Tās atrodamas arī īpašā plauktā “Liepājnieki lasa”, no kura ikviens Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas apmeklētājs var izvēlēties sev lasīšanai kādu no vairāk nekā 100 grāmatām, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

RTU Liepājas akadēmijas pasniedzēja un Pusaudžu resursu centra Liepājas filiāles mūzikas terapeite Līga Enģele iesaka Čaka Specano grāmatu “Mīlestības spēks”.

“No bērnības esmu iemīļojusi dzeju. Lasīt iemācījos agri kopā ar vecāko māsu, kopā gājām uz bibliotēku.

Mīļākie bērnu dienu dzejoļi man bija Andra Vējāna grāmatā “Uh, cik labi!” un Vitauta Ļūdēna krājumā “Sisis Vijoļkāja”. Vēlāk jau nāca iepazīšanās ar citiem dzejniekiem, ar literatūras klasiku, personību dzīvesstāstiem un dažādiem pašizaugsmes izdevumiem.

Cauri laikiem grāmata man ir bijusi labs draugs.

Nepatīk, ka mūsdienās ikkatrs, kurš izteic sevi grāmatā vai mūzikā, tūdaļ ļoti nekritiski un ar lielām ambīcijām uzskata sevi par rakstnieku un komponistu.

Mani vienmēr saistījusi attiecību tēma. Tādēļ grāmata, kuru īpaši iesaku izlasīt citiem, ir “Mīlestības spēks”, kuras autors ir psiholoģijas doktors, dēvēts par “mūsdienu Karlu Gustavu Jungu”, laulību terapeits ar 30 gadu pieredzi Čaks Specano.

Šajā grāmatā autors iesaka mainīt sevi, nevis gaidīt, kamēr mainīsies kāds cits. Man ļoti patika viņa teiciens: “Ja tā ievaino, tad tā nav mīlestība,” un:

“Cilvēku savstarpējo attiecību plūsmai nozīmīgi ir nevis krasti, bet gan tilti. Uzceļot tiltu, es iegūstu abus krastus.”

Grāmata ir veidota kā katras gada dienas doma. Tie ir kā 366 uzdevumi, kuros lasītājs var apsvērt savu situāciju, pārdomāt un veltīt laiku sev. Grāmatas nodaļas var lasīt gan pēc kārtas, gan pēc nejaušas izvēles.

Situācijā, kurā īsti nevaru izlemt, kā rīkoties, vai kad ir kāds grūtums, es bieži esmu darījusi tā, ka lasu to lappusi, kura tobrīd uzšķiras. Manuprāt, šī grāmata nav didaktiska, drīzāk tā ir romantiska. 

Katrai nodaļai ir virsraksts, seko skaidrojums un darbība, ko varētu darīt. Piemēram, 27.: “Viss, ko tu citā cilvēkā noraidi, paliks nemainīgs, līdz to pieņemsi. (..) Jo vairāk tu attālināsies no tā, ko esi sevī pretnostatījis, jo vairāk pakļaujies šai situācijai. Pat, ja bēgsi no kāda konkrēta cilvēka, tava pretestība tevi nekur nelaidīs. Ja pieņemsi to, no kā tik ļoti vēlies novērsties, spēsi piedot otram un sniegt viņam roku.”

Un tad seko uzdevums, kas jāizdara: “Iztēlojies spēku, pret kuru izjūti vislielāko pretestību. Izjūti, kā būvē tiltu pāri telpai, kas jūs šķir.” Tāds apmēram tas grāmatas uzbūves princips.

Autors raksta par piedošanu, par dusmām, par augstāko mērķi, par ticību, par destruktīvismu un citām dažādām attiecību niansēm. Man šī grāmata šķiet ļoti iedvesmojoša.”

Vingrošanas instruktore Zane Frickausa citus rosina izlasīt Gregorija Deivida Robertsa romānu “Šāntarāms”.

“Mēs visi esam cilvēki, neskatoties uz to, kādos apstākļos dzīvojam, pat, ja ļaudis dzīvo graustu rajonos, viņi vienalga ir cilvēki. Tāpat visiem ir attiecības, draudzības, uzticēšanās,” tā ir paliekošā atziņa, kuru esmu sevī nostiprinājusi, izlasot romānu “Šāntarāms”.

Grāmata balstīta autora dzīvē, reālos notikumos un neticamos, skarbos piedzīvojumos, un tā mani tiešām ļoti iespaidojusi.

