Turklāt nu Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā ir uzstādīts īpašs plaukts “Liepājnieki lasa”, no kura ikviens bibliotēkas apmeklētājs var izvēlēties sev lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Plauktā nu jau ir vairāk nekā 100 dažādu grāmatu.

Neatkarīgais producents Mārcis Grīnbarts citiem iesaka iepazīt Dena Mindao grāmatas ar dao meditācijām:

“Beidzamā laikā man sanācis lasīt citu cilvēku iedotas, uzdāvinātas vai ieteiktas grāmatas, tostarp arī kristīgu literatūru, bet viena no mīļākajām ir Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita”.

Tomēr tā sanāk, ka manās rokās visbiežāk atgriežas divas Dena Mindao grāmatas – “365 dienas ar dao” un “Ikdienas dao”.

Tajās meklēju un atrodu citādu skata punktu. Tā kā vadu un noformēju dažādus pasākumus, man bieži vien jāatrod kāds labs citāts vai kaut kas ne no zemes šīs, vai arī jāatrod kāds labs vārds vai kāda nozīme.

Lasu šīs grāmatas nevis tāpēc, ka es meklētu kādas dievības vai mierinājumus un pasaules skaidrojumus, bet citādu skatījumu.

Grāmatā “Ikdienas dao”, piemēram, šodienai bija veltīts vārds “tilts”. Citu dienu – “kuņģis”, “rakstnieks”, “atgriešanās”, “darbs”, “smiekli”, “kaislība”. Vārdu apskati ir ļoti interesanti.

Man dziļi simpātiski ir tas, ka katrs skaidrojums beidzas ar secinājumu – tas reizē ir dao un tas nav dao, saprotot, ka ceļš var būt gan maģistrāle, gan taciņa blaciņa, ceļi var būt visādi.

Bieži vien es pieņemu, ka nav nedz pareizu, nedz nepareizu atbilžu.

Tu vari pieņemt dao un nepieņemt. Man tā nav ticība vai filozofija, bet man patīk ceļa ideja.

Man patīk tas, ka process, gājums ir interesantāks nekā pats galamērķis. Jo, kad mērķis ir sasniegts, tu esi uz to atnācis, un ko tad – jāiet atpakaļ? Mēs arī savu suņupuiku ģimenē nosaucām par Dao.”

Rakstnieks Ēriks Kūlis citiem iesaka iepazīt viņa garstātus, ko nupat autors izdevis savu rakstu 6. sējumā:

“Lasu daudz, galvenokārt latviešu un ārzemju klasiku. No latviešiem priekšroku dodu Zigmundam Skujiņam, īpaši esmu iespaidots no viņa pēdējās grāmatas “Iznomātā valstība”.

Zenta Mauriņa man ir kā ticīgajam “Jaunā derība”. Man tuvi autori ir Egons Līvs un Olafs Gūtmanis. No dzejas – Fricis Bārda.

No cittautiešiem – vesela plejāde: Čārlzs Dikenss, Džeroms K. Džeroms, Arčibalds Kronins, Ērihs Marija Remarks, Emīls Zolā, Ilfs un Petrovs ar saviem “Divpadsmit krēsliem” un “Zelta teļu”, Džons Steinbeks, Kurts Vonnegūts – viņa darbi man ir kā rokasgrāmata.

Protams, visus autorus iesaku iepazīt arī citiem.

Savā grāmatā, ko aicinu izlasīt, ir divi garstāsti. Viens ir “Iezīmētie”, kas stāsta par jaunieša dzīves gaitām un pirmo mīlestību Latvijā pēckara gados, laikā, kad latviešu tauta piedzīvoja masveida deportācijas.

Tā ir mana jaunība, stāsts par mīlestību Staļina laikā, par mātes darbu kolhozā un paša pieredzēto pēckara gados Latvijā.

Mans tēvs bija bijis aizsargu priekšnieks, viņš tajā laikā jau bija aizbraucis uz Vāciju, citādi arī viņš noteikti būtu izsūtīts uz Sibīriju.

Māte teica, ka viņa nekur no dzimtenes prom nebraukšot. Tā mēs palikām Latvijā.

Otrs 6. sējumā ievietotais garstāsts ir “Nemīlētais Herbs un Mesjē Trojs”. Tas ir par cilvēka un suņa draudzību un arī par cilvēku nežēlību.

Herbs ir saimnieks, bet Mesjē Trojs – dogs.

Arī man pašam reiz bija mīļš suns, pats arī esmu piedzīvojis sava četrkājainā drauga vilka sāpīgo aiziešanu.

