Dziedātāja un SIA “Pure Academy” mācību procesa koordinatore Agnese Kuplēna iesaka citiem armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas darbu “Maņuņa”:

“Šī ir viena no manām top10 grāmatām. Autobiogrāfisks darbs, balstīts autores atmiņās par viņas bērnību, kas aizritējusi padomju laikā Armēnijā. Maņuņa ir meitene, galvenās varones Narinē draudzene.

Pirmkārt, mani mīļākie ir stāsti iz dzīves, balstīti uz patiesiem notikumiem, un kuru varoņu prototipi ir meklējami dzīvē.

Man šķiet, ka neviens rakstnieks pats tik labi neizdomās to, kas atrodams dzīvē.

Otrkārt, valoda. Narinē Abgarjanas valoda ir apskaužami sulīga. Lasi un baudi!

Treškārt, man ļoti patīk grāmatas, kuras izraisa ne vien pārdomas, bet arī emocijas, un šī grāmata izraisīja visu emociju gammu. No aizkustinājuma asarām līdz skaļiem smiekliem, lasot grāmatu.

Ceturtkārt, šī ir ļoti gaiša grāmata. Lasot to, es ieguvu ļoti daudz C vitamīna devu.

Mūsu skrejošajā un reizēm drūmajā dzīves notikumu virpulī, izlasot tādu grāmatu, nedēļu staigā apgarots.

Manuprāt, labs rakstnieks ir tāds, kurš smago emociju slogu lasītājam spēj atvieglināt kaut vai ar atsevišķiem spēļu elementiem, lai liktu pasmaidīt.

Man svarīgi, lai grāmatā nav vienas nomācošās emocijas. Lai nav tikai smiekli, lai nav tikai asaras un ir, ko pārdomāt.

Tagad mana galvenā aktuālā literatūra ir saistīta ar studijām rakstniecības maģistrantūrā vai darbu, bet, kad izvēlos sev lasāmvielu, tā var būt grāmata par jebko, bet svarīgi, lai tās stāsts ir no dzīves un lai tā sniedz plašu emociju spektru – no smiekliem līdz asarām un otrādi.”

Liepājas Novada fonda vadītāja un skolotāja Aiga Jaunskalže iesaka grāmatu “No saknēm uz galotnēm”:

“Lasu daudz un dažādu literatūru. Man mīļa daba, folklora, lasu visu ko, ar tekstu un ar zemtekstu. Viena no tādām grāmatām, kuru uzlūkojot vien, sajūtos kā mājās, ir folkloristes, filozofes Māras Mellēnas un biologa, dendrologa Andreja Svilāna kopīgā grāmata “No saknēm uz galotnēm”.

Radio izdzirdēju, ka apgādā “Madris” laista klajā šī grāmata, kurā saskanīgā divautorībā viens meklē mitoloģiskos pirmsākumus, otrs pievēršas botāniskajai daļai.

Man bija skaidrs, ka šo grāmatu noteikti iegādāšos, neskatoties uz apstākļiem, kas varētu būt nauda, cena, izmērs vai vēl nezin kas.

Šis autoru tandēms un tēma, par ko ir grāmata, visprecīzāk ataino manu dzīves redzējumu un manu pārliecību.

Folklora, tautas dziesmu bagātības, tradīcijas, senču mantojums un koki, kas ir absolūti unikālas būtnes pasaulē ar savu daili, stāju, spējām dzīvot un izdzīvot, mani fascinē visvairāk.

Šajā grāmatā, no vienas puses, ir apvienotas man svarīgās tēmas, no otras puses, filozofiski parādīta pasaules vienotība.

Nav jau tā, ka šo grāmatu nemitīgi lasu un pārlasu, bet tas, ka ik dienu redzu to savā plauktā, mani nomierina un dod cerību, ka kādudien pienāks labāki laiki un varēšu rimti lasīt pa rindai un pārdomāt.”

Liepājas Universitātes Eiropas valodu un kultūras studiju programmas direktore Agata Babina rekomendē citiem rakstnieces Janas Egles jaunāko stāstu grāmatu “Latvju pacients”:

“Esmu kaislīga prozas lasītāja – bet tikai pēdējos gadus desmit. Bija jāielasās! Citiem noteikti iesaku liepājnieces Janas Egles darbus.

