Latviešu valodas un literatūras skolotāja, Liepājas Valsts tehnikuma metodiķe, arī pilsētas gide Gunta Lagzda citiem iesaka izlasīt latviešu rakstnieces un filmu scenāristes Māras Svīres romānu “Bailes no dziļuma”:

”Māra Svīre kā personība ir ļoti saistoša, interesanta, gudra, patīk viņā klausīties. Bet viņu kā autori līdz šim pazinu ar ”Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, ar ”Likteņa līdumniekiem”, ar romantisku stāstu. Sen no viņas darbiem neko nebiju lasījusi.

Šo grāmatu man piedāvāja izlasīt kāda paziņa, sacīja, ka stāsts ievelk tā, ka to nevar nolikt malā, interesē, kas būs tālāk. Un tā tiešām ir!

Grāmatas nosaukums ir simbolisks. Pirmā brīdī uztveram, ka stāsts ir par bailēm no upes dzelmes, bet būtībā tas ir kas daudz vairāk.

Stāsts ir par sievieti un viņas dzīvi, pārdomām un atmiņām pusotrā dienā, kuru viņa pavada nepiesietā laivā, kas viņu ienes Daugavā, bez airiem. Šajā pusotrā dienā, kamēr laiva nes viņu aizvien tālāk prom pa upi, mainās izjūtas. No drošām domām, ka vīrs taču viņu tūlīt izglābs, meklēs, un nevar taču nepamanīt, ka viņas nav, līdz nāves bailēm, ka viņu var arī neviens neizglābt.

Stāsts ir par mūsu neredzēšanu, nedzirdēšanu, par vienaldzību, kāds ir mūsu laiks un kādi mēs esam.

Jā, viņai ir paniskas bailes no dziļuma, viņa nevar mesties ūdenī un peldēt uz krastu. Bet viņas īstās bailes ir skatīties acīs patiesībai par to, kas notiek viņas dzīvē.

Māra Svīre ir ļoti laba cilvēku pazinēja, labi pārzina psiholoģiju.

Autorei raksturīgi, ka arī tos personāžus, kurus mēs uztveram par negatīviem, tēlo cilvēciskus, arī šajos cilvēkos ir daudz piesaistoša, arī par viņiem ir ilgi jādomā.

Romāna vēstījumam ir vairāki slāņi. Ir arī kriminālstāsta stīga, gan arī – cilvēka izjūtas caur dabu, Svīre ir ļoti laba tēlotāja. Lasi un jūti, ko jūt grāmatas varonis. Pēc tam, kad grāmata bija izlasīta, ilgāku laiku dzīvoju tās varā!”

Liepājas poļu biedrības “Vanda” vadītāja Rita Rozentāle rosina izlasīt Silvijas Braunas grāmatu “Pareģojumi – ko nesīs nākotne”:

”Brīvos brīžos es labprāt lasu, un parasti tās ir grāmatas pašizaugsmei, literatūra, kas mudina uzdrīkstēties darīt to, ”ko gribi darīt sava prieka pēc”, rosina radošumu un uzdrošināšanos būt pašam – tam, kas tu esi.

Viena no tādām ir Jura Rubeņa ”Starp divām bezgalībām”, tā arī noderēs cilvēkam, kurš meklē pats savu ceļu.

Bet vēl es iesaku izlasīt S. Braunas darbu ”Pareģojumi – ko nesīs nākotne”, kas Latvijā Dagnijas Dreikas tulkojumā izdota 2007. gadā, bet oriģināls nācis klajā 2004. gadā ASV.

Šī grāmata manā plauktā ir jau vairākus gadus. Tagad, kad es to pārlasīju un salīdzināju ar to, kas jau pasaulē noticis 19 gados, kopš tā uzrakstīta, bija interesanti redzēt – ka, protams, daļa pareģojumu nav piepildījusies, bet daļa atbilst tam, kas notiek pasaulē, un tam, kurp mēs virzāmies.

Pretstatā man autore grāmatā jūsmo par viedierīcēm, apsver un priecājas, kā tās atvieglinās mūsu dzīvi.