Pirms šī garstāsta sarakstīšanas arī papētīju dzīvnieku uzvedību patversmē “Lauvas sirds”, protams, nāca klāt arī mana fantāzija.”

Ilggadēja Liepājas reģionālās augstskolas izdevniecības vadītāja Inga Ronče citiem iesaka izpētīt atklātā sabiedriskā fonda “Liepājas ebreju mantojums” izdoto fotoalbumu “Liepāja. Libava. Libau”:

“Lasāmvielas izvēles ziņā esmu “visēdāja”, bet šoreiz iesaku tādu rūpīgi pētāmu grāmatu, kuras tapšanā esmu iesaistījusies kā redaktore.

Tajā pati ar lielu interesi pētu vecas Liepājas fotogrāfijas, gan arī cienu vēstures konsultantu Ainas Burijas un Gunāra Silakaktiņa izdevumā rakstītos tekstus, kuri nodrukāti četrās valodās.

Grāmatas galvenā redaktore ir Ilana Ivanova. Viņai vienmēr daudz ideju.

Bija ļoti interesanta darba grupa, sarežģīta fotogrāfiju atlase, ko likt, ko ne, un diskusijas, cik gariem jābūt tekstiem. Darbojāmies diezgan ilgi.

Lai arī izdevējs ir fonds “Liepājas ebreju mantojums”, grāmatā nav uzsvars tieši uz ebrejisko Liepāju, bet tas ir stāsts par pilsētu kopumā.

Bez tam ar ebrejiem pilsētā saistītas ļoti daudzas vietas.

Albumā “Liepāja. Libava. Libau” attēli ir tematiski sakārtoti: deviņas atsevišķas nodaļas veltītas ielām, apstādījumiem, mācību iestādēm, dievnamiem, tirgiem, dažādām sabiedriskām iestādēm, viesnīcām, ostai, rūpniecībai un Karostai.

Piemēram, ielām vien veltītas apmēram 70 lappuses.”

Uzņēmuma “Liepājas RAS” vadītājs Normunds Niedols iesaka izlasīt Naura Svikas grāmatu “Cilvēcīga vadība”:

“Savā mūžā nevienu grāmatu neesmu izmetis. Gluži otrādi, esmu savācis vectēva un arī savu vecāku grāmatas. Bērnībā sapņoju, ka man būs liela bibliotēka.

Protams, es tās visas neesmu izlasījis, lasu par maz, par daudz bakstu telefonu.

No skolas gadiem prātā palicis Ērihs Marija Remarks, Džeks Londons. Ļoti spilgtā atmiņā ir Alberta Bela “Būris”.

Grāmata ir arī laba dāvana. Jaunāko – Gata Šļūkas karikatūras – man uzdāvināja meita.

Mēs darbā maināmies ar grāmatām.

Mums kabinetā ir savs darbinieku grāmatu maiņas plauktiņš, diezgan bieži redzu, kāda grāmata ir paņemta, cita nolikta vietā.

Šajā plauktā apmēram puse izdevumu ir par vadības prasmēm, tur ir Stīvs Džobss un tamlīdzīgi, mazāk daiļliteratūra. Grāmata, kuru iesaku, ir no šī plaukta, to man iedeva lasīt kolēģi.

Naura Svikas grāmata “Cilvēcīga vadība” ir par komandas veidošanu, atbildību, par vadības prasmēm, par personības veidošanu.

Autors ir strādājis armijas sistēmā, tagad ir treneris, koučs. Viņš izpratni veido ar uzskatāmiem piemēriem.

Grāmata ir viegli lasāma, tādas īsas, konkrētas ikdienas epizodītes. Piemēram, ir atšķirīgas iespējas, kā tikt pie rezultāta. Uzrakstīt rīkojumu vai – aprunāties ar kolektīvu un izskaidrot. Kurš no šiem variantiem labāks? Un kāpēc?

Katru reizi grāmatas lasot, tajās teikto reproducēju uz sevi: kā pats minētajās situācijās rīkotos? Kaut kas prātā aizķeras.

Padotie – kādi viņi ir, tādi ir. Jāizmanto viņu stiprās puses, notušējot kādas vājākas puses, tās kompensējot ar kādām citām iespējām.

Noteikti kaut kādā mērā padotie ir vadītāja spogulis.

Domāju, ka vadītājus personības atceras ilgi un droši vien labāko no viņiem cenšas pārņemt arī citi.

Jāmācās nepārtraukti – gan skolā, gan dzīvē, gan ikdienā, gan no grāmatām, gan no vadītāja, gan no padotā, gan no kaimiņa. Jāmācās no jebkura, ar ko sanāk kāda darīšana. Visi var mācīties cits no cita.

