Liepājas muzeja filiāles “Hoijeres kundzes viesu nams” vadītāja Ieva Dzintare rekomendē izlasīt Lindas Apses grāmatu “De Profundis”, kura atklāj šefpavāra Mārtiņa Rītiņa dzīvesstāstu:

“Mārtiņš Rītiņš, lai gan no dzīves aizgājis, vēl arvien ir Latvijā ļoti populārs. Dzīvespriecīgais šefpavārs un uzņēmējs, iecienītais TV kulinārijas raidījumu vadītājs nav aizmirsts, tāpat kā nav aizmirsta viņa apbrīnojamā personība, un to apliecina fakts, ka 2021. gadā iznākusī grāmata par viņu ilgu laiku bija viena no pirktākajām.

Tikko šī grāmata iznāca, noklausījos Mārtiņa Rītiņa interviju kādā raidierakstā, un, man šķiet, pēc tam šo grāmatu bija izlasījuši ļoti daudzi. Es reti pārlasu grāmatas, bet šī varētu būt pārlasīšanas vērta, un ne tikai autobiogrāfiskā aspekta dēļ.

Manuprāt, Linda Apse ļoti veiksmīgi notvērusi Mārtiņa Rītiņa dzīves skatījumu, filozofiskās atskārsmes. Un tā gastronomija, kas ir viņa joma, ļoti jauki savijas ar visu stāstu.

Šī ir grāmata, kuru var pat nelasīt no vāka līdz vākam – var atvērt jebkuru nejaušu lapu un atrast dziļu domu, ar kuru staigāt trīs dienas vai pat ilgāk.

Man šķiet, Mārtiņam dzīvē ir palīdzējis viņa delverisms, viņa mūžam ļoti skaisti vijas cauri dzīves svinēšana. Erudīts un daudzpusīgs cilvēks, ne tikai gastronomijā, bet kopumā dzīvesgudrs.

Viņš grāmatā saka, ka bijusi laime darīt to, kas viņam ļoti patīk. Un tas ir galvenais, kas cilvēkam šajā dzīvē ir vajadzīgs – piepildījumu, laimi un pilnību sasniegt, darot to, kas patīk, un esot īstajā vietā.

Nav jau bijusi vienkārša viņa dzīve. Mamma ar maziem bērniem, tēvs smagos darbos Anglijā. Un tomēr gaiša, saulaina sajūta ir strāvojusi visam cauri, lai gan bērnības pieredze ir skarba un tāda, ka šis gaišums cilvēkos varēja nemaz nebūt.

Skatoties Mārtiņa raidījumus, klausoties intervijas, pat prātā nevar ienākt, kādam smagumam viņš gājis cauri,

it īpaši Rītiņu brāļu bērnībā, pārceļoties no vienas bēgļu nometnes uz citu. Nebiju viņa biogrāfijā iepriekš iedziļinājusies.

Visai viņa dzīvei cauri vijusies liela sirdsmīlestība pret Latviju, kāda ļoti daudziem cilvēkiem šodien Latvijā nav raksturīga vispār.

Varbūt tāpēc Mārtiņš Rītiņš izvēlējās braukt uz Latviju un attīstīt te uzņēmējdarbību, sisties 90. gados, kad bija jāsaskaras ar reketu un bija jāiziet jauna skarba dzīves skola. Bet viņš savu restorānu “Vincents” uztaisīja tieši šeit, Latvijā, radot jaunu gastronomijas līmeni un atvedot mums pasaules elpu. Un vienlaikus viņā ir ļoti liela vienkāršība, cilvēcība, sirdsgudrība un aizrautība.”

Baletmeistars, horeogrāfs, šovu mākslinieks un režisors Leons Zviedris iesaka citiem Deivida Heimana grāmatu “Sieviete, vārdā Džekija” par Žaklīnu Kenediju:

“Man ļoti patīk Runča jeb teātra režisora Pētera Pētersona teiciens par grāmatām: “Man ir svarīgi ar viņām sarunāties.” Super atbilde!

Man ir svarīgi, lai grāmata mani ne tikai uzrunātu, tikpat svarīgi ir apstākļi un vide, kādā to lasu, jo lasot es gūstu baudu. Kad ir silts laiks, man patīk iet pie jūras lasīt.

