Bērnu atbalsta centra ”Dzintari” sociālā darbiniece Ināra Roze ikvienam iesaka izlasīt psihoterapeites Evelīnas Gravas darbu ”Izkoptais ļaunums”:

”Šo grāmatu nopirku pirms vairākiem gadiem, biju par to dzirdējusi. Tomēr tā diezgan ilgi nogulēja plauktā – it kā nebija laika to izlasīt. Paņēmu to rokās, kad dzīvē pienāca pārmaiņu laiks, turklāt vēl saslimu.

Varu teikt – īstā grāmata ir rokās īstajā brīdī. Ļoti laba. Smaga gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, tomēr tā ir grāmata, kuru ļoti viegli lasīt,” viņa uzskata.

Ināras eksemplārā daudzviet pasvītrotas atziņas, kuras viņai nozīmīgas. Šis nav romāns, bet gan psihoterapeita rokasgrāmata.

Varētu domāt, ka tā lasāma tikai speciālistiem, savukārt Ināra iesaka – tā patiešām noderēs ikvienam cilvēkam.

Ināra: ”Autore lasītājam ļauj ieskatīties savā psihoterapeita darbā, tajā, kā viņa strādā un runā par lietām, kas mūsu dzīvēs nav labas, bet ko mēs varam izlabot. Par to, kā prast virzīt dzīvi prom no ļaunuma. Ka dažkārt pietiek tikai, ka tu esi klāt un parunā ar otru. Par drosmi atzīt ne tik labo pašam sevī. Par vīriešu un sieviešu savstarpējām attiecībām, par attiecībām ģimenē, par bērnu audzināšanu, par bērniem dažādos vecumposmos, par vīrieša un par sievietes laimi un nelaimi, par emocijām un par dusmām.

Ļoti iesaku šo grāmatu vecākiem. Grāmatā ir arī ļoti daudz reālu piemēru, kurus var saprast katrs.

Ļaunums jau nav tikai atklāta vardarbība.

Dzīve nevienam nav ļoti vienkārša. Bieži vien tā ir grūta, un nākas arī ieskatīties acīs ļaunumam, sastapties ar ļaunumu savā mūžā nāksies arī mūsu bērniem. Dzīvē tā notiek, un to ir grūti pieņemt. Un ko tad darīt? Bet kā no tādām situācijām veiksmīgāk iziet, lai turpmāk nedzīvotu ar savām iekšējām dusmām un ļaunumu un lai mēs visi kļūtu laimīgi?

Autore ļoti savdabīgi dalās pārdomās, kā šādus brīžus atpazīt un kā tos pārvarēt, kāds ir šis ceļš, un parāda pat pārsteidzoši vienkāršus atrisinājumus.”

Žurnāliste Ilze Ozoliņa ir detektīvžanra cienītāja, tāpēc arī citiem, kam tīk šāda lasāmviela, iesaka lūkoties pēc Trūmena Kapotes romāna ”Gluži aukstasinīgi”:

”Tiem, kurus aizrauj grāmatas par slepkavībām un kuriem ir vēlme izzināt, kas darās noziedznieku prātā, šis romāns ir no sērijas ”noteikti jāizlasa”.

Agrāk par šo Kapotes darbu neko nezināju. Grāmatu iegādājos labdarības veikaliņā, un, tā kā uz tās vāka nav anotācijas, nebija ne jausmas, par ko būs stāsts. Vien pateicībā autors izklāsta, ka neviens šīs grāmatas materiāls nav veidots no viņa paša novērojumiem – informācija aizgūta no oficiāliem paziņojumiem un radusies iesaistīto personu interviju rezultātā. Tas ieintriģēja.

Proti, ”Gluži aukstasinīgi” aprakstītais notikums nav autora iztēles auglis – tas ir ”true crime” žanrs jeb dokumentālā proza par noziegumu. Šajā gadījumā stāsts ir par kādas ģimenes slepkavību Holkombas pilsētiņā ASV.

Kādā fermā 1959. gada novembra rītā atskanēja bises šāvieni, kas izdzēsa četru cilvēku – divu pusaugu bērnu un viņu vecāku – dzīvību.

Autors visupirms ļauj ielūkoties upuru – Klateru ģimenes – mūža pēdējā dienā.