Janai ir talants atstāt lasītājā tādu sajūtu, ka “gribas vēl”. Tas ir kā apēst saldējumu un gribēt vēl papildporciju, bet saprast, ka īstenībā jau nevajag.

Janu Egli iesaku lasīt ar steigu! Labi, ātri lasās jebkurš no Janas Egles stāstu krājumiem. Man, lēnai lasītājai, tās ir trīs dienas, un esmu izlasījusi. Tā nav izklaides literatūra.

Tāpat kā ejot uz kino vai teātri, tāpat arī lasot grāmatu, man patīk, ka aizķeras smagumiņš un ir, par ko padomāt.

Tie ir stāsti, kas vairāk vai mazāk skar ikvienu no mums, vai tas ir par kādu no mūsu līdzcilvēkiem vai par kādu garāmgājēju, ko vērojam tepat un iekšēji kaut ko par to cilvēku domājam, bet īsti par viņu neko nezinām.

Domāju, ka tas ir viens no Janas Egles nolūkiem literatūrā, ko viņa rada, mazliet paanalizēt sevī stereotipus, aizspriedumus, kas mums ir pret dažādiem sabiedrības indivīdiem. Vai viņš korpulents, vai sašļucis, vai dzērājs, vai vientuļš, vai citādi orientēts.

Viņas stāstos atklājas jebkurš no mūsu sabiedrības: veci, jauni, pārsvarā jau ne pārāk laimīgi cilvēki, ne veiksminieku standarta kastītē.

Lai gan autore ir liepājniece, viņas stāstos nav konkrēti atpazīstamu vietu, ne arī to nosaukumi. Tēliem nav arī uzvārdu, ir tikai vārdi.

Pati ikdienā lietoju starptautisku grāmatu lasītāju platformu goodreads.com, un mani tā motivē lasīt un atstāt arī rakstiskas atsauksmes par grāmatām.

Šajā platformā var katrs interesents izveidot savu profilu, meklēt un arī pats izveidot atsauksmes par jebkuru grāmatu pasaulē. Kad rakstu atsauksmes, tas palīdz grāmatu atcerēties.

Platformā var paspēlēties ar grāmatu lasīšanu: uzlikt pats sev izaicinājumu, cik grāmatu apņemies gadā izlasīt, un tad arī var pastāvīgi redzēt aprēķinu, cik procentu grāmatu vēl jāizlasa. Var arī saņemt atgādinājumu, cik vēl jāpaspēj izlasīt. Tas rada spēles azartu un papildu motīvu.

Gada noslēgumā platforma parāda, kura ir visbiezākā, kura plānākā, kuru grāmatu esi lasījis visilgāk, kura no tām ir tikusi visvairāk citu apspriesta un kuru neviens no taviem draugiem nav lasījis.

Lasu daudz Latīņamerikas literatūru spāņu valodā un esmu ieinteresēta izlasīto aprakstīt, jo zinu, ka citiem par to nav nekādas nojausmas, kas tas ir.

Pērn izlasīju 23 grāmatas,

bet gadu sāku ar grāmatu, ko pirms vairākiem gadiem ieguvu pēc saziņas sociālajos tīklos. Tā ir Čaka Palahņuka grāmata angļu valodā “Cīņas klubs”, pēc kuras radīta arī populārā filma.

Vēl pirms pandēmijas bija tāda kustība – izlasi grāmatu un nosūti draugam, palūdz viņam, iedodot cita drauga adresi, nosūtīt pēc tam šo grāmatu tālāk.

Es arī iesaistījos šajā spēlē, un pati tā esmu sūtījusi grāmatu nepazīstamam lasītājam uz Serbiju un esmu saņēmusi grāmatas no Francijas un no citām valstīm. Tā es dabūju, piemēram, arī Aleksandra Čaka dzeju angļu valodā.”

Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas Biznesa attīstības un mārketinga daļas vadītāja vietnieks Guntis Beļskis iesaka izlasīt Daces Rukšānes romānu “Džikī”:

“Mana meita Renāte ir liela lasītāja un reizēm arī man iesaka, ko lasīt. Tā es tiku arī pie Daces Rukšānes, kuru pats varbūt nemaz nebūtu izvēlējies, jo bija dzirdēta citā kontekstā, ārpus rakstniecības. Bet, ja esi lasījis Daces Rukšānes romānu “Krieva āda”, un man tas tīri labi patika, tad paņemsi arī šo.

Abas saistītas ar Liepāju gan sižetiski, gan arī abi romāni saistīti savā starpā – pirmajā stāsts ir par māti Emīliju, otrajā galvenā varone ir meita Meldra. Bet var lasīt arī katru grāmatu atsevišķi.

Abām grāmatām nosaukumā ir aromātu vārdi. Kaut kur izlasīju, ka “Džikī” it kā esot pasaulē vecākās smaržas, kuras vēl joprojām ražo. Laiks, kurā noris grāmatā aprakstītie notikumi, man ir pazīstams – tie ir 70. gadi līdz Latvijas neatkarībai.

Sanāk ceļojums pagātnē, turklāt ietiec sev pazīstamā vidē.”

Guntis varētu būt Meldras vienaudzis. “Jēdzieni – videokasetes, haltūras, bezstrādes ienākumi, čeka, metro būvniecības tēma, Brežņeva aiziešana un televīzijā pārraidītais “Gulbju ezers”, blats, deficīts, tulpju audzēšana, komunālie dzīvokļi.

Divritenis “Škoļnik” – tāds bija manam pagalma draugam, visi par to brīnījāmies. Rinda uz automašīnu – tādā gaidīja mans tēvs. Jaunlaulāto veikals “Pavasaris” – es arī tajā iepirkos.

Un pirmais brauciens uz Zviedriju. Es atceros savu braucienu! Tam vajadzēja izsaukumu no Zviedrijas. Vīzu Latvijā dabūt vēl nevarēja, 80. gadu beigās uz Zviedriju es braucu caur Ļeņingradu un Somiju ar vilcienu.

Meldra ir piedzimusi Liepājā. Tas jau pazīstami – paaudzies un ej mācīties uz Rīgu. Viņa devās studēt ķīmiju.

Aprakstīts, kā jauni cilvēki mēģina iekārtoties patstāvīgā dzīvē, nopelnīt papildu naudiņu. Viņa piepelnījās klusām ar šūšanu. Un arī tas man ir pazīstami, jo es pats savā laikā dabūju velveta audumu un gāju pie drēbnieka uz mājām, kurš šuva “pa kluso”.

Esmu dzirdējis no citiem cilvēkiem, ka būtu interesanti uz vienu dienu nokļūt atpakaļ laikā.

Es gan neteiktu, ka man ir nostalģija, es vēlreiz tajā laikā dzīvot gan negribētu. Bet ieskatīties – jā!

Taču es nelasītu šo romānu tikai attēlotā laikmeta dēļ. Tad jau varētu vienkārši skatīties dokumentālās filmas.

Romāna sižets arī nav mazsvarīgs. Tas ir intriģējošs un viegli lasāms. Visam pa vidu daudz dažādu savstarpējo attiecību.

Smaržas “Džikī” Meldrai atveda draudzene no Parīzes. Ar smaržām tāds sirreāls moments. Meldra Liepājas jūrmalā katrreiz satika sēžam noslēpumainu sirmu sievieti malkojam sarkanvīnu un skatāmies jūrā. Reiz Meldra dāmu uzrunāja. Sieviete runāja angliski, un Meldra sajuta viņas smaržas.

“Džikī Uniseks” – tādu nosaukumu Meldra iegaumēja, bet pie šīm smaržām “Jicky Unisex” viņa tika vien pēc ļoti daudziem gadiem.

Dāmas noslēpums, kāpēc viņa 70. gados sēdēja Padomju Savienībā jūras malā, mums paliek nezināms. Smaržu tēma vijas cauri visam romānam. Vārdsakot – man patika!”