Turklāt nu Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā ir uzstādīts īpašs plaukts “Liepājnieki lasa”, no kura ikviens bibliotēkas apmeklētājs var izvēlēties sev lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Plauktā nu jau ir vairāk nekā 100 dažādu grāmatu.

Pensionēts jurists Andris Mikuļskis iesaka citiem izlasīt Mārča Auziņa grāmatu “Flirts ar patiesību”:

“Jaunībā sapņoju savu dzīvi saistīt ar bioloģiju un pat iestājos Medicīnas institūtā. Taču dabaszinātnēs pamatvaloda ir matemātika, un tā man galīgi nepadodas.

Kad nākamajiem ārstiem sākās augstākās matemātikas studijas, man nācās no medicīnas studijām atkāpties.

Taču interese par dabaszinātnēm man ir saglabājusies uz visu mūžu, tādēļ iesaku citiem izlasīt zinātnieka, bijušā Latvijas Universitātes rektora, izcila fiziķa Mārča Auziņa grāmatu, kuras nosaukuma frāze “Flirts ar patiesību” – ir pamata jautājumi: vai mēs vispār varam izzināt patiesību? Kas ir patiesība?

Mani jau no jaunības interesējuši fundamentāli dabaszinātņu jautājumi, dabas filozofija.

Šajā grāmatā ir daudz izziņas materiāla – gan populārzinātniski apraksti par dabu, par dabas izzināšanu, gan arī dažādas biogrāfiskas epizodes no slavenu zinātnieku dzīves un viņu izdarīto atklājumu vēstures. Tās ir zinātnieka esejas par zinātni.

Mani uztrauc, ka mūsdienās joprojām cilvēki grib ticēt brīnumiem, teiksmām, kaut kam pārdabiskam un mistiskam, bet maz pievērš uzmanību zinātnei.

Ir daudz tumsonības, to apliecina nesenais gadījums Rīgā ar bērnu, kurš nomira tādēļ, ka nebija vakcinēts pret difteriju.

Mārča Auziņa grāmatā ir diezgan daudz atspēkojumu tumsonībai.

Tieši zinātne ir īsto brīnumu avots, jo tieši tā atklāj lietas, kuras domādams neizdomāsi. Es aicinu cilvēkus būt saprātīgiem un uzticēties zinātniekiem.

Liepājas teātra aktrise Everita Pjata-Gertnere iesaka citiem Metjū Makonahija grāmatu “Zaļās gaismas. Lejupskriešanas māksla”:

“Mana diena sākas ar krūzi kafijas un dažām lappusēm kādā grāmatā. Darba dēļ jālasa daudz lugu, bet ārpus darba rokās man biežāk gadās pašizaugsmes literatūra, savukārt kopā ar bērniem – pasakas.

Tā sanācis, ka īstā grāmata mēdz iekrist rokās īstajā brīdī.

Parasti tas notiek mirkļos, kad esmu iekšēji noformulējusi sasāpējušu jautājumu, un tad mans prāts nomierinās, šo grāmatu lasot. Kad grāmata atnāk pie manis, tad to arī izlasu.

Vācu teologa Anselma Grīna “Atbilžu grāmatu” man uzdāvināja Renārs Kaupers, kad teātrī iestudējām Rasas Bugavičutes-Pēces lugu “Patakoļako un teātra visums”.

Man un manis atveidotajai Patakoļako sasaucās jautājumi, kas urdīja: ko es īsti daru? Kāpēc sāp šis un tas? Kāpēc sirdī kaut kas gruzd, kāpēc ir nemiers, kas dzen uz priekšu?

Kad šo grāmatu atvēru un lasīju, man tie bija kā svētrīti. Tā mani ļoti iedvesmoja un nomierināja, un tā arī atbildēja uz jautājumiem, kas mani nodarbināja.

Vēl viena man nozīmīga grāmata ir Holivudas aktiera Metjū Makonahija grāmata. Tās galvenā morāle varētu atklāties vienā no populārākajām lūgšanām:

“Dievs, dod man rāmu garu pieņemt to, ko es nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt to, ko spēju, un gudrību atšķirt vienu no otra.”

Makonahijs stāsta par zaļajām, oranžajām un sarkanajām gaismiņām dzīvē un iesaka mēģināt iemācīties saskatīt zaļās gaismiņas, atšķirt dažādās gaismiņas citu no citas.

Aktiera grāmata ir arī biogrāfiska, huligāniskāka, tāda – puišu literatūra. Viņš tiešām ir superdrosmīgs cilvēks, kurš ierauga zaļās gaismiņas un dod tām vaļu.

Abas šīs grāmatas man ir kā būšana pašai ar sevi. Es negribu citus cilvēkus pamācīt, kā viņiem ir jādzīvo. Es zinu, katram ir savs ceļš. Tāpēc es nesaku, ka tās ir katram jāizlasa, bet droši vien ir vēl kāds, kuram tās noder.”

Privātsākumskolas “Varavīksne” dibinātāja un direktore Ingvilda Parfjonova iesaka Lūsindas Railijas grāmatu “Eņģeļu koks”:

“Šo īru rakstnieces grāmatu man pirms diviem gadiem dzimšanas dienā uzdāvināja tuvs cilvēks, un tā man kļuvusi sevišķi mīļa.

Romāna pirmajā lappusē mani uzrunāja fakts, ka galvenās varones vārds ir Grēta – tāds pats kā manai meitai. Tas uzreiz radīja personiskas asociācijas un sajūtu, ka būs interesanti. Tomēr, kad ķēros pie lasīšanas, personiskās izjūtas uzreiz pazuda.

Grāmata un tās varone mani tā pārņēma, ka vārdu sakritība vairs nebija svarīgākais.

Mani pārņēma stāsts un autores prasme radīt dinastijas stāstu apmēram gadsimta garumā, līdz ar to viņa parāda, kā cilvēku personības ietekmējis karš.

Romānā galvenās varones dzīve izvijas cauri iepriekšējām paaudzēm, un darbība noris Velsā. Aizrauj musturs, kā rakstniece veido stāstu, un tas, ka tā pamatā ir ļoti dziļš vēsturisks pētījums, kas ir raksturīgs Railijai.

Man jādomā, kā mūsu dzīvi ietekmē paaudžu pēctecība un rīcības likumsakarības, kuras mēs paši neapzināmies – kā karma mums iet līdzi.

Romāna noslēpumainība man lika domāt par to, ka daudz kas mūsu pagātnē ir neskaidrs, un tas mūs iespaido.

Dziļums Lūsindas Railijas darbos mani saista visvairāk. Skaists romāns un pārsteidzošs sižets, kura atrisinājums man bija mīkla līdz pat grāmatas beigām.

Ar šo grāmatu Railija mani tā ieinteresēja, ka pēc tam izlasīju arī viņas romānus “Slepkavības Flīthausā” un “Itāļu meitene”.

Kad aizvēru šīs grāmatas pēdējo lappusi, sapratu – kādu mēnesi nevienai jaunai grāmatai neķeršos klāt, tik ļoti mani tā iespaidoja!”

RTU Liepājas akadēmijas Tūrisma studiju programmas vadītāja Ilze Grospiņa iesaka Valentīnas Freimanes grāmatu “Antigones likums”:

“Valentīnas Freimanes dzīve neilgi pēc Otrā pasaules kara ir cieši savijusies ar Liepāju, un sevišķi liepājniekiem to ir intriģējoši izlasīt. Bet – ne tikai tādēļ ir vērts lapot šo neparastās personības dzīvesstāstu.

Man bija ļoti interesanti, pirmām kārtām tāpēc, ka grāmatā ir padomju laika dzīve no ebrejietes skatījuma, un īpaši saistošs ir tieši Liepājas posms.

Tieši Liepājā viņa iepazinusi latviešus un latviešu kultūru, un par Liepājas dzīves periodu Freimane stāsta ļoti silti, cik atsaucīgi un jauki cilvēki satikti teātrī un laikraksta “Komunists” redakcijā.

Rīgā viņai tik liela saskarsme ar latviešiem iepriekš nav bijusi.

Vēlāk viņa strādājusi Dailes teātra studijā, interesantas ir viņas atmiņas par teātra ļaudīm – Eduardu Smiļģi, Arnoldu Liniņu, Gundaru Āboliņu un citiem – tāda informācija, kādu es nezināju, un ar humoru.

Saistošs stāsts par to, kā viņa izveidojusi un vadījusi savu leģendāro kinolektoriju.

Valentīna Freimane ir skolojusies ārzemēs, viņas bērnība un jaunība pirmskara gados pagāja pavisam atšķirīgā sabiedrībā un citā līmenī nekā vidusmēra latviešiem tolaik.

Visu viņas ģimeni nogalināja nacisti holokaustā –

par viņas bērnību un pārdzīvoto Otrā pasaules kara gados rakstīts atmiņu grāmatā “Ardievu, Atlantīda!”.

Viņa izdzīvoja, pateicoties daudziem labiem cilvēkiem, pie kuriem viņa slēpās visus vācu okupācijas gadus, pārceļoties no viena pie otra, pie trešā, pie nākamā…

Bet “Antigones likumā” ir stāsts par dzīvi pēc kara, un tā ir pavisam cita sabiedrība, kurā viņai nākas iedzīvoties un kuru viņai nākas satikt.

Nodevības, intrigas, nemitīga taisnošanās, visu laiku viņai jāpierāda, kā tas var būt, ka viņa ir izdzīvojusi karā, vai tikai nav sadarbojusies ar vāciešiem?

Nemitīgi ir bijis kāds, kurš meklē intrigu, izdara uz viņu spiedienu, vienmēr kādam kaut kas nepaticis, vienmēr kāds gribējis no viņas atbrīvoties.

Apbrīnojami, cik vienam cilvēkam var būt raiba dzīve.

Varbūt – ne gluži bija vajāta, bet uz čeku atskaitīties viņai bija jāiet, ik pa laikam kāds bija uzrakstījis sūdzību, ka viņa lekcijās lasa kaut ko neiederīgu [padomju režīmam].

Kas ir Antigones likums? Es to saprotu tā, ka tas ir cilvēcības un sirdsapziņas likums.”