G. D. Robertss, saukts arī par Šāntarāmu, ir nācis no Austrālijas, bija notiesāts par bruņotu laupīšanu, bet izbēdzis un dzīvo Indijā, kur nokļuva bez dokumentiem un bez līdzekļiem: dzīvi nācās sākt pilnīgi no jauna.

Pārsteidzoši, nereti liekas – nevar būt tas viss cilvēka dzīvē. Lielu lomu nospēlē veiksme, bet arī redzams – ja cilvēkam ir laba sirds un viņš visu dara no sirds, tad atrodas varianti, kā izkļūt no jebkuras situācijas.

Romāns ļoti paplašina redzesloku un izpratni par to, kā dzīvē var notikt, un arī par to, kā dzīvo cilvēki graustu rajonos.

Šāntarāms pats ilgi dzīvoja uz ielas un graustu kvartālos un apraksta, kā dzīve tajos notiek, ar savu kārtību, ar savstarpēju izpalīdzēšanu un sadarbību. Cilvēki dažādu iemeslu dēļ nokļūst uz dzīvi graustu rajonos un ir spiesti tur dzīvot, bet tur dzīve notiek tāpat kā visur.

Tā kā Šāntarāms kaut ko saprata no neatliekamās palīdzības, viņš neviļus tajā rajonā kļuva pār ārstu, tikai tāpēc, ka viņam cilvēki uzticējās. Kad viņam pietrūka zināšanu palīdzēt, slimniekus viņš sūtīja uz slimnīcu.

Bet, protams, graustu rajonos – un romānā – ir arī noziedzīgā puse. Gan narkotikas, gan laupīšanas, gan sodi, gan nodevības, gan izpērkami parādi, gan viņš arī negribot nokļuva Afganistānā kā talibu kaujinieks. Un tomēr cilvēks spēj daudz pārdzīvot, piedot, izdzīvot un iet tālāk.

Grāmata liek domāt, ka mūsu pašu dzīves kārtība, iespējams, ir tikai šķietama.

Bet visvairāk šī grāmata ir par cilvēcību. Tu vari palikt par cilvēku dažādos apstākļos un rīkoties cilvēcīgi.

Iespējams, šo grāmatu ir arī vērts izlasīt, pirms doties ceļojumā uz Indiju, tā padara Indiju saprotamāku. Bieži vien cilvēki uz Indiju dodas, meklējot apskaidrību, vēlas mācīties jogu. Romānā nav nekā no jogas un retrītiem. Šī ir tā īstā Indija. Kur nav ne elektrības, ne telefonu, kur cilvēki dzīvo kā pirms divsimt gadiem.

Pati neesmu bijusi Indijā un par tās apceļošanu neesmu domājusi. Nav tā, ka romānā aprakstītās šausmas atbaidītu, bet gan pretēji – tas veicina izpratni.”

Filoloģijas doktore Gunta Smiltniece iesaka Ingunas Baueres romānu “Piedod, Karolīne!”.

“Visos Ingunas Baueres romānos ir kaut kas līdzīgs, bet mani tajos saista ļoti plašā laikmeta panorāma, 19. gadsimta otrā puse.

Karolīne ir Ata Kronvalda sieva. Gudra, savam laikam izglītota sieviete, skolotāja. Darbība lielā mērā risinās šeit, Durbē, Krotē. Durbes mācītājmuižā abi iepazīstas.

Viņa ir mājskolotāja mācītāja meitenēm, bet Atis ir mājskolotājs mācītāja puikām. Atis aizbrauc uz Tērbatu mācīties, tur pavada gadus, bet nabaga Karolīne šeit, Durbē, gaida, kad viņiem beidzot būs laiks un nauda, lai varētu apprecēties.

Kad tas beidzot notiek, Karolīne aizbrauc pie vīra uz Tērbatu, tur viņiem ir ģimene, dzimst un arī mirst bērniņi. Mūža otrajā pusē viņi ir Vecpiebalgā. Tas ir sižets.

Bet kopumā romānā – un arī citos Baueres romānos – uzrunā tas, kā dzīvojušas lielo latviešu kultūras darbinieku sievas. Dārta Barona līdzās Krišjānim Baronam (romānā “Mazā, klusā sirds”), Lizete līdzās Kārlim Skalbem (“Lizete, dzejniekam lemtā”). Tas nebūt nebija viegli.

Viņu dzīve un liktenis ir izcilo personību ēnā, un īsti laimīgas viņas nejūtas.

Lielajiem vīriem, arī Atim, diemžēl nav laika ģimenei. Viņš aizņemts ar tautas atmodas idejām, bet tas, ka sieva garajos ziemas vakaros ir viena pati pie bērniem, to viņš nesaprot. Sieviešu dzīve ir bijusi ļoti grūta 19. gadsimtā – tāds bija laikmets.

Nupat noskatījos jauno filmu “Zeme, kas dzied”, un tajā izvirzās jautājums – kāpēc sievietes sākotnēji neaicināja koros. Bet pa kuru laiku lai latviešu zemnieka sieva dziedātu korī? 

Pēdējā no Baueres grāmatām, kuru es izlasīju, ir “Hernhūtiešu meitas”, tajā ir rakstīts par Emīla Dārziņa un Kārļa Miesnieka dzimtu, un šis romāns arī sasaucas ar citiem autores darbiem.”

Liepājas teātra literārā padomniece Zanda Borga rekomendē citiem Rūtas Šepetis romānu “Man tevi jānodod”.

“Lasu ļoti daudz un “visu”. Jaunumiem piesakos rindā bibliotēkā un pastāvīgi gaidu, saņemu un lasu svaigākās grāmatas. No izlasītajām ieteikšu citiem grāmatu, kura mani satricināja līdz sirds dziļumiem, – “Man tevi jānodod”.

Rūta Šepetis sevi uzskata par pazudušo stāstu stāstītāju. Rakstniece ir lietuviešu izcelsmes amerikāniete, tēvs ir bijis bēglis no Lietuvas. Autores grāmatas ir sava veida vēstures fikcijas, tomēr tās visas ir balstītas reālos faktos.

Rakstniecei ir palaimējies, ka viņa var pazudušos stāstus izstāstīt to cilvēku vietā, kuri cauri laikmetu griežiem nav varējuši to izdarīt.

Romāns “Man tevi jānodod” ir par komunistisko Rumāniju 1989. gadā, kad valstī vēl valdīja diktators, pēdējais komunistiskās Rumānijas valsts vadītājs Nikolaje Čaušešku.

Šī ir trešā Rūtas Šepetis grāmata, kuru es izlasīju, un mani tā ļoti aizskāra. Autore rok dziļi un raksta skaudri.

Man patīk viņas grāmatas tieši tāpēc, ka viņa raksta par vēsturiskām tēmām un izturas ļoti atbildīgi gan pret lasītāju, gan pret darba tēmām.

Tas ir ļoti svarīgi, jo tēmas, par kurām viņa raksta, ir arī ārkārtīgi trauslas un skar nāciju likteņus. Rakstniece vienmēr ļoti pamatīgi izpēta vēstures posmu, par kuru raksta, un tiekas ar aculieciniekiem. 

Šī grāmata ir diezgan šokējoša, jo tas bija tāds laiks – komunistiskā diktatūra. Latvijas vēsture ir diezgan līdzīga.

Šis ir stāsts par baiļu paralizējošo dabu, par čeku jeb par valsts slepeno dienestu un par to, kā iedzīvotāji tika izsekoti un kontrolēti.

Par ļoti lielām bailēm runāt, par bailēm pat no tuviniekiem, jo nav zināms, kurš no viņiem var būt ziņotājs. Par to, kā cilvēki tiek savervēti un piespiesti būt nodevēji, lai izdzīvotu šajā režīmā.

Šī grāmata parāda, cik viegli ar iebaidītu cilvēku var manipulēt, kā iebaidīts cilvēks arvien vairāk distancējas no citiem, kļūst par vienpatni, un kā šāda baiļu un neuzticības vienatne sagrauj nāciju.

Šajā grāmatā tas, kurš kaut cik tam pretojas, ir septiņpadsmitgadīgs puisis, galvenais varonis Kristians. Ar šo puisi ir parādīts cilvēka spēks, ka, izejot cauri šausmām, paliekot uzticīgam saviem principiem, var dzīvot arī citādāk.

Taču diemžēl nav iespējams izsprukt no sava laika un arī no režīma ne, tajā dzīvojot, jo kaut kā jau ir jāpielāgojas, lai vispār izdzīvotu. Negribu atklāt visu šīs grāmatas stāstu, lai nepazūd intriga. Es šo grāmatu izlasīju vienā lielā elpas vilcienā.”