Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Biedrības “Baringtons K2” vadītāja Kristīna Lieģiniece iesaka izlasīt Maijas Miglas-Streičas stāstu krājumu “Sapnis par sargeņģeli”.

“Mani uzrunā grāmatas par to, kas ir noticis Latvijā, kas ir noticis ar latviešiem. Ļoti patīk Anšlava Eglīša grāmatas gan par Latvijas Republikas laiku, gan arī tās, kuras viņš ir rakstījis par Latviju pēckara periodā.

Man arī patīk Jura Raķa un Andžila Remesa grāmatas. Tāpēc Maijas Miglas-Streičas grāmatas “Matildes gadsimts” un “Sapnis par sargeņģeli”, kas ir tieši par Liepāju, man ir kā medusmaize.

Tās ir par cilvēkiem, par to, kā viņi te ir dzīvojuši. Man tās palīdz izprast, kāpēc mēs esam tādi, kādi mēs esam.

Autore apraksta laiku, kurā dzīvoja mani vecāki. Tas ir par viņu paaudzi. Par to, kam viņiem bija jāiziet cauri – kādām grūtībām, kādiem meliem, kādām bailēm, kādām šausmām, kādi dzīvības draudi bija jāpiedzīvo bērniem, kuriem būtu nepieciešamas rūpes un uzticēšanās pieaugušajiem, bet – viņiem tā visa nebija, jo tikko visam bija gājis pāri karš, bet tagad jāpiedzīvo pat nāves briesmas no bandītiem, kas bijuši apkārt.

Man patīk tādas grāmatas, no kurām es varu kaut ko iemācīties, kuras izglīto, nevis tikai izklaide, daiļliteratūra ar skaistiem mīlestības stāstiem.

Nē, man vajag, lai grāmata arī kaut ko dod manai izpratnei par pasauli.

“Sapnis par sargeņģeli” ir grāmata par Liepājas bērniem 1950.–1960. gados. Par tā laika pasauli ar bērna acīm. Kādam ir paveicies, kādam ne. Kāds zaudējis vecākus, bet ieguvis labus audžuvecākus. Reti kuram ir paveicies piedzimt un uzaugt ideālā ģimenē.

Tas bija laiks, kad dzīves apstākļi, no mūsu skatpunkta, bija nenormāli. Kā mēs tagad izturamies pret bērniem, kādas piesaistes veidojam, kā cenšamies izprast bērnu uzvedību, tas ir milzīgā pretstatā ar to laiku, kad tas nevienam vispār neinteresēja.

Apbrīnojami, ka arī tādos apstākļos bērni izaugot spēja saglabāt cilvēcību un nodot nākamajai paaudzei jau mazliet veselīgāku sabiedrību.

Lasot par notikumiem Liepājā, mani aizkustina atskārsme – tepat tie cilvēki ir staigājuši.

Re, tepat ir mana zināmā Bāriņu iela, o, te bija poliklīnika? O, izrādās, lidmašīnas katastrofa, kas aprakstīta, notikusi vietā, kur vēlāk dzīvojis mans tēvs. Esmu savu bērnību pavadījusi blakus tai vietai, un es par to avāriju neko nezināju.

Man liekas, ļoti svarīgi ir aiznest līdz nākamajai paaudzei informāciju par to, kas ir bijis. Tā jau sāk pazust.

Cik tad ir tādu, kuri var un grib parunāties ar saviem vecvecākiem? Nav jau tādu daudz. Šajā grāmatā to visu var izlasīt vieglā, uztveramā formā.

Ceru, ka šī nebūs pēdējā Maijas Miglas-Streičas grāmata par šo tēmu.”

Aktieris Kaspars Gods citiem iesaka Alana Aleksandra Milna grāmatu “Vinnijs Pūks un viņa draugi”.

“Daudz interesantāks par kāda sacerēto man šķiet tas, ko redzu un dzirdu uz ielas, vairāk tveru sajūtas, emocijas un informāciju no tā, kas man pašam ir apkārt.

Savā darbā ik gadu iemācos divas grāmatas no galvas, bet neiznāk daudz lugu lasīt, jo jaunās, oriģinālās teātra izrādes ļoti bieži top no dzīves, luga veidojas kopā ar dramaturgu izrādes iestudēšanas procesā, kad aktieri šo topošo literāro darbu uzreiz iedzīvina.

Arī Goda teātrī izrādes iestudējam no nulles, tā ir tagad radīta oriģināldramaturģija par to, kas notiek tagad un šeit.

