.

Viņa arī izskaidro, kā padomju laiks ir ietekmējis mūsu viedokli par tādu vārdu savienojumu kā “ekrāns un bērnība” – mums parasti ir tāda sajūta, ka tas ir kaut kas negatīvs.

Pieaugušajiem no tā visa ir lielas bailes, jo

līdz ar jauno digitālo situāciju bērnu acīs pieaugušie vairs nav autoritātes.

Vecie autoritātes modeļi, kādi darbojās pirms digitālo ierīču ienākšanas mūsu dzīvē, vairs nedarbojas. Pieaugušais vairs nav tas vienīgais zinātājs. Bērns var papildināt vecāka cilvēka zināšanas. Tā ir paradigmas maiņa, un bērns to jūt.

Pieaugušais bērnam vairs nav vienīgais informācijas avots. Bērnam ir pieejama visa plašā pasaule, zināšanas ir viņam visapkārt. Līdz ar to bērnam vairs neeksistē arī agrākais skolotāja autoritatīvais viedoklis. Tā ir kā tāda bērnības krīze.

Mēs parasti skatāmies uz to negatīvi, bet Zanda apraksta ļoti interesanti, kādā veidā tehnoloģijas izmantot, lai rezultāts būtu pozitīvs.

Pētniece sniedz arī praktiskus padomus, piemēram, par digitālo minimālismu, un kā nepazust digitālajā pasaulē, skaistajos instagrama kontos; būtībā viņa arī raksta, ko nozīmē jēgpilna dzīve. 

Autore ir digitālo tehnoloģiju optimiste, tomēr izsaka arī ļoti daudz kritikas, kā jau pētniece ar akadēmisku tvērienu. Taču šī grāmata nekādā ziņā nav sauss pētījums.

Zandai pašai ir divi bērni, viņa šīs situācijas apraksta arī kā māte un uzsver, ka nav ideālu vecāku, lai gan mūsdienas ar skaistajiem tēliem sociālajos tīklos uzbur ideālu ainu un it kā pieprasa ideālo vecāku konceptu.

Autore saka – atslābstiet! Mēģiniet strādāt ar bērniem, pavadīt kopā ar viņiem vairāk laika, un tas ir labākais, ko varat darīt.”

Bērnudārza “Liepiņa” vadītāja Agnese Verbele rekomendē Baibas Baikovskas grāmatu “Elfa – suns, ne cilvēks”:

“Esmu ļoti iecienījusi grāmatas par dzimtām, paaudžu sāgas, kurām var sekot līdzi ilgstoši, un grāmatas par ceļojumiem. Pirms tālākiem braucieniem sameklēju grāmatu par valsti, uz kuru dodos, un ņemu līdzi. 

Savu reizi palasu arī kādu vieglu romānu, arī latviešu autoru darbus. Man ļoti patīk Janas Egles darbi, kuros viss ir no dzīves.

Šoreiz ieteikšu arī citiem izlasīt nesen dāvanā saņemto grāmatu par suni asistentu, kuram ir īpaša misija.

Man arī pašai ir mīļš suns. Varbūt tādēļ šo grāmatu spēcīgi izjūtu.

Autore Baiba Baikovska ikdienu pavada ratiņkrēslā. Labradora šķirnes sunīte, īpaši apmācītā Elfa, palīdz viņai ikdienas darbos un sadzīvē.

Lasīju, ka Latvijā šādu asistentu ir pavisam maz, šķiet, tikai kādi divpadsmit.

Šajā grāmatā var gūt izpratni par servisa suņu būtību, kā jāizturas, kad satiec šādu suni. Piemēram, nedrīkst viņam skatīties acīs, jo tas var novērst suņa uzmanību no viņa galvenajiem pienākumiem. 

Grāmatā ir vairāki stāsti ar humoru un nelielu ironijas devu par to, kā notiek Baibas un Elfas kopīgā dzīve, ēdiena gatavošana un svētku svinēšana, kopīgās pastaigas un pat ceļojumi uz ārzemēm. Sunītis ir Baibas draugs.

Man liekas, šī grāmata tik ļoti vērtīga ir ar to, ka tajā ir daudz mīlestības.

Brīžam jau pat nevar saprast, vai Elfa ir suns vai cilvēks, katrā ziņā – līdzvērtīgs tuvinieks.

Sevišķi šo grāmatu iesaku tādēļ, ka tā ir ģimenes grāmata, viegli lasāma kopā ar bērniem un ļauj izjust suņa un cilvēka draudzības būtību.

Vērtības, kas ir šajā grāmatā: esi neatlaidīgs, pieņem palīdzību, esi priecīgs, dāvā prieku otram! Šī ir priecīga, vasarīga, sirsnīga grāmata, uzrakstīta vienkāršā, saprotamā valodā, un tai ir ļoti jaukas ilustrācijas.”