Tā ir sevis pilnveidošana, neviens vadītājs līdz pilnībai vēl nav ticis. Kamēr dzīvo, strādā, pilnveido sevi, un tad lietas iet uz augšu. Mūsu dzīve ir sacensība, un ar to jārēķinās.”

Ginekoloģe, dzemdību speciāliste Ieva Ramane iesaka izlasīt somu rakstnieka Tommi Kinnunena grāmatu “Nožēlu neizteica”:

“Lasīšana ir tikai viens no maniem vaļaspriekiem, it sevišķi tumšos rudens vakaros, kad ārā vairs nav, ko darīt.

Man ārkārtīgi svarīgi būt dabā ar fotokameru un bez tās, un es esmu arī Somijas fane, tāpēc arī iesaku grāmatu “Nožēlu neizteica”, kas ir smags un reizē viegli lasāms romāns.

Tieši grāmatas, starp tām arī Kinnunena romāni Maimas Grīnbergas tulkojumā, pamudinājušas mani ne tikai dziļāk iepazīt Somiju, bet arī mācīties somu valodu.

Ceru, ka pēc gadiem pieciem spēšu pati lasīt somiski un sarunāties šajā sarežģītajā somugru valodā, lai vēl pamatīgāk, dziļāk, īstāk iepazītu pašus somus.

Man Somija ir ārkārtīgi simpātiska zeme, valsts, kuru es ļoti cienu.

Caur dabu esmu iepazinusi ļoti jaukus somus, viņi runā un dara to, kas ir tiešām vajadzīgs, nav liekvārdīgi, ir ļoti atbildīgi, ļoti ciena savu dabu. Ceru, ka arī mēs Latvijā kādreiz pratīsim novērtēt to, kas mums ir.

Arī Kinnunena grāmatās nav liekvārdības un lieku darbību. Varbūt kādam liriskam cilvēkam Kinnunens var šķist pārāk skarbs. Bet, manuprāt, viņš ir ārkārtīgi talantīgs rakstnieks, visi viņa darbi ir spēcīgi.

Viņš raksta par lietām ļoti tieši. Vienā no viņa darbiem, romānā “Četru ceļu krustojums”, kura centrā ir vecmāte, Somijas vēsture ir atainota ļoti tieši – ir gan nabadzība, gan vardarbība.

Grāmata “Nožēlu neizteica”, kuru noteikti iesaku izlasīt, ir par Otrā pasaules kara laiku un par pēckara Somiju.

Tajā viss aprakstīts ļoti dzīvi un ļoti tieši, tā, ka aiziet līdz kaulam.

Ja to lasa cilvēks, kurš visu labi spēj iztēloties, tad tas ir ļoti liels emocionāls pārdzīvojums. Pēc tam to nevar aizmirst. Man ļoti patīk, ja grāmata izraisa emocijas. Šo grāmatu lasot, es to redzu un jūtu.

Arī ļoti ikdienišķas tēmas un lietas tajā aprakstītas skarbi un patiesi. Man šis patiesīgums ļoti patīk, rodas realitātes sajūta, nav izpušķota romāna, kurā sliktākās vietas un lietas tiek aizmālētas ar puķītēm.

Somiem jau viņu vide un daba piespiež būt skarbiem. Lasi un saproti – viss ir īsts. 

Citus Kinnunena darbus, īpaši “Stikla upi”, lasīju lēnām, tur ir vairāk baudāma teksta ar dažādām valodas niansēm. Protams, ir arī kolosāls Maimas Grīnbergas tulkojums. Viņas valoda ir ļoti bagāta un patīkami lasāma.

Romānu “Nožēlu neizteica” lasīju ilgāk, nekā vakarā un naktī tas būtu vajadzīgs, nav tā, ka to varētu lasīt pa mazam gabaliņam. Darbs reizē ir skaists, interesants un viegli lasāms.

Romāna centrā ir sievietes, kuras Otrā pasaules kara gados Norvēģijā gūstekņu nometnē ir sadarbojušās ar vāciešiem un tagad nāk mājās kājām apmēram 600 kilometrus cauri visai Somijai.

Ir gan vēsturiskā šķautne, gan cilvēcisko attiecību šķautne, kas man laikam ir visbūtiskākā: gan tas, kā pārējie cilvēki šīs gūsteknes pieņem un pret tām izturas, gan sieviešu iekšējā pasaule un attiecības, kuras viņas risina ejot.

Romāns ir daudzslāņains. Būs interesanti gan tiem, kam interesē vēsture, gan tiem, kam patīk psiholoģiski rēbusi. Bagātīgs romāns.”