No grāmatām, kuras vērts izlasīt, mani aizķēra Žana d’Ormesona romāns “Mūžīgais žīds”, arī gandrīz daiļliteratūra “Psihiatrija ārstiem nepsihiatriem” (autori I. Eglītis, R. Andrēziņa, V. Jaksons) un Jāņa Joņeva darbs “Jelgava 94”.

Bet labākā grāmata, kuru iesaku izlasīt citiem, ir “Vinnijs Pūks un viņa draugi”.

Pats šo lasīju vidusskolas gados, nevis agrā bērnībā, tāpēc nav par vēlu, ja jums nav sanācis to izlasīt bērnībā.

Vinnijs Pūks ir tāds – it kā bērniem, bet it kā pieaugušajiem. Vajag jau lasīt kaut ko tādu, kas ir pamatvērtības, nevis uzreiz augstākā matemātika.

Atceros, ka toreiz tas ļoti viegli lasījās un tajā bija prātīgas domas. Pārlapojot Pūku, varu teikt – tajā ir ļoti vienkāršas situācijas, kas liek domāt par mūsu briesmīgi sarežģīto dzīvi.

Tagad pārlasot, man Pūks šķiet pavisam citādāks, nekā lasot jaunībā. Tā ir it kā pilnīgi cita grāmata. Bet tāpat tas liek domāt par manu tagadējo dzīvi. Ir, ko domāt, viegli lasīt, ir baigi smuki.”

Mūziķis Tomass Kleins iesaka Dena Brauna romānu “Eņģeļi un dēmoni”.

“Ja grāmata iepatīkas, es to izlasu, ja neiepatīkas – neizlasu, tad tā nav mana grāmata. Par lielu lasītāju sevi neuzskatu, bet laiku pa laikam tomēr grāmata man ir rokā. Nupat arī blakus ir viena – uz pašizziņu vērsta grāmata, kuru man atnesa meita.

Citiem iesaku amerikāņu rakstnieku Denu Braunu, kuru uzskata par vienu no pelnošākajiem pasaulē.

Arī Latvijā viņa romāni “Eņģeļi un dēmoni” un “Da Vinči kods” ir bijuši starp visvairāk pirktajiem grāmatnīcās.

Dens Brauns ir mans rakstnieks, iepatikās no pirmās lapas. Tāpēc, ka viņš nav rakstījis vienkārši no zila gaisa, bet gan ieguldījis daudz laika pētījumos, ieguvis vēstures materiālus, uz kā pamata veidojis savas grāmatas – “Da Vinči kodu” un citas.

Es iesaku lasīt jebkuru D. Brauna grāmatu. Tajās nav kaut kādi izdomājumi, es uzskatu, ka viņa grāmatas ir patiesas.

Daudzas lietas viņš atklāj, šķiet, viņš runā par lietām, par kurām citi klusē, baidās vai negrib runāt.

Ne velti Romas katoļu baznīca viņa darbu būtu gribējusi aizliegt. Viņš bija “melnajā sarakstā”.

Manu izpratni par vēsturi Dens Brauns ir ietekmējis. Vēsture mani interesē, tomēr ne tā, ka es ļoti sekotu līdzi vēstures pētījumiem vai atklājumiem.

Par Dena Brauna grāmatām saka – pēc tām varot doties ceļojumā un izstaigāt pilsētas: Florenci, Venēciju un Stambulu (romāns “Inferno”), Romu, Vatikānu (“Eņģeļi un dēmoni”), Bilbao un Barselonu (“Sākums”).

Pats gan neesmu staigājis pa šīm pilsētām klātienē, toties dzīvīgas ainas, kuras viegli iztēloties galvā, gan esmu uzbūris, lasot D. Brauna grāmatas.”

Uzņēmējs Edgars Džiguns iesaka izlasīt Armanda Pučes un Jāņa Porziņģa grāmatu “Brālis”.

“Pēdējā laikā priekšroku dodu ievērojamu cilvēku biogrāfijām. Izlasīju par Stīvu Džobsu, Īlonu Masku, Zigmaru Liepiņu, Mārtiņu Freimani, Metjū Periju. Katram liepājniekam noteikti iesaku izlasīt grāmatu par Kristapu Porziņģi “Brālis”.

Kas tajā tik sevišķs? Tas ir pats grāmatas galvenais varonis Kristaps Porziņģis. Man brīžam šķiet, ka mēs pat nenovērtējam viņa sasniegumu, viņa ārkārtīgo nozīmi mūsdienu vēstures kontekstā.

