Aktieris, dramaturgs un rakstnieks Ēriks Vilsons iesaka citiem izlasīt Roberto Bolanjo romānu ”2666”:

”Tā ir grāmata, kurai vajag vasaru, mieru un lasīt, lasīt, lasīt. Ļoti neparasts literārs darbs, kurš pārsniedz 1000 lappušu apjomu, bet esmu tajā iekritis! Tā mani sevī ierāva uzreiz, laikam ar vēstījumu. Tas ir pilnīgi neparasts.

Stāstījuma formu es varētu salīdzināt ar Homēra Iliādu vai Odiseju. Homēra laikā tekstā nevarēja veidot nekādas atkāpes, zemsvītras piezīmes. Šeit arī to nav. Bet ir vēstījums, kurā ik pa brīdim laika rats pagriezts atpakaļ vai ir jaunas asociācijas.

Stāstījums klejo, tieši tāpat kā mana domāšana, kā mūsu visu domāšana. Šis klejojums rada asociācijas, atmiņas, pārdomas.

Grāmata ierauj sevī kā putojoša pavasara upe savā straumē un vilnī, apkampj, čukst un stāsta. Tas ir kaut kas ļoti īpatnējs.

Šī grāmata ļoti rosina uz pārdomām, nevis uz patērēšanu. Ja teātrī vai grāmatā kāds mums pasaka priekšā, kas būs, mums ir garlaicīgi. Autors saglabā intrigu. Apbrīnoju rakstnieku! Kā var tā atļauties rakstīt! Tāds autors mani iedvesmo.

Stāstījums ir bezgala bagāts, tāpat kā valoda. Ļoti daudz personāžu, darbības norises vietu – Meksika, Eiropa, Čīle. Ir 20. gadsimta 90. gadi, 2000. gadu sākums. Tur ir viss kaut kas! Es ļaujos tekstam kā upes plūdumam.

Kritiķi par šo darbu raksta – neviens vārds nav lieks! Es šī teksta burvību nespēju loģiski izskaidrot. Brīnišķīgs ir arī Daces Meieres tulkojums.

Ikdienā parasti nevis ļoti, ļoti daudz lasu, bet gan klausos grāmatas audioformātā. Diemžēl latviešu valodā to ir maz. Mani interesē neuzkrītoša diktora, lasītāja balss, kas netraucē uztvert teksta būtību.

Galvenokārt lasu un klausos krievu valodā, un tas man ļauj atrast ārkārtīgi daudz autoru. Grāmatas meklēju krievu un ukraiņu portālos, kur tās pieejamas bez maksas un kur ir liela izvēle. Bet es arī pats esmu ielasījis grāmatas. Pirms gadiem desmit, lasot grāmatas saviem mazbērniem, izdomāju, ka es tās varētu ierakstīt neredzīgajiem. Tas sākās ar Māra Bērziņa ”Gūtenmorgenu”.

Tagad jau, šķiet, vajadzētu būt tuvu pie 150 grāmatām, kuras esmu ierunājis (un tās ir pieejamas Latvijas Neredzīgo bibliotēkas lietotājiem), un to es esmu darījis bez maksas. Galvenokārt bērniem. Man pašam šis process ļoti patīk, to es daru telefonā, kur var saglabāt MP failus.

Katru vakaru es telefonā ierunāju apmēram 15 minūšu tekstu, līdz pulksten deviņiem, un tad šos failiņus aizsūtu saviem mazbērniem – viņi man ir seši.

Viņi to gaida un ik vakaru noklausās. Ja neesmu aizsūtījis, tad prasa, vai tad vairs nebūs? Es lasīju grāmatas saviem bērniem, lasu mazbērniem, kad viņi atbrauc pie mums ciemos. Priekšā lasīšana, tiešais kontakts ļauj novērtēt savu balsi, tas kontakts ir tik ārkārtīgi svarīgs.”

Valsts sociālās aprūpes centra ”Kurzeme” filiāles ”Liepāja” interešu pulciņa pedagogs Dāvis Gūtmanis iesaka izlasīt Tommi Kinnunena darbu ”Stikla upe”:

”Somu autora romāns ir viens no aptuveni simt lasītajiem darbiem pēdējos trīs gados, kad aktīvāk pievērsos šai nodarbei. Ieteikt tieši šo romānu nav viegli, jo prātā ir vēl vismaz desmit citu.

Somu autoru izvēlējos galvenokārt tāpēc, ka man ļoti tuva ir šīs valsts literatūra ar savu nenogludināto ziemeļniecisko skarbumu.

Tas jūtams dabas, sadzīves aprakstos un galveno varoņu dzīvē, kur salduma ir tikpat daudz, cik vētras viļņu noskalotai piekrastes klintij.