Ir cilvēki, kuri spēj paskatīties pāri laikam un prot mums šo ziņu nodot. Cits jautājums, cik mēs katrs to uztveram nopietni un ņemam vērā katrs savā dzīves ceļā.

Šī ir interesanta grāmata, tās ir tēmas, kuras mani saista. Ir interesanti domāt, cik no tā visa ir kļūda, cik būs realitāte. Un man ir pārdomas: cik tālu atļausim virzīties mākslīgajam intelektam? Vai kādā brīdī gribēsies pateikt: stop?”

J. Čakstes Liepājas 10. vidusskolas 12. klases skolnieks Daniels Dāvis Berjozkins gan savus vienaudžus, gan citus rosina izlasīt Noras Ikstenas romānu “Mātes piens”:

”Mēs šo grāmatu apskatījām literatūras stundā. Sākumā, lasot fragmentus, grāmata prātā īsti neaizķērās. Nevarēju to īsti saprast, valoda, kā man tobrīd šķita, ir saraustīta un pārgudra. Bet skolotāja iedrošināja, un vēl daudzi citi cilvēki man ieteica – šī grāmata ir jāizlasa!

Grāmata ir ļoti vilinoša un uzrunājoša, stāsts par triju paaudžu sievietēm un viņu attiecībām. Mazā meitenīte Nora dzīvo Noras Ikstenas bērnības un jaunības laikā, Latvijas PSR (Padomju Sociālistiskajā Republikā).

Autore jau ir teikusi, ka grāmata ir ļoti balstīta viņas personiskajā stāstā.

Izrādījās, ka šī grāmata ir bijusi vajadzīga ļoti daudzās mājās, un tagad arī tulkota jau ļoti daudzās valodās.

Visvairāk šo grāmatu būtu ieteicams izlasīt tieši jauniešiem. Man ir bijusi izdevība šogad maijā 9. klasēm vadīt stundu par barikādēm. Es skolēniem tad teicu, ka mēs esam pieraduši lietot vārdu ”brīvība”, teikt, cik mums ir forši, ka mums ir tās dotās iespējas.

Bet atšķirībā no mums, jauniešiem, kas neesam dzīvojuši pirms 2000. gada, manas mātes un vecmāmiņas paaudze zina, ko nozīmē tāds vai citāds politiskais režīms. Tāpēc es aicināju jauniešus nemētāties lieki ar vārdiem – valsts, brīvība.

Izlasot šo grāmatu,

man radās lielāka cieņa savu vecāku priekšā, ka man ir bijusi bērnība, ka esmu apdāvināts, cik nu iespējams, ar to, ka esmu vests uz visvisādām vietām, pasākumiem.

Pretstatā tam, cik ļoti galvenajai varonei Norai pietrūcis mātes mīlestības. Māte grāmatā ir Astra, patiesībā – Astrīda, un māte ar meitu ir mainītās lomās: sanāk tā, ka Nora audzina, rūpējas par Astru, vāc viņu visu laiku. Manuprāt, Astra pārāk bija iegrimusi savā darbā, tas viņu arī nogremdēja.

Daudzi jaunieši šķobās un vaibstās – kāda jēga no grāmatām? Jēga ir liela, bet jautājums – kā labāk uztvert grāmatas?

Palīdz filmas. ”Mātes piens” ir ļoti veiksmīgi ekranizēts, filmā režisorei ir ļoti precīzi izdevies koncentrēti atspoguļot galvenās sižetiskās līnijas. Mani personīgi filmā arī ļoti emocionāli aizķēra Raimonda Tigula mūzika. Pēc ļoti labas grāmatas noteikti ir jāgaida arī filma!”

Liepājas Simfoniskā orķestra Mārketinga un komunikācijas daļas vadītājs Dzintars Hmieļevskis iesaka izlasīt Vladimira Zismana grāmatu “Ceļvedis orķestra pasaulē un tās pažobelēs”:

”Man patīk lasīt grāmatas. Pirmā nopietnā grāmata, ko savā dzīvē izlasīju, bija ”Kā Brālītis Trusītis uzvarēja lauvu”. Toreiz man bija seši gadi un biju ārkārtīgi lepns par paveikto.

Laikam ejot, mainījies gan manis izvēlētās literatūras ”repertuārs”, gan arī forma, proti, nu jau pāris gadu manā aktīvā lietošanā ir elektroniskais grāmatu lasītājs – ierīce ir viegla, to var lietot jebkurā apgaismojumā, var izvēlēties ērtāko burtu izmēru, arī ekrāns ir redzei draudzīgs.

Vārdu sakot, lasīšana ir ļoti ērta un baudāma.

Ja man jāiesaka izlasīt kādu grāmatu, tad es ieteiktu vienkārši izlasīt jebkādu – ir labi, ja cilvēks vispār lasa; tā ir tāda kā prāta higiēna – daiļliteratūra palīdz nomierināt pa dienu uzņemto domāšanas tempu un ilgāku laika posmu fokusēties uz kaut ko vienu, nevis visu reizē. Mūsdienās ļoti aktuāli.

Pats patlaban lasu ”Ceļvedi orķestra pasaulē un tās pažobelēs”, kas latviski iznākusi aktiera Gundara Āboliņa tulkojumā.

Manā gadījumā šī grāmata, no vienas puses, būtu uzskatāma par profesionālo literatūru, tomēr dzirkstošā valoda un autora pašironiskais skatījums uz mūziķu ikdienu un orķestra pasaules pažobelēm to padara par ļoti izklaidējošu lasāmvielu.

Kultūras mīļotājiem šo grāmatu patiešām iesaku – tā palīdz paskatīties uz ”augsto mākslu” mazliet vieglāk un padara to nedaudz cilvēcīgāku un saprotamāku…

Lai gan, manuprāt, māksla ne vienmēr ir kaut kā speciāli jāsaprot; to drīkst arī vienkārši baudīt un par to priecāties.”

Pensionāre Lolita Frēliha aicina izlasīt Ingunas Baueres romānu “Lizete, dzejniekam lemtā”:

”Esmu iecienījusi sēriju ”Es esmu…” par latviešu rakstniekiem. Pēc tam, kad biju izlasījusi Svena Kuzmina romānu par dzejnieku Kārli Skalbi ”Skaistums un nemiers”, tūliņ nākamo lasīju Ingunas Baueres 2009. gadā izdoto romānu par Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvi.

Abi romāni labi, lai arī ļoti atšķirīgi. Tomēr tieši Baueres darbs mani uzrunāja īpaši, un tieši to iesaku izlasīt citiem.

S. Kuzmina romānā vairāk runa ir par vēsturisko, revolucionāro situāciju un par Kārli Skalbi jaunībā, īsā viņa dzīves posmā. Bet I. Baueres grāmata ir brīnišķīgi mīļa, silta un par visu Skalbes mūžu, un par sievietes lomu. Un tieši tagad īstajā laikā izlasīta!

Uz romāna vāka ir Lizetes un Kārļa Skalbes fotogrāfija. Tā ir tik atbilstoša grāmatai, tik izteiksmīga.

Autore mācējusi tik mierīgi uzrakstīt.

Lizete un Kārlis sastapās, kad viņai bija 16 gadu. Viņi ilgi draudzējās, viņa izturēja visus laikus. Viņš bija vajāts par revolucionāro darbību, viņam bija jāslēpjas, sēdēja arī cietumā.

Kad Kārlis Ulmanis nāca pie varas, Kārlim Skalbem ar Ulmani bija domstarpības un dzejnieks krita nežēlastībā, jutās noraidīts.

Lizete visos laikos, vienmēr un visur savam vīram palīdzēja un pārdzīvoja ar viņu kopā, arī došanos trimdā uz Zviedriju pāri jūrai Otrā pasaules kara nogalē. Gatavoja ēst, appuišoja, audzināja bērnus.

Šajā grāmatā ir arī Skalbes dzeja. Viņš Lizeti ļoti mīlēja, veltījis viņai skaistus dzejoļus.

Un vienlaikus Lizete bija tulkotāja ar izcilām spējām. Pārzināja angļu, franču, vācu, poļu, krievu valodu. Emigrācijā Zviedrijā iemācījās arī zviedru un dāņu valodu. Tas ir apbrīnojami cilvēkam, kuram mūsdienu izpratnē nebija pat vidusskolas izglītības.”