Protams, viņš nav ne pirmais, ne pēdējais ļoti ievērojamais liepājnieks, bet mūsu dienās un sportā tas ir kaut kas neapjausts un grandiozs.

Šajā kontekstā man “Brālis” liekas vispiemērotākā no visas biogrāfiju plejādes, ko varu ieteikt izlasīt citiem. Turklāt arī viens no autoriem ir liepājnieks.

Šī grāmata par Kristapu Porziņģi ir ļoti komplimentāri sarakstīta. Droši vien tas neizbrīna, ņemot vērā, ka viņa brālis ir viens no autoriem.

Domāju, grāmatas stāstījuma gaišums atbilst realitātei. Kristaps objektīvi ir ļoti gaišs tēls. Viņš nāk no krietnas ģimenes, rāda brīnišķīgu piemēru gan jauniešiem, gan ne tikai viņiem.

Līdz šim ir labi sadzīvojis ar slavu, un tajā, visticamāk, nopelni ir viņa ģimenei. Tāpēc man šī grāmata patīk.

Es no tās negaidīju nekādus asos stāstus par Kristapu Porziņģi, jo šķiet, ka viņam tādu nemaz nav. Ļoti iedvesmojoši un ļoti forši, ka ir mums viens tāds īstens liepājnieks “no A līdz Z”.

Es kopumā iesaku lasīt un arī pats ļoti aizraujos ar dokumentāla un biogrāfiska satura grāmatām, kas man vienmēr ir šķitušas saistošākas.

Nav tā, ka visas biogrāfijas uzrakstītas skaistas un pūkainas. Dažas ir ļoti, ļoti smagas.

Nepārprotiet, ir jau arī dažādi brīnišķīgi izdomātie stāsti. Mans rakstnieku rakstnieks ir Kurts Vonnegūts, kuru es varu lasīt un pārlasīt atkal un atkal. Bet tomēr kopumā par romāniem labāk man patīk biogrāfiskas grāmatas.”

Oskara Kalpaka vidusskolas skolotāja Rūta Bite iesaka izlasīt Edvarda de Bono grāmatu “Lieliskais prāts”.

“Pusi no mana grāmatu plaukta aizņem angļu valodas un matemātikas grāmatas manas specialitātes dēļ, bet liela daļa ir arī garīga rakstura literatūra. Ja man rokās ir grāmata, tad parasti tā ir par psiholoģiju vai tai radniecīgu jomu. 

Citiem varu ieteikt Edvarda de Bono grāmatu “Lieliskais prāts”, kas man sniedza jaunas idejas par to, kā domāt.

Šī grāmata ir ieteikta tādēļ, ka māca, kā sarunāties ar citiem.

Es tā neteiktu, šādu instrukciju tajā nav. Un pat skeptiski uz to skatos, bet tajā tomēr ir ļoti labi ieteikumi, kā nesastrīdēties ar cilvēkiem. Tādas pavisam vienkāršas, dažreiz acīmredzamas lietas, par kurām reizēm ir jāizlasa, lai tām pievērstu uzmanību.

Piemēram, pavisam vienkārši: ir jāuzklausa otrs cilvēks. Bieži vien, sarunājoties ar kādu, veidojas monologs. Tā nav problēma, bet tajā pašā laikā nav arī patīkami.

Šī grāmata dziļi nerisina jautājumu, kā veidot labas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet –

pēc šīs grāmatas izlasīšanas ar līdzcilvēkiem var veidoties labas sarunas.

Domāju, ka cilvēki, kuri mani pazīst, varētu pastāstīt, ka man parasti ļoti reti veidojas konflikti ar citiem cilvēkiem. Es nevaru apgalvot, ka tas ir, pateicoties šai grāmatai vai ne, jo lasu arī daudz ko citu. Bet varbūt tomēr tas zināmā mērā ir arī šīs grāmatas dēļ. Tādēļ – varbūt ikvienam ir vērts šo grāmatu izlasīt.

Skepse man ir pret visām grāmatām, kuras lasu. Var gadīties pat tā, ka izlasu vienu teikumu, kurš man nepatīk, un tā dēļ es varu pārstāt to lasīt.

Šajā grāmatā es apšaubu tēzi – ja tu esi gudrs kaut kādās tēmās, tad uzreiz automātiski ar tevi ir ļoti interesanti sarunāties. Manuprāt, tā nav taisnība, jo sarunbiedriem vai nu sakrīt, vai nesakrīt intereses par kādām jomām. Taču varētu teikt, ka šī grāmata iemāca būt nevis interesantam, bet pieklājīgam.”