Eiforija, kas sabiedrību pārņēma pēc sestdienas vakarā izskanējušā Valsts prezidenta paziņojuma par Saeimas atlaišanu, pamazām pierimst. Ir zināms datums, kad lemsim, kam palikt savā vietā – prezidentam vai Saeimai, jau tiek runāts par iespējamo Saeimas ārkārtas vēlēšanu datumu, tikmēr šonedēļ Saeima vēl lems par prezidentu. Bet kopumā man gribas cerēt, ka pēdējo dienu notikumi ir uz labu.

Lai nu kā, bet A ir pateikts, tagad gaidīsim, kā izskatīsies/izklausīsies B. Zatlers ar savu vēsturisko lēmumu ir uzņēmies milzu atbildību un tagad nekādā gadījumā nedrīkst vienkārši paiet maliņā un noraudzīties uz paša saceltās jezgas sekām. Ja viņš nekļūs par prezidentu ceturtdienas vēlēšanas, prezidentam ir jāspēj atrast savu nišu politiskajā arēnā un jāturpina cīņa, citādi līdz šim paveiktais būs vien tāds ieskrējiens bez lēciena.

Pēdējās nedēļas notikumu kontekstā saistošs man liekas ietekmīgās izdevniecības “The Economist” grupā ietilpstošā laikraksta “European Voice” Austrumeiropas komentētāja Edvarda Lūkasa paustā doma – ka “Latvijas galvenais vājums ir nevis tas, ka sliktie puiši ir spēcīgi, bet gan tas, ka labie puiši ir maz un vāji. Politiskā šķira ir sekla, un daudzi no valsts labākajiem un saprātīgākajiem pārstāvjiem politiku uzskata par bezgaumīgu un bezjēdzīgu cirku. Kamēr nemainīsies šis uzstādījums, nemainīsies arī Latvija.”

Īpaši zīmīgs šis uzstādījums ir gaidāmā referenduma un, visticamāk, arī Saeimas ārkārtas vēlēšanu sakarā. Saeima jau nav nekas cits, kā tautas spogulis. Un, ko mēs paši tur deleģējam, tie arī pēc tam lemj par mums svarīgajiem jautājumiem. Lieku optimismu nepauž arī Lūkass: “Pat ja latvieši nobalsos par Saeimas atlaišanu, jaunā likumdevēju sapulce var izrādīties nebūt ne labāka par oktobrī ievēlēto. Oligarhu partijas ir labi finansētas. Viņu oponentiem ir slikta vadība, viņi ir neorganizēti, un dažos gadījumos viņiem ir apšaubāma pagātne,” norāda komentētājs.

Te nu vēl mēs varētu arī runāt par īso atmiņu – šim jautājumam šajās slejās jau esmu pieskāries. Ja vēlētāji spētu paturēt atmiņā visas tās cūcības, kuras tā dēvēto oligarhu un viņu stutēto politisko spēku sakarā mums pēdējo 15 gadu garumā ir gāzušās pāri, rezultāts vēlēšanās varētu būt arī cits. Diemžēl pietiek buldozeram pacelt savu “šķūri”, “Mazajam valdniekam” pasmaidīt un roku hūtei piešaut, vai Mākoņtēvam sirmajā bārdā kaut ko noburkšķēt par valsti kā uzņēmumu, un vismaz daļai balstiesīgo piemirstas gan zelta podi, gan Jūrmalgeita, gan “lielākais kretīns”, gan arī apsūdzības smagos noziegumos un stipendiju saraksti.

Varbūt iekārtosim piezīmju grāmatiņas, kurās rakstīt labos un nelabos tautas kalpu darbus? Un tad pirms vēlēšanām izvērtēsim, kas ir kas, ko katram no mums nozīmē kandidātu paveiktais un pieņemsim lēmumu?

Emīls Dreiblats,
Radio Skonto Liepāja dīdžejs