Metālapstrādes uzņēmuma “FTS Baltic” kvalitātes vadītāja Sindija Kļava-Zoša katram, bet jo īpaši vadītājiem, iesaka izlasīt Džona Kotera un Holgera Ratgēbera grāmatu “Mūsu aisbergs kūst”:

“Tā ir fabula – stāsts par pingvīniem, kuri īsi pirms ziemas ir konstatējuši, ka briest nelaime, jo viņu aisbergs sāk dalīties. To var arī bērniem palasīt priekšā, un būs jauks stāsts par pingvīniem.

Tomēr pingvīni šajā gadījumā ir alegorija, un tā ir biznesa pamācību grāmata par pārmaiņu vadību, par to, kā palīdzēt saskatīt, ka tiešām tuvojas krīze un kaut kādas pārmaiņas, arī tiem, kas īsti negrib ne pārmaiņas, ne tās pārvarēt, ne arī mainīties paši un ir bailēs no krīzes tuvuma, un negrib ieraudzīt tuvojošos nelaimi.

Šī grāmata, ceru, vismaz kādam būs ne tikai jauki pavadīts laiks, bet arī dos praktisku pienesumu.

Uzņēmumu vadībā strādājošajiem noteikti šai grāmatai jābūt drīz vien aiz ābeces. Noteikti arī jebkurā valsts pārvaldes iestādē strādājošajiem. Bet, domāju, ka privātu situāciju risināšanai arī fabulā dotie padomi var palīdzēt.

Grāmata latviski izdota 2009. gadā, pasaules lielās finanšu krīzes laikā, taču oriģināls izdots jau 2005. gadā, un par to ir teikts, ka tā ir grāmata, kuru valdībai vajadzēja izlasīt jau pirms krīzes.

Tāpat kā jebkurā uzņēmumā vai pārvaldes struktūrā, ir pingvīni, kas ir lieliski līderi un kuri ļoti labi māk runāt un pārliecināt cilvēkus. Bet orators jau nestrādā viens pats. Viņam blakus ir kāds “pingvīns”, kas ļoti labi analizē datus un faktus, cēloņus un sekas, – bez tiem runāšana vien nederēs. Savukārt tas datu rūķis varbūt nemācēs tik pārliecinoši ievadīt komandu pārmaiņu vilnī. Vadībai šī grāmata ir ļoti vērtīga.

Knifiņus savam darbam, kas man ļoti patīk, un citām dzīves situācijām šajā grāmatā atrodu katru reizi, kad to pārlasu. Padomus nākas izmantot ne reizi vien!”

Dāmu mednieču kluba “Lady Hunt” līdzdibinātāja un žurnāliste Katarīna Šterna iesaka izlasīt Džona Ronalda Rūela Tolkīna leģendāro triloģiju “Gredzenu pavēlnieks”:

“Esmu to lasījusi vairākas reizes, tāpat izlasīju arī krievu rakstnieka Nika Perumova uzrakstīto versiju par “Gredzenu pavēlnieka” turpinājumu (krievu valodā), kopā tas ir “pusmetrs grāmatu”.

Man ārkārtīgi patīk fantāzija un fantastika, no bērnības. Ne tāpēc, lai aizbēgtu no reālās pasaules, bet lai piedzīvotu realitātei paralēli vēl citas realitātes.

Varbūt tāpēc, ka es domāju, ka pasaulē ir daudz vairāk visa kā, nekā tikai tas, ko mēs redzam ar acīm.

Tolkīns, protams, ir ģēnijs. Ne velti viņu dēvē par fantāzijas žanra pamatlicēju: izdomājis pasauli, valodu. Visi viņa tēli ir spilgti, raksturīgi, vienreizēji.

Tolkīna iesācējam es ieteiktu sākt ar bērnu grāmatu “Hobits”, tā ir brīnišķīga, jauka pasaku grāmata, viegli lasās, atsauc atmiņā bērnību. Pēc tam ieteiktu lasīt turpinājumu – “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju. Pēc tam – “Gredzenu pavēlnieka” pasaules radīšanas grāmatu “Silmarilionu”, kas rada vēlēšanos pārlasīt “Gredzenu pavēlnieku”, jo tad labāk saproti, kāpēc tur kaut kas ir noticis.

Par šo grāmatu dažreiz saka – ārprāts, kā to var lasīt!

Kamēr pierodi pie nosaukumiem, jau pusei grāmatas esi ticis cauri.

Ļoti grūts darbs, bet man ļoti patīk “Silmariliona” ideja, ka pasaule ir iemiesota mūzika, kas radās tad, kad Dievs lūdzis saviem augstākajiem gariem dziedāt, radīt mūziku. Visi bija vienā harmonijā, bet viens bija citāds, viņa mūzika bija spilgtāka un savādāka, un viņš kļuva par slikto, par kritušo eņģeli, viņam bija cits priekšstats par to, kādai jābūt pasaulei, un par to viņš tika izraidīts.

No šīs “Silmariliona” garu mūzikas radās “Gredzenu pavēlnieka” pasaule – elfi, rūķi, zeme un viss pārējais. Ļoti skaisti un interesanti.

Tajā ir stāsts ne tikai par mīlestību un karu, par cīņu ar ļauno, bet arī, kā radās apbrīnojamas lietas. Kā radās cilvēki, kā viņi kļuva vareni, iedomīgi, un kā šī civilizācija krita.

Savukārt “Silmarilions” ir leģendu leģenda, dūmakaina, mistiska. “Hobits” ir kā pasaka, kur ir troļļi, noslēpumi, arī mazliet humora. Es to izlasīju pirmo, un mani tas aizrāva uzreiz. Tā bija mana pirmā īstā pieredze ar fantāzijas žanru.

“Gredzenu pavēlnieks” ir pavisam nopietns darbs. Cilvēks parasti domā: “Ko nu es, es jau neko.” Bet “Gredzenu pavēlnieks” parāda, ka arī maziņš cilvēciņš, nebaidoties un uzņemoties atbildību, var mainīt ļoti daudz ko sev apkārt. Varbūt pat glābt pasauli, kā šajā gadījumā.

Tolkīna radītā pasaule ir tik reālistiska, tik pārdomāta! Viņš pats tajā ir viegli un brīvi orientējies, lai to visu sapītu. Visas viņa grāmatas ir ārkārtīgi cieši saistītas, lai gan tās var lasīt arī atsevišķi.

Bet tas viss kopā ir ārkārtīgi milzīgs darbs, tajā var peldēt kā jūrā un ne mirkli nejust kādu autora kļūdu, kādu neatbilstību, kaut ko aiz ausīm pievilktu.

Nekas nav nevietā.

Manuprāt, arī krievu rakstnieks Niks Perumovs, rakstot vēlāk savu iztēloto “Gredzenu pavēlnieka” turpinājumu un papildinājumu, ir diezgan labi iedzīvojies Tolkīna pasaulē.”

Pedagoģe Skaidrīte Gertnere iesaka izlasīt nupat izdoto Pjēra Jaravāna grāmatu “Paliek tikai ciedri”:

“Šī grāmata par Libānu mani piesaistīja uzreiz, līdzko to pamanīju, bet parasti kādu brīdi nogaidu un pārliecinos, vai interese ir noturīga.

Kad 7. oktobrī “Hamās” pēkšņi uzbruka Izraēlai un sākās karš, bija skaidrs, ka gruzd visi Tuvie Austrumi. Auga vēlme par arābu valstīm uzzināt kaut ko vairāk, un es atcerējos Pjēra Jaravāna grāmatu par Libānu, kas ir viena no Izraēlas kaimiņvalstīm.

Papildus tam TV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” dzirdēju, cik cilvēciski sirsnīgi savu dzimteni un pašreizējo situāciju tajā raksturoja veselības ministrs libānietis Hosams Abu Meri.

Grāmatā patiešām ietverts viss, kas liek to lasīt aizgūtnēm, – brīnišķīgi Austrumu smaržu, garšu un dabas apraksti, izcili raksturotas attiecības to dažādās izpausmēs un, jā, arī ieskats vēsturē un mūsdienu politiskajās norisēs.

Ir arī kaut kas no detektīva, un sižets noteikti nevijas kā grods pavediens, tajā visu laiku parādās jauni un negaidīti pavērsieni,

kas it kā aicina atskatīties, bet vienlaikus neļauj uzkavēties, jo vedina atkal un atkal uz priekšu.

Kāda ir Libāna, kad to pirmo reizi savām acīm ierauga grāmatas galvenais varonis Samīrs? “Gara, gaiši spīdoša piekrastes josla, kas stiepjas krietnu gabalu pa kreisi un pa labi. Aiz tās: gaišzila jūra un uzplūstošo viļņu putainās mēles. Krastā: ostas un miniatūras pilsētiņas, kas sudrabaini atvizmo kā pērles. Zaļi lauki un vīna dārzi nokalnēs. Un zem manis Beirūta, kas pašapzinīgi smaida kā sfinksa, zeltainās saules iegremdēta vīzdegunīgi margojošā pusdienas gaismā.”

Taču tas ir tikai ārējais skaistums, tur iekšā viss ir daudz, daudz sarežģītāk, tāpat kā Samīra dzīvē, kas ir smagu pārdzīvojumu un pārbaudījumu pilna, neraugoties uz to, ka viņa mītnes zeme ir eiropeiski pašpietiekamā Vācija.

Saknes ir iekodētas ikvienā, un nevar zināt, kurā brīdī tās sāk vibrēt.

Meklējot vienus vēstures faktus, paveras priekškars uz citiem, un tie ne vienmēr ir glaimojoši, turklāt Libānā nepakļauties valdošo uzskatiem, pieņēmumiem un tradīcijām ir gandrīz vai neiespējami.

“Politika un reliģija te ir viens un tas pats. Miers, par kuru tu sapņo, ir tieši tas, no kā visi reliģiskie vadoņi baidās: tikai sašķeltā valstī viņos kāds vēl ieklausās…”

Man šķita, ka, izlasot šo grāmatu, kaut mazliet pietuvošos izpratnei, kāda ir dzīve arābu pasaulē. Nekā nebija!

Nu jautājumu ir vēl vairāk nekā iepriekš, un gribot negribot jāpiekrīt libāniešu sakāmvārdam: “Ja kāds iedomājas, ka ir sapratis Libānu, viņam tā nav īsti izskaidrota.””

Arhitekts Gundars Vērpe iesaka citiem Filipa Rufa grāmatu “Pa stāvu liesmu debesīs”:

“Grāmata stāsta par nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiku un dzīvi pēc 1905. gada revolūcijas.

To uzrakstījis britu pētnieks. Autoru ieinteresēja fakts, ka latviešu teroristi (anarhisti) Londonā reiz ieņēmuši veselu kvartālu, un Rufs sāka pētīt, kas tie tādi ir? Viņš brauca uz Rīgu, uz arhīviem.

Grāmata ir rakstīta angļu valodā, tulkota latviski. Vērienīgais pētījums aizrauj.

Cik tie latvieši bija ārprātīgi traki, zeme, atveries!

Tur arī nedaudz par Liepāju. Fenomenāli, ka tie bija turīgi, pārtikuši puiši no labām ģimenēm. Arī gleznotājs Ģederts Eliass bija starp bankas aplaupītājiem Somijā.

Mani vispār interesē latvieši, revolūcija. Mums ir diezgan daudz pētījumu par latviešiem Krievijā, kas viņi tur ir bijuši. Jo vairāk lasīju, jo interesantāk kļuva.

Pēteris Mālderis visu to anarhistu sarakstā ir numur viens. Lai gan par viņu krieviem ir pat dokumentālā filma, par viņu īsti neviens nekā nezināja.

Mālderim viņa dzīves laikā bijušas kādas 15 pases!

Britu arhīvos, kad sāka rakt augšā, kas viņš ir, sākumā neviens pat nesaprata, kas tā par valodu, kamēr atklāja, ka viņa atstātie dokumenti ir latviski. No kura gala ķerties klāt?

Soli pa solim Rufs aizrakās līdz Māldera personībai. Mani aizrāva tieši autora paveiktais pētījums, tas ir kā detektīvseriāls, tā aizrakšanās, kā viņš saprata, no kurām mājām Mālderis nāk, starp citu, dzimis Kurzemē.

Rufs analizēja fotogrāfijas, siluetus, katru kaktiņu, kamēr nonāca līdz konkrētajai personībai. Pētnieka darbs ielikts milzīgs!

Grāmata ir ļoti dziļa un mani pārsteidza.

Līdz 1905. gada revolūcijai Baltijā bija milzīgs rūpniecisks un ekonomisks uzplaukums. Revolucionāriem bija milzīgs atbalsts tautā, bet viņi nošāva tiešām daudz nevainīgu cilvēku.

Grāmatā apraksta arī anarhistu nejēdzības. Nebija nekādi jaukie. Kad viņus izspieda no Krievijas impērijas, turpināja darbību ārzemēs. Rietumos kreisajai kustībai nebija pieņemts šaut uz ielas. Demonstrācijās iet, to – jā.

Policija un armija viņus lenca, viņu goda kodekss un taktika bija tāda, ka viens paliek, saņem uguni uz sevi, pārējie izlaužas un aizmūk, bet tas, kurš paliek, upurējas, nošaujas vai noindējas.

Salaupīto naudu viņi, izlietoja tā: ja sev, tad, maksimums, lai nedaudz uzdzīvotu, bet lielāko daļu noteikti atdeva savai partijai. Fenomens, ka viņi laupīja ne sev.

Aizraujoši, ka autors brits ir kā pirmatklājējs, kuram baltieši ir pilnīgi sveši, viņa skatījums ir pilnīgi no malas. Un grūti viņam to bija pētīt, jo ne latviešu, ne krievu valoda nebija zināma.”

Liepājas domes sabiedrisko attiecību speciāliste Santa Margeviča iesaka izlasīt romānu “Vecmāte”:

“Somu rakstnieces un animācijas filmu režisores Katjas Ketu romāns “Vecmāte” nav viegla lasāmviela, taču šim laikam pat ļoti vajadzīga.

Rakstniece lasītājus aizved uz 1944. gadu, neērti tieši, pat bezkaunīgi, bet līdz ar to līdz sirds dziļumiem patiesi un cilvēcīgi runājot par dzīvi un izdzīvošanu Otrajā pasaules karā.

Romānā atklājas prātam neaptverams, asiņains, bet vienlaikus neprātīgas mīlestības pilns gads kara vecmātes dzīvē.

Ar vienu roku viņa dzīvību dod, ar otru – ņem.

Izdevējs “Dienas Grāmata” uz grāmatas aizmugurējā vāka norāda: “Dzīvības trauslums un milzīga izdzīvotgriba, mīlestība, necilvēcība, kaisle, sekss un nāve – viss cieši līdzās, vienā telpā un laikā, Lapzemē 1944. gadā, tik blīvi kā uz skudru takas, kur neiespējami spert soli, lai kādu nesamītu.”

Tas ir teikums, kurš trāpīgi raksturo romāna esenci un par kuru precīzāku atrast būtu grūti.

Ticu, ka šī grāmata aktualitāti nezaudēs nekad, bet šobrīd, kad mums tepat līdzās atkal plosās karš, tā trāpa vēl daudz skaudrāk.

Tieši sirdī. Nežēlīgi atklājot karu no iekšpuses.

Nevar nepieminēt arī tulkotājas Maimas Grīnbergas filigrāno un meistarīgo darbu – vecmātes stāsts izstāstīts tik bagātā valodā, ka laiku pa laikam gribas pakavēties pie vārdiem, ko šķietami dzirdu pirmoreiz un vēlos noglabāt savā personīgajā vārdnīcā.”