Un arī Kinnunena darbos skarbuma ir gana daudz – viņš ir viens no pēdējo gadu spilgtākajiem somu rakstniekiem, taču nebūt ne vienīgais, kuru ir vērts lasīt. Un lasīt somu literatūru latviski mēs varam, lielā mērā pateicoties izcilajai tulkotājai Maimai Grīnbergai, kurai pa spēkam ikviens somu teksts (palasiet Katjas Ketu darbu ”Vecmāte”).

Romāna trīs varoņi Jusi, Helmija un Railija dzīvo pagājušā gadsimta 40.–50. gados Somijas nomalē, kur upes krastā atrodas vientuļš ciems ar stikla rūpnīcu, ap kuru vijas visi notikumi.

Autoram lieliski padodas aprakstīt vissīkākās detaļas, spilgti iekrāsot vispierastākās ikdienas norises, tā rosinot lasītāja iztēli. Tāpēc ir viegli klejot pa stikla rūpnīcas cehiem, kur ļoti smagā darbā dzimst trauslas stikla vāzes un šķīvji, bet lūst dzīves.

Šis skaistais, trauslais stikla brīnums ir pretstatā aukstumam, skarbajām dzīvēm, vienmēr pakausī elpojošajai nāvei un provinces nemainīgajai bezcerībai.

Ar vārdiem, ar saviem filigrānajiem aprakstiem Kinnunens uzbur tādas redzes gleznas, ar kurām tikai talantīgākie mākslinieki var mēģināt sacensties. Ikvienā literārā darbā līdztekus trauksmainām vai rimtām sižeta līnijām vēlos sajust noskaņu, tikai konkrētajam darbam raksturīgu un neatkārtojamu.

”Stikla upe” tāda ir – reizēm mazliet skumja un melanholiska, taču ļoti spēcīga un mani kā lasītāju savā straumē līdz matu galiņiem ievelkoša.”

Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas absolvente Annija Pauzere citiem iesaka Patrika Zīskinda romānu ”Parfīms”:

”Šī ir ļoti nežēlīga grāmata. Tajā neredzam ideālo vai ierasto dzīvi, bet vairāk nežēlīgo, absurdo un neparedzamo.

Galvenais varonis Žans Batists Genuijs piedzimis ar īpašām ožas spējām, turpretī pats nerada nekādu aromātu, un tas ir iemesls, kāpēc citi cilvēki no viņa atsvešinās – tikai tāpēc, ka viņam pašam nav nekādas smaržas. Un, tā kā galvenajam varonim pašam nepiemīt nekāds aromāts, liekas, ka cilvēki labāk dod priekšroku neglītām smakām nekā nekādām. Man tas likās pavisam absurdi.

Grāmatās ierasts lasīt par franču skaisto dzīvi, bet šeit ir vairāk par neglīto. Arī romānā aprakstītajā smaržu pasaulē ir gan patīkamās smaržas, gan neglītās smakas.

Autors raksturojis cilvēkiem piemītošās smakas kā no veca siera, mēsliem vai sviedriem. Smaržas grāmatā aprakstītas tik spilgti!

Kad lasīju šo grāmatu, es nevarēju paredzēt nevienu nākamo brīdi sižetā. Ļoti bieži, lasot grāmatas, jau var izsecināt, kas stāstā notiks tālāk, bet šī bija ļoti pārsteidzoša ar to, ka galīgi neparedzama. Tāpēc lasot bija azarts: kas tālāk būs?

Kad izlasīju grāmatu līdz beigām, man vajadzēja desmit minūtes pasēdēt klusumā un padomāt, ko esmu tikko izlasījusi. Biju ļoti pārsteigta, ka tas ir patīkami.

Pēc šī romāna izlasīšanas citās grāmatās meklēju cilvēka domu procesus. Nākamā grāmata, kuru gribēšu izlasīt, ir Fjodora Dostojevska ”Noziegums un sods”, arī stāsts par slepkavu.

Mani interesē psiholoģija, tas, kas notiek cilvēka prātā.

Es zinu, kā es domāju, bet ir ļoti interesanti mēģināt saprast, kā citi cilvēki nonāk pie saviem secinājumiem un kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas.

Pēdējā laikā vairāk esmu lasījusi tieši latviešu literatūru, jo gatavojos eksāmenam, man arī sadāvināja daudz latviešu grāmatu. Izjautāju mammu, kādas grāmatas viņai patīk, un tā arī ir latviešu literatūra. Pašlaik eju cauri Māras Zālītes un Noras Ikstenas grāmatām.”

UZZIŅAI

Visbiežāk pirktās grāmatas jūnijā

Roberts Galbraits ”Piķamelnā sirds”

Kad detektīvu birojā ierodas satrauktā, izspūrusī Edija Ledvela un vēlas runāt ar privātdetektīvi Robinu Ellakotu, Robina netiek gudra, kā risināt šo situāciju. Edija ir viena no populārās animācijas filmas ”Piķamelnā sirds” autorēm, un viņu neatlaidīgi vajā kāds noslēpumains tīmekļa lietotājs.

Edija izmisīgi vēlas noskaidrot, kas ir šī Anomija. Robina un viņas kolēģis Kormorans Straiks sāk izmeklēšanu, lai noskaidrotu sekotājas patieso identitāti.

Visu vēl sarežģī neskaitāmie anonīmo tīmekļa lietotāju grupējumi, dažādi biznesa interešu un ģimeņu konflikti, un šīs lietas izmeklēšana liek abiem detektīviem sasprindzināt spēkus līdz pēdējam, turklāt tā apdraud Straiku un Robinu nepieredzētos un briesmīgos veidos…

Droši vien vēl būtiski paskaidrot, ka Roberts Galbraits ir Dž. K. Roulingas literārais pseidonīms, kuru viņa izmanto, rakstot kriminālromānus.

Kamilla Grebe ”Ēnu mednieks”

Kamilla Grebe ir viena no zināmākajām mūsdienu zviedru rakstniecēm. Viņas grāmatas tiek izdotas daudzās valstīs, un šis konkrētais darbs guvis vairākas profesionāļu godalgas.

Kriminālromāna darbība norisinās Stokholmā 1944. gadā. Klāras kvartālā tiek atrasta nežēlīgi nogalināta sieviete, taču policistiem neizdodas atrast slepkavu.

Daudzus gadus vēlāk kādā klusā Stokholmas priekšpilsētā notiek neticami līdzīgs noziegums. Un pavisam drīz – vēl viens. Vai pēc gadiem ilgas slēpšanās būtu atgriezies tas pats varmāka?

Astra Filipsone ”Drauga tarifs”

Astra Filipsone ir dzimusi Rīgā, bet pašlaik dzīvo Ņujorkā. Iedvesmu rakstīšanai viņa gūst no mūzikas, dabas un mijiedarbības ar neparastiem cilvēkiem.

Grāmatas ”Drauga tarifs” galvenā varone Nata ir vientuļa, turklāt ilgstoša bezdarbniece. Viņas dienas aizrit pašapcerē, līdz firma ”Čomiņš” viņai piedāvā neparastu darbu – uz vienu dienu kļūt par kāda cilvēka draugu.

Nata iepazīstas ar puisi, kura segvārds ir Ķirzakas Smaids, ar Kriksīti, Maigu un citiem klientiem, kurus visus vieno alkas pēc cilvēciska siltuma.

Dienu pēc dienas viņa iekļūst raibos notikumos, pārdzīvo visdažādāko emociju gammu, un, tuvāk iepazīstot ”Čomiņa” klientus, arvien labāk apzinās pati savas vajadzības, kā arī pārliecinās par visiem zināmo likumu: ko sēsi, to pļausi.

Jurģis Liepnieks ”Mans nabaga pirāts”

Pēc sešpadsmit laulības gadiem Marats vēlas tikt vaļā no savas sievas, taču šķiršanās viņam nešķiet labs risinājums. Tā būtu nedziedināma trauma meitai, vainas sajūta viņam, kā arī savstarpēji pārmetumi un strīdi, tāpēc Marats izšķiras par sievas slepkavību.

Šis ir kriminālromāns par mīlestību, noziegumu un sodu, tā varoņi ir filozofi, kas pieņem nepareizus lēmumus, bet uzdod sev pareizus jautājumus.

Svens Kuzmins ”Skaistums un nemiers. Kārlis Skalbe”

”Revolūcija ir ne tikai spējš pagrieziens, apvērsums, bet arī periodiska atkārtošanās. Vienus tā nomet no augstumiem, citus tajos uzsviež, un ne vienmēr droši zināms, kuri būs laimīgāki. No romantiskā laikmeta, kas spoguļojas pats savā skaistumā, tā atstāj gruvešus un lauskas. Un tikai retajam tā pārtop par iekšēju revolūciju, padarot par to, kas viņš ir, un ļaujot nest skaistumu tālāk.

Svens Kuzmins izstāsta mums stāstu par šādu cilvēku – latviešu rakstnieku Kārli Skalbi,” par grāmatu saka Vents Zvaigzne.

Avots: Jāņa Rozes grāmatnīca un grāmatnīca ”Zvaigzne ABC”