Paņemu pusotru litru ūdens, saliekamo krēslu un grāmatu. Apsēžos pašā krastā ar skatu pret jūru, sēžu un lasu. Sajūta nav izstāstāma!

Vējš papildina sajūtu, ka esmu ierauts dabā un grāmatā – visā tajā stāstā, kuru tobrīd lasu. Tu jau nelasi vienā laidā. Izlasi pēkšņi kaut ko tik vērtīgu, trāpās tāds citāts, kas liek apstāties un pārdomāt, ko esi izlasījis. Ne tikai pārlasu īpašo vietu, bet man patīk arī izrakstīt citātus. Ir tādi domugraudi!

Ziemā lasu pie kamīna. Aizdedzinu sveces, uzlieku fonā klusu relaksējošu mūziku, ieslēdzu stāvlampiņu, kas dod staru tieši uz grāmatu, un lasu.

Grāmata man ir svētnīca. Tas ir tāpat, kā ejot uz baznīcu, kad arī noskaņojies. Tā man ir ar grāmatu.

Dzīve ir tik bagāta, interesanta un skaista, un apkārt ir tik daudz unikālu cilvēku ar aizraujošiem dzīvesstāstiem, ka nav nepieciešamas izdomātas grāmatas.

Pirmā grāmata, kuru izlasīju pēc atgriešanās Liepājā, bija tieši par Liepāju. Tas bija Andžila Remesa autobiogrāfiskais darbs “Kara ēna sekoja man”.

Šo grāmatu baudīju īpašā vietā. Sēdēju uz sava iemīļotā saliekamā krēsla Ziemeļu mola viducī, kur visapkārt šļakstinās viļņi, priekšā apvārsnis un visvieglāk iegrimt stāstā.

Domājot par grāmatu, ko ieteikt citiem, izvērtēju krietnu kaudzīti savu iecienīto biogrāfiju. Tur ir gan divas Marisa Vētras grāmatas, kurās, starp citu, arī Liepājai liela loma, gan grāmata par “Bītliem”, biezs sējums par carieni Katrīnu, arī krievu politiķes Irinas Hakamadas pieredzes stāsts, grāmatas par Amerikas prezidentu sievām.

No tām par Žaklīnu Kenediju ir otrā manis lasītā grāmata, iepriekš lasīju par Hilariju Klintoni, izlasīju arī grāmatu par ASV prezidentu rezidenci – Balto namu, kuru sarakstījis tā pārvaldnieks.

Rindas kārtībā tagad ir grāmata par Mišelu Obamu (par Baraku Obamu jau izlasīju).

Grāmata par Žaklīnu Kenediju ir “bomba”.

Džekija sevi sākotnēji parādījusi kā kautrīgu, inteliģentu meitenīti, bet beigās izrādījās, ka viņa ir īsta dzelzs lēdija, ideāla partija Kenedijam, mācēja viņu balstīt, būdama viņa ēna.

Šajā grāmatā daudz ko uzzināju par Merilinu Monro, Frenku Sinatru, slaveno operdziedātāju Mariju Kallasu. Ļoti interesantas lietas, personāži un laikmets!

Nav tā, ka lasu tikai par sievietēm, šoreiz tā vienkārši sagadījies. Bet vispār man patīk stipras sievietes, nepatīk ņaudētājas. Ne vienmēr sieviete var savu likteni noteikt, bet man patīk sievietes, kuras ir veidojušas veiksmīgu karjeru, kas attaisnojusies priekš sevis un sabiedrības.

Šīs grāmatas ir tik aizraujošas, ar piedzīvojumiem tik piesātinātas! Baltajam namam un šo personību dzīvei cauri iet pasaules politika.”

Tulkotāja Renāte Siliņa citiem iesaka izlasīt grāmatu “Lielvircavas muiža”:

“Tā izveidojies, ka lielākoties lasu grāmatas vācu valodā – gan lai tulkotu, gan arī lai dotu izdevējiem savu vērtējumu, vai darbs ir tā vērts, lai to latviskotu. Labprāt lasu grāmatas elektroniski arī krieviski.

Tādēļ, ka man pašai nācies tulkot “mazu kripatiņu” vēsturiska teksta par Lielvircavas muižu, ieinteresējos par šo intriģējošo Zemgales vietu.

Šoruden aizbraucu uz Lielvircavu grāmatas atvēršanas svētkos, apskatījos sakopto, ar iekārtojumu un vēsturisku informāciju bagāto pili un nopirku pavisam jauno, šogad izdevniecības “Jumava” izdoto mākslas vēsturnieka Ojāra Spārīša sējumu “Lielvircavas muiža”, un –

iesaku gan izlasīt to, gan arī aizbraukt un apskatīt pašu vēsturiskā literārā darba objektu!

Mani palūdza latviskot dažus šīs grāmatas vāciskos tekstus, un tā es uzzināju interesantu stāstu par baroniem fon Klopmaniem.

Baltvācieši, Hitlera aicināti, 1939. gadā devās uz savu etnisko dzimteni Vāciju, arī fon Klopmani. Līdzi paņēma arī savu iedzīvi. Lielvircavā palika viņu muiža, tajā tika ierīkota skola, ēka izmantota arī citādiem nolūkiem. Pamesta nebija. Tagad pašvaldība to atjauno un tajā iekārtots muzejs.

Jaunākais barons, nu jau pensionārs, dzimis Vācijā, Pēteris fon Klopmans nesen devies ekskursijā uz Latviju un atbraucis arī uz Lielvircavu. Pils atjaunošanas darbi viņu tā iepriecinājuši, ka viņš nolēmis atvest uz pili tās savas dzimtas lietas, kas te ir iederīgas, un nodevis mēbeles, galda piederumus, traukus, gleznas un citas relikvijas muižas saimnieku lietošanā uz daudziem gadu desmitiem.

Un tagad šajā vietā ir iekārtota muiža, tas viss izskatās ļoti skaisti, tā, it kā esi atnācis uz muižu un šķiet – esi atnācis ciemos, kamēr saimnieki izgājuši, varbūt devušies izjādē.

Grāmatā ir aprakstīta Klopmanu dzimta, muižas vēsture, tā ir ļoti izzinoša.

Izdevuma atvēršanā piedalījās arī Pēteris fon Klopmans un uzsvēra, ka grāmata ir svarīga ne tikai viņam un tā nav tikai par muižu un Klopmaniem, bet tās bagātais kultūrvēstures slānis attiecas ne tikai uz baltvāciešiem, bet uz kopējo Latvijas vēsturi.

1905. gada revolūcijas laikā, kad daudzas citas muižas zemnieki nodedzināja, Lielvircavā zemnieki, pretēji, cits pēc cita slēpuši barona ģimeni pie sevis, lai pasargātu no nemierniekiem. Ja arī cilvēki neizlasīs grāmatu, tad katrā ziņā – apciemot Lielvircavas muižu ir tā vērts!”

Pensionētais zvejnieks Edvīns Prodnieks rosina izlasīt grāmatu “Zelenskis. Biogrāfija”:

“Liela manas dzīves interese ir vēsture, ģeogrāfija, ceļojumi un okeāni. Tās ir tēmas, kuras meklēju grāmatās. Arī pašlaik lasu atmiņu stāstu par Latvijai zaudēto Abreni.

Beidzamā laikā esmu daudz lasījis par sarežģīto Ukrainas vēsturi, par to, kā no 2014. gada attīstījies Krievijas un Ukrainas konflikts.

Spilgtā atmiņā palicis Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska dzīvesstāsts. Grāmatu “Zelenskis. Biogrāfija” sarakstījis ukraiņu žurnālists Serhijs Rudenko, tā Latvijā izdota pērnā gada nogalē.

Ļoti interesanta grāmata. Tajā ir visa jauno laiku vēsture – par partijām, par korupciju.

Ļoti interesanti, kā Zelenskis kļuva par prezidentu – it kā daudziem negaidot. Sākumā likās, diez kas no viņa nebūs, jokdaris. Bet izrādās, ka viņš ir īsts valstsvīrs. Iedvesmojošs. Nebaidās, nekautrējas runāt.

Cilvēks savā vietā, dara visu, lai iegūtu atbalstu savai valstij. Nevar salīdzināt ar vairākiem iepriekšējiem Ukrainas valsts vadītājiem, kuri pārstāvēja oligarhus.”