Vienlaikus arī divu vīriešu gaitās, gatavojoties izdarīt noziegumu, kas ”nošķiedīs visu māju ar asinīm”…

Pēc pastrādātā slepkavas klaiņo pa Ameriku, dodas uz Meksiku, atgriežas Lasvegasā, kur viņus pamana policijas patruļa. Taču ar to stāsts nav galā.

Lasītājs saņem atbildes uz visiem saviem jautājumiem: kas un kā noticis tajā mājā, un galvenais – kāpēc abi noziedznieki kļuvuši par tādiem neģēļiem?

Kritiķi gan apšaubījuši, ka Trumena Kapotes darbs ir 100% patiess, norādīts, ka autors tomēr mainījis faktus un sacerējis dialogus.

Lai vai kā, šī noteikti nav viena no daudzajām grāmatām, ko izlasi un drīz aizmirsti. Šeit upuri ir īsti, arī noziedznieku foto atrodami interneta resursos. Patiesas ir arī stāsta beigas.”

Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins nevarēja dot priekšroku tikai vienai, tāpēc ieteica trīs no paša iecienītajām grāmatām:

”Gaišākā mana grāmata ir zviedru rakstnieka un ārsta Aksela Muntes ”Stāsts par Sanmikelu”. Tas ir jaunības laika lasījums un palicis ļoti spēcīgi atmiņā kā kaut kas ļoti pozitīvs un ļoti cilvēcisks – no gaišās puses.

Grāmatā jau ir pretstats. Tur ir slimības un posts, un pretī ir sapnis. Šis sapnis ir sala, Sanmikela, Kapri.

Savukārt spēcīgākā ir norvēģa Juhana Borgena triloģija ”Mazais lords”. Bet – visa triloģija! Latviski ir izdota tikai viena no šīs triloģijas grāmatām, šķiet, tikai pirmā, jaunieša bērnība. Es tās lasīju krieviski.

Šis darbs ir ļoti dziļi zemapziņā slēptā izlaušanās, pieļauju, katram cilvēkam ir nācies saskarties ar to, vien jautājums, vai šīs dziņas tiek noslāpētas vai tomēr izlaužas. Tas ir atklāts stāsts par cilvēku viņa mūža garumā, no bērnības līdz nāvei.

Šī ir skarba literatūra, kas raksturīga visiem skandināviem.

Ļoti skarba – skarba attieksme pret dzīvi, seksuālās fantāzijas, nežēlība un skarbas beigas.

Kāpēc ir vērts to lasīt? Tas varētu iedrošināt būt atklātam ar sevi. Vismaz atklātākam. Tāpēc arī šī grāmata man ir palikusi atmiņā, lai arī to lasīju jau diezgan sen.

Bet aktuālākā pašreiz ir Dace Rukšāne un viņas romāns ”Krieva āda”. Tagad lasu turpinājumu – ”Džikī”. Pirmā grāmata ir par mammu, bet ”Džikī” ir par meitu. Abām grāmatām nosaukumi doti smaržu vārdā.

”Krieva āda” – šis darbs ir saistīts ar Liepāju. Manuprāt, Dace Rukšāne ļoti labi raksta, man vienkārši patīk lasīt, kā šī autore raksta.

Nevaru no šiem trim darbiem nosaukt vienu galveno. Protams, vēl varētu minēt Mihailu Bulgakovu – Bulgakovs ir Bulgakovs, un vēl jau ir arī lielie Latīņamerikas rakstnieki, un arī ziemeļnieku literatūra un dramaturģija man ļoti patīk.”

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Sabīne Oskirko iesaka izlasīt ukraiņu rakstnieces Tamāras Horihas Zerņas grāmatu ”Meitiņa”:

”Šo grāmatu nopirku īsi pēc pagājušā gada 24. februāra. Bet man, tāpat kā ļoti daudziem cilvēkiem, bija tāds periods, kad es neko citu kā ziņas lasīt īsti nespēju. Šai grāmatai pieķēros tikai pagājušajā vasarā.

Ir vairāki aspekti, kas man šķiet svarīgi. Pirmām kārtām grāmata palīdz saprast, kā tas viss sākās pirms nu jau deviņiem gadiem. Tā ir diezgan svarīga, lai paplašinātu zināšanas par vēsturi.

Gribu uzsvērt: šis romāns nav vienkārši par karu.

Tā ir grāmata par spēku, par savienošanos ar nācijas zemapziņu.

Galvenā varone ir jauna sieviete, kas sākotnēji dzīvo Rietumukrainā, bet pēc tam, kad viņas tēvs dodas viesstrādnieka gaitās uz Rietumeiropu, viņa pārceļas uz Donecku un tur piedzīvo visus lielos, satricinošos notikumus, kas tur risinājās 2014.–2015. gadā, kļūstot par Ukrainas armijas brīvprātīgo palīdzi.

Atšķirībā no pašreizējās situācijas, kad Ukrainai palīdz visa pasaule, 2014. gadā valsts bija ārkārtīgi neaprīkota, nabadzīga, un brīvprātīgie palīgi Ukrainas armijai pat melnajā tirgū pirka militāro aprīkojumu, nerunājot par apģērbu un tamlīdzīgām lietām. Tā bija ļoti svarīga parasto cilvēku iesaistīšanās dažādos veidos.

Grāmatā viss sākas ar to, ka šī galvenā varone izdomāja pagatavot kāpostu tīteņus un aizvest ukraiņiem, kas cīnījās pret separātistiem.

Grāmatā ir autobiogrāfiski motīvi, jo 2014.–2016. gadā tās autore, kas ir arī profesionāla tulce, iesaistījās šajā brīvprātīgo kustībā, kas palīdzēja Ukrainas armijai ar dažādām nepieciešamām lietām. Iepazīstam Ukrainu, ukraiņus un īpaši valsts austrumu daļu, kas mūsu priekšstatos nereti ir tāda pelēkā zona.

Ir arī aprakstīti cilvēki, kuri gaida krievus kā atbrīvotājus, kaimiņienes pensionāres, kuras krievu atnākšanu gaida kā līksmu notikumu, tik ilgi, kamēr saprot, kas tas īstenībā ir.

Man ļoti patīk, ka šajā grāmatā ir tāds paradokss: autore ir aprakstījusi galveno varoni kā ļoti maza, fiziski un vizuāli trausla auguma sievieti ap gadiem 30, tādu, ko neviens lāga nevar pamanīt. Tādēļ daudzi citi cilvēki viņu bieži uzrunā par meitiņu.

Bet viņas milzīgajam ieguldījumam ir ļoti, ļoti liela nozīme – tam ir simboliska jēga. Un droši vien mēs arī katrs varam ļoti daudz izdarīt!

Gribu citēt grāmatas ”Kalendārs mani sauc” autoru Andri Kalnozolu, kurš kādā intervijā ir teicis:

”Mīlestība ir darbības vārds.”

Grāmatas ”Meitiņa” sakarā vēlos teikt, ka pavisam noteikti arī patriotisms, savas zemes mīlestība, drosme, taisnīgums – tie visi ir darbības vārdi metaforiskā nozīmē. Lai šos vārdus savā dzīvē padarītu īstus, klātesošus, vienkārši ir jādara!

Noklausījos arī rakstnieces interviju Latvijas Radio, tā ierakstīta pagājušā gada decembrī, kad viņa bija atbraukusi uz Latviju brīvdienās no kara.

Pārraidē raidījuma vadītāja teica, ka šī grāmata ”paņem pie rīkles”, izmantoja spēcīgu salīdzinājumu. Tā arī ir. Tā noteikti nav maiga un liriska, bet ļoti svarīga literatūra. Rakstniecei izdevies ļoti uzrunājoši, ne banāli vēstīt par svarīgo.

Esmu ievērojusi, ka mēs daudz labāk vēsturi zinām par senākiem laikiem, bet ļoti maz zinām par to, kas notiek ļoti netālu no mums un kas maina vēstures gaitu, par ko rakstīs nākotnes vēstures grāmatās.

Daiļliteratūra ir viens no veidiem, kā tajā visā tapt izglītotākam un to saprast arī caur šādiem ļoti jaudīgiem stāstiem.

Kāpēc šī grāmata svarīga mums, latviešiem? Pirmkārt, mēs esam tik tuvu! Un varam mācīties milzīgo savas zemes mīlestību, kas šajā grāmatā stipri piemīt arī jauniem cilvēkiem. Tas ir ļoti svarīgi mūsdienu Latvijas kontekstā.”