Dramaturģe un rakstniece Rasa Bugavičute-Pēce iesaka izlasīt nīderlandiešu rakstnieka Hīsa Kaujera “Lielo grāmatu par Madaru”:

“Varbūt mani uz šo ieteikumu pamudināja darbs pie bērnu izrādes ”Patakoļako un teātra visums” Liepājas teātrī, jo tas paģēr nopietnas tēmas tvert caur bērnišķīga prieka prizmu. Varbūt pie vainas ir jaunais mācību gads, kad bērni jāpamudina lasīt.

Taču, attālinoties no ārēju ieteikuma iemeslu meklēšanas, Hīsa Kaujera ”Lielā grāmata par Madaru” vienkārši ir brīnišķīga grāmata, kas liek pamanīt mazo lietu lielo nozīmi.

Tajā risinātie stāsti ir asprātīgi un dzīvi, tie runā par satikšanos, šķiršanos, draudzību, vientulību, nāvi un sērām, sapņiem un to piepildīšanos vai nepiepildīšanos.

Par citādo, cerībām, pirmo mīlestību un vēl, un vēl, un vēl visu to, no kā sastāv mūsu visu dzīves.

No piecām lielajā grāmatā iekļautajām mazajām grāmatām man tuvākās ir trešā un ceturtā, bet arī pārējās ir lieliskas.

Šo grāmatu lieku savā bērnu literatūras plauktā, lai tā gaida brīdi, kad to lasīs mani mazie cilvēki, kas tad kalpos man par iemeslu grāmatu pārlasīt vēlreiz.

Un arī jums šo iesaku izlasīt, vēl ķerot vasaru aiz astes un ļaujoties bērnu apskaužamajai aizrautībai pret visu un jebko!”

Televīzijas kanāla “TV Kurzeme” žurnāliste un redaktore Inese Ķestere pati irvairāku grāmatu autore, bet citiem iesaka izlasīt Ralfa Kokina grāmatu “Kurzemes vilkaču nostāsti”:

“Man patīk grāmatas, kas lasītāju it kā paņem aiz rokas un aizved ceļojumā – uz konkrētām vietām kādā noteiktā laikā. Īpaši saista, ja šajos ceļojumos jaušams kas tumšs un noslēpumains.

Tāda ir arī grāmata “Kurzemes vilkaču nostāsti”, kurā autors (starp citu, interesants fakts – viņš ir luterāņu mācītājs) iekļāvis divpadsmit rēgainus stāstus par kurzemnieku sastapšanos ar vilkačiem un dažādām mistiskām parādībām.

Grāmatas pamatā ir autora dzirdētie nostāsti un paša piedzīvotais.

Spoku stāsti, manuprāt, ir būtiska mūsu folkloras daļa, un tiešām lieliski, ka Ralfs Kokins savākto materiālu (cik noprotams, gan literāri apcakinātu) izdevis grāmatā, tādā veidā to nododot nākamajām paaudzēm.

Interesanti, cik līdzīgi grāmatā ir aculiecinieku sniegtie vilkaču apraksti – gandrīz visos gadījumos redzēts 3–4 metrus garš, it kā cilvēkam līdzīgs stāvs ar lejup noliektu vilka purnu un greiziem zobiem.

Autors spriež, ka

jau senās hronikās minētie mītiskie radījumi ir kas līdzīgs dabas sūtņiem, atrodas ārpus laba un ļauna un klusi pilda savu uzdevumu Dieva pasaulē.

Grāmata lasītāju tā vien mudina aizbraukt uz vilkaču stāstos minētajām vietām, piemēram, uz Zirgezeru netālu no Tukuma, saņemt drosmi uzmeklēt Draņķozolu un uzmanīgāk ieskatīties dabā – kas zina, ko vēl ieraudzīt…”

Liepājas galvenais arhitekts Uģis Kaugurs rekomendē citiem izlasītitāļu rakstnieka Umberto Eko darbus:

“Man pašam tie ir tuvi to daudzslāņainības dēļ. Es pat velku paralēles starp Eko romāniem un savu darbu daudzslāņaino materiālu – būvju projektiem, pilsētas plānojumiem.

Ar darbu saistītie elektroniski lasāmie teksti, ar profesiju saistīti raksti ir ikdienā mana galvenā literatūra, un tāpēc diemžēl grāmatas lasu mazāk, nekā gribētos.

Uz Umberto Eko attiecinu to pašu teicienu, ko zinu par Viktoru Peļevinu, ka viņš esot sabojājis visu jaunāko laiku rakstniecību, jo citiem rakstniekiem sanāktu desmit romāni no materiāla, kuru viņš sastūķē vienā un uzraksta tādus katru gadu vai ik pāris gadu pa vienam.

Viņa romāni ir tāda esence, faktiski – tajos viss ir iekšā, un lērumu citas lasāmvielas vairs nav interesanti lasīt, jo Eko jau visu ir pateicis.

Eko ir rakstījis, ka cilvēcei ir mazāk nekā desmit stāstu, kuri dažādos veidos tiek pārstāstīti no paaudzes paaudzei.

Ka tādu lielo stāstu ir ļoti maz. Varbūt tā arī ir. Tāpēc Eko grāmatas ir tās, kas man ir interesantas. Vai tas ir “Rozes vārds” vai “Fuko svārsts” – tie ir tik fundamentāli darbi, bagāti citātos un alūzijās, kaleidoskops tik liels, ka citi autori vairs tik ļoti nesaista.

Es nepiekristu domai, ka Eko varētu būt grūti lasāms. Valdzinājums ir tieši tajā daudzslāņainībā; viņš apzināti lieto popkultūru.

Viens no viņa paša mīļākajiem žanriem esot bijis komikss. Un tā viņš arī raksta: ja arī lasītājs it kā neko nezina no visiem tiem slāņiem, kas darbā ir salikti iekšā, un visu zināt nevar neviens nekad; bet vairākkārt lasot var uzzināt kaut ko vēl, nākošā reizē pamani kaut ko, ko pirmajā reizē nepamanīji. Eko, manuprāt, lasās viegli un aizraujoši kā krimiķis.

Man liekas ļoti svarīgi saprast, ka nav tādas vienas pareizās patiesības, ka nav tādas vienam piederošas patiesības.

Ka pasauli veido ārkārtīgi daudz slāņu un tiem katram ir tiesības eksistēt. Tieši tas kaleidoskops ir tas, kas padara dzīvi interesantu. Tur ir daudz nejaušību, sagadīšanos, arī daudz apzināti konstruētu lietu, kas dažkārt darbojas, bet citreiz – ne. Tāda dzīves daudzveidība.

Interesanti ir visi viņa darbi, kuri tulkoti latviešu valodā.

Umberto Eko ir viens no zināmākajiem 20. gadsimta itāļu rakstniekiem, fiolozofs, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālists, postmodernisma pārstāvis. Semiotika – zinātne par zīmēm un zīmju sistēmām.

Bet, ja domājat nopietni ķerties klāt Eko, un neesat vēl to lasījuši, ieteiktu sākt ar kādu citu viņa darbu, nevis “Rozes vārdu”, jo tajā, un nevienā citā Eko grāmatā, kādas pirmās 100 lappuses rakstītas ar mērķi, lai to grāmatu liktu nost un nelasītu – to autors pats atzinis. Viņš vienkārši kaitina un tracina lasītāju.

Man savukārt ir ieradums ne vienmēr sākt lasīt grāmatu no pirmās lappuses. Varu atšķirt, kur pagadās, lasīt – un pēc tam lasīt to, ko vēl neesmu izlasījis.

Man šķiet, visvieglāk lasāmā viņa grāmata ir “Bodolino”. Tolaik, kad sāku pievērsties Umberto Eko, mani interesēja postmodernisms, iespējams, tādēļ arī atšķīru viņa grāmatas.”

Liepājnieci Marutu Šternu visvairāk saista literatūra par Latvijas vēsturi, un viņa iesaka citiem izlasīt latviešu kinorežisora Aivara Freimaņa romānu “Katls”:

“Šo grāmatu man uzdāvināja meita. Mani ļoti interesē vēsture, Latvijas laiki, tautiešu likteņi – tas viss ir mans. To visu es varu lasīt un lasīt. Ļoti cienu mūsu senčus.

Jēkaba Janševska “Mežvidus ļaudis”, Aleksandra Grīna “Zemes atjaunotāji”, šādi un citi vēsturiski darbi fascinē.

Es uzskatu, ka mūsu senči bija ārkārtīgi strādīgi un viedi, lai gan dzīvoja trūcīgi.

Grāmata “Katls” ir ļoti savdabīga ar tās lībisko izloksni un runu. Tajā ļoti patiesi rakstīts gan par Latvijas kangariem, gan par cīnītājiem. Arī krievu laiki attēloti ļoti labi, jo – tādi jau viņi bija, tie mūsu atbrīvotāji.

Vienīgi, man šķiet, romānā pārāk atklāti un brutāli aprakstīta arī seksuālā dzīve. Bet tāda ir romāna valoda, un droši vien tāda tur arī piederas.

Romāna centrā ir Ingus Ņurņiks – ļoti negatīvs tēls. Ņurņiks pielāgojas visām varām, slidens kā zutis. Nodod savus draugus. Nodod sievietes. Nodod biedrus. Nodod it kā mīlestības dēļ – kaut gan tā jau nebija mīlestība, drīzāk plika iekāre.

Romāna darbības laiks – Latvijas Republikas gadi Aizsilciemā Ziemeļkurzemes piekrastē. Vācu laiks. Tas jau arī bija briesmīgs, nacisti nebija nekādi eņģeļi. Freimanis arī apraksta ebreju nogalināšanu – tas jau bija prātam neaptverami un ārkārtīgi traģiski. Ingum nogalinātā Estere un viņas meitiņa pēc tam visu mūžu seko pa pēdām. Un krievu laiks.

Ingus visiem laikiem iziet cauri ar nodevībām. No vāciešiem atpērkas ar cūku, no krieviem atpirkties nesanāk, nonāk dienestā Murmanskā, man šķiet – par visām viņa nodevībām tā viņam derēja, tā viņam bija kā “medusmaize” – pēdiņās.

Es uzskatu, ka tēla likteņa atrisinājums ir pareizs – viņš aiziet bojā, nevienam neko labu nespējis sniegt, ne savam bērnam, ne kādam citam. Viņš it kā saņem pelnītu sodu.

Tas romāna katls, pēc manām domām, ir pats Aizsilciems, kurā cilvēki cenšas izdzīvot un dzīvo kā vienā katlā, kur izejas uz ārpasauli tikpat kā nav. Vācietis paņēma lopiņus, krievs paņēma atlikušo, sākās kolhozi un aizliegtās piejūras zonas, tā, ka pat pie jūras nevarēja pieiet. Tie laiki jau kaut kādā Ginesa rekordu grāmatā ir ierakstāmi.

Autors apraksta arī izsūtīšanas, kad cits ar piederīgajiem satiksies pēc desmit, cits pēc 25 gadiem, cits nekad.

Viss traģiski, un tāds tajā laikā bija mūsu tautas liktenis, neko tur nevar darīt.

Autors apraksta visu detalizēti un labi. Grāmatas, kas man patīk, izlasu vienā elpas vilcienā – tā arī šo.

Esmu domājusi – kas cilvēkiem ir galvā, kas viņus mudina uz nežēlību un briesmu darbiem? Kas tādam Ingum prātā? Lai glābtu savu jēlo ādu, bija gatavs nodot jebko.

Smaga grāmata. Es to izlasīt iesaku vēstures dēļ. Šādas grāmatas ir jāraksta un jālasa, lai mēs zinātu, kā mūsu senči ir dzīvojuši. Kā ir bijis un kas ir noticis, arī – kas nav noticis. Jaunieši jau nezina, kas tie tādi bija – krievu laiki. Un maz arī ko sajēdz par deportācijām un par holokaustu.

Kas tad būs, ja mēs izaudzināsim jaunatni, trulu un vienaldzīgu pret savas tautas vēsturi un senčiem? Ja tādu grāmatu izlasa kaut vai desmits jauniešu no simta – tas būs ieguvums!