Liepājas SEZ SIA “Terrabalt” direktora vietnieks Andris Ivanovs iesaka iepazīties ar Kristapa Upelnieka darbu “Kurzemes kuģniecība un kolonijas XVII gadu simtenī”:

“Šīs grāmatas tapšana ir saistīta ar Liepāju. To 1930. gadā izdevusi bijušās “Letas” izdevniecība Liepājā, Lielajā ielā 15, un tā arī drukāta Liepājā, spiestuvē “Rūpnieks”, kāda toreiz atradusies Jēkaba ielā 14. Jēkaba ielas Liepājā vairs nav – tagad tās vietā ir Radio iela.

Grāmatas autors Kristaps Krišs Upelnieks ir Lāčplēša ordeņa kavalieris, viens no Latvijas brīvības cīnītājiem Otrajā pasaules karā, kurš piederēja kureliešiem un traģiskā veidā saistīts ar Liepāju.

K. Upelnieks kopš 1942. gada bija iesaistījies nacionālajā pretestības kustībā. Viņa vadībā veidojās nelegāla latviešu virsnieku organizācija, viņš bija arī Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas vadītājs un Kureļa grupas štāba priekšnieks.

Kureļa štābu nacisti arestēja, Liepājā K. Upelniekam un vēl septiņiem Kureļa grupas virsniekiem SS un policijas tiesa piesprieda nāves sodu un to izpildīja 1944. gada 20. novembra naktī.

Kureliešu atdusas vieta nav zināma, bet Liepājā, Krasta ielā, pie jūras, viņiem ir veltīta piemiņas vieta.

Vēsturiskais darbs “Kurzemes kuģniecība un kolonijas XVII gadu simtenī” mani saista galvenokārt ar labu ieskatu Kurzemes vēsturē kopumā.

Tā rada saistošu priekšstatu par hercogu Jēkabu un vedina lasītāju gan uz pārdomām par to, kāds būtu latviešu un Kurzemes liktenis, ja vēstures rats būtu citādāk iegriezies, piemēram, ja tas būtu tuvāks Zviedrijas liktenim.

Manī arī raisījušās pārdomas par slaveno un talantīgo Kurzemes hercogu Jēkabu, kurš gan bijis izcils hercogistes saimniecisko jautājumu virzītājs, bet arī pratis verdzināt iedzimtos kurzemniekus – mūsu senčus kuršus un lībiešus.

Kurzemes kuģniecības vēsture vairāk saistās ar Ventspili, tomēr arī Liepāja šajā grāmatā ir pieminēta.

Droši vien nedaudziem lasītājiem būs iespēja šo grāmatu turēt rokās, tā jau ir kļuvusi par retumu.

Tomēr iespēja to izlasīt ir jebkuram un bez maksas, jo šī grāmata ir brīvi pieejama Nacionālās bibliotēkas digitalizēto darbu krājumā.

Vēl varu ieteikt palasīt citu grāmatu par radniecīgu tēmu – vēsturnieka, Liepājas zvejniecības un kuģniecības pētnieka Jura Kriķa darbu “Lejaskurzemes zveji kopdarbībā”.”

Rožu audzētāju kopienas vadītāja Romija Andersone izlasīto Londonas Universitātes vēstures profesora Orlando Faidžīsa grāmatu “Čukstētāji” iesaka arī citiem:

“Pēc tam, kad sākās Krievijas uzbrukums Ukrainai, izlasīju vairākas grāmatas par Krievijas vēsturi, par carisko Krieviju, sekoju arī kādam ieteikumam un iegādājos grāmatu “Čukstētāji”.

Pēc šī darba izlasīšanas man radās priekšstats, ka šī grāmata būs aktuāla visu laiku. Grāmatnīcā šo pirms vairākiem gadiem izdoto grāmatu vairs nevarēja nopirkt – es to iegādājos internetā lietotu.

Grāmata ir ļoti bieza, ap 1000 lappušu, bet ļoti aizraujoša un šokējoša – ar vēsturiskiem faktiem, dokumentiem,

tas nav izdomāts romāns vai stāsts, tas ir vēsturisks pētījums. Līdz ar to tas bija ļoti interesanti, jo ir dokumentāls darbs.

Grāmata ir par privāto dzīvi Staļina laika Krievijā.

Nosaukums “Čukstētāji” tai dots tādēļ, ka Staļina laika padomju Krievijā, un domāju, ka tas ir ļoti mūsdienīgi, – par čukstētājiem sauca padomju cilvēkus, kas pat savā dzīvoklī, savā istabā, savā guļamistabā bija spiesti runāt čukstus, jo ausis bija visam, ne tikai sienām, bet arī galdiem, krēsliem, skapjiem, visam komunālo dzīvokļu virtuvēs, tālab par jebko bija jārunā čukstus.

Bija jāpaiet kādam laikam, lai daudzi saņemtos un par savām dzimtas traģēdijām runātu un pastāstītu, bet cik vēl tādu, kas to nesadūšojās pastāstīt un nekad nepastāstīs. Par vienkāršo cilvēku dzīvi tā laika Krievijā.

Čukstus runāja gan tāpēc, lai pasargātu sevi, savus mīļos, gan arī tāpēc, lai kādu nodotu. Tas darbojās abos virzienos.

Laiks, kad aktīvi darbojās ziņotāji, denuncēt varēja jebkuru par jebko un pat par neko – iemeslu varēja izdomāt uz līdzenas vietas.

Priekšnieks ziņoja par padotajiem un otrādi, kaimiņš par kaimiņu, lai dabūtu kādu lieku istabu komunālajā dzīvoklī, vai vīrs par mīļāko, lai tiktu no viņas vaļā, ar iemeslu un bez.

Šī grāmata ir uz dokumentiem balstīts darbs ar aculiecinieku stāstiem. Visvairāk mani šokēja, cik milzīgā, plašā, katastrofālā mērogā notikušas denuncēšanas un pēc tām – ģimeņu, dzimtu izsūtīšanas uz Sibīriju, uz Tālajiem Austrumiem nosalt un nomirt badā, vien retais atgriezās.

Pats interesantākais un šokējošākais man šķita tas, ka

starp tiem retajiem cilvēkiem, kuriem izdevās atgriezties, bija tādi, kuri vienalga nepārstāja ticēt partijai, Staļinam, turpināja viņus dievināt un tiem pakļauties.

Grāmatā parādās arī tas, kā uzvedās padomju karavīri Eiropas okupētajās, izpostītajās valstīs Otrajā pasaules karā – cik šokēti viņi ir bijuši par to, kāda ir Eiropa, un kā viņi ir laupījuši – tieši tāpat, kā tagad viņi to dara Ukrainā.

Stāsti ir baisi. Dažas vietas man vajadzēja pārlasīt divreiz, lai noticētu, ka kaut kas tāds ir iespējams.

Man likās, ka man par tiem laikiem nav nekādu ilūziju, bet, kad es izlasīju šo grāmatu, tad būtībā tā iedzina pēdējo zārka naglu manās domās un manā attieksmē pret Krieviju.

Ja man līdz karam Ukrainā vēl šķita, ka kaut kas kaut kad ar Krievijas valsti un krievu nācijas impērisko domāšanu un mentalitāti varētu mainīties, tad pēc šīs grāmatas izlasīšanas man radās priekšstats, ka tur nekad nekas nemainīsies.

To arī pierāda tas, kas šobrīd notiek Krievijā, un līdz ar uzbrukumu Ukrainai “Čukstētāju” temats vēl jo vairāk ir aktualizējies. Grāmata man neatstāj ne mazāko cerību stariņu, ka Krievija jel kad varētu mainīties.”

Māksliniece un grāmatu ilustratore Agnese Rudzīte izceļ “Serdes” 2023. gadā izdoto vācbaltiešu jurista, dzejnieka, rakstnieka un izdevēja Ulriha Hermaņa Heinriha Gustava brīvkunga fon Šlipenbaha dabas vērojumu apkopojumu “Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi”:

“No skolas gadiem man ir ieradums izrakstīt kladītē spilgtus citātus vai arī grāmatās pasvītrot īpašus domugraudus, kas aizķeras prātā un sirdī.

Mans īpašo grāmatu saraksts ir pagarš, bet tagad lasīšanai piedāvāju grāmatu “Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi”. Pirmais šī darba izdevums oriģinālvalodā izdots 1809. gadā.

Grāmata ir tikpat veldzējoša un mierinoša kā šis pavasaris. Kā balva pēc garās, mokošās ziemas.

Autors fon Šlipenbaha kungs lasītāju burtiski ved pastaigā, to arī regulāri atgādinot. Tas rada klātbūtnes efektu un ir ļoti sirsnīgi.

Piemēram, “lasītājam jāļauj sevi vest, kurp es vēlos, un nav jāgaida, ka vedīšu tieši pa ērtākajiem ceļiem”.

Dabas, saimniecību, dārzu un cilvēku ikdienas vērojumi mijas ar līdzībām no antīkās pasaules, kā arī ar dzīves atziņām. Tā kā mīlu dažādus domugraudus, šī grāmata man tīk dubultā.

Piemēram, kā var kladītē neizrakstīt:

“Bērnības laiks ir kā vistālākajos ziemeļos vasaras mēnesis.” 

Vai: “Cilvēka prieki ir kā vērpete, ko kuģis atstāj jūras klaidā, pirms to aprok nākamais vilnis. Turpretī bēdas savus rakstus viņam kaļ akmenī, jo cilvēka sirds līdzinās akmeņiem, kas sākumā ir mīksti un balti, bet klajā gaisā sacietē par klinti.”

Vai arī šāds: “Koks, ko redz uzaugam, ir aizgrābjošs mūsu dzīves mērs: katrs gads padara stumbru resnāku, un katra gadskārta pietuvina mūs kapam; katru gadu nokrīt tā ziedi, lapas un augļi.”

“Tā katras, arī vismazākās valsts vēsturē ir savs triumfs un arī kauna traipi, ja zemā savtīgumā par sudraba grašiem pārdod to, ko sentēvi izcīnījuši ar savām asinīm.”

Brīnišķīgi dabas vērojumi: “Ceļš no koku stumbriem purvainajā zemē ir izveidots tik mākslinieciski slikts, tik nelīdzens, ka pa to jābrauc kā pa sliktu heksametru,” – te domāta dzejas rinda, kas sastāv no sešiem daktiliem.

“Kā klusa dabas lūgšana no kalna tek avots.”

“Gliemene var jūras dibenā netraucēti turēties pie klints, ja vien tā sevī neglabā pērli.”

Ar lielu interesi lasīju, kāda izskatījās Liepāja, tās osta, Sv. Trīsvienības baznīca, bāreņu nams.

Izrādās, Liepājā ļoti mīlējuši svinēt Līgo svētkus. Noteikti jāpiemin, ka “Liepājas dāmām kopumā ne bez iemesla tiek pārmests nesabiedriskums”. 

Grobiņā dzīvojuši daudzi cepurnieki. Burvīgs ir autora komentārs par Grobiņas ģerboni.

Par Aizputi piekrītu simtprocentīgi: “Esmu šeit iepazinis cilvēkus, kuri pelnījuši manu vislielāko cieņu un visdziļāko mīlestību.”

Valoda šajā darbā šķiet plūstoša, raita, bagātīga un humordzirkstoša. Tajā noteikti liels nopelns ir tulkotājam Agrim Dzenim un redaktoram, atdzejotājam Arturam Hansonam.

Grāmata, kas varētu būt saistoša vēsturniekiem, ainavu arhitektiem un vienkārši lokālpatriotiem.” 

Mezglotāja, zīmola “Noķerts Liepājā” īpašniece Ilze Vainovska iesaka Patrika Rotfusa “Karaļkāvēja hroniku” triloģijas grāmatas “Vēja vārds” un “Vieda vīra bailes”:

“Neesmu cītīga lasītāja un grāmatu rijēja, iespējams, tāpēc, ka negribu tērēt lieki laiku un piedzīvot vilšanos.

Gribu lasīt to, kas mani pilnveido. Tāpēc esmu bibliotēkas idejas piekritēja, ne grāmatu pircēja, un mājas bibliotēkā man ir tikai dažas grāmatas – tās, kuras pēc izlasīšanas gribu savā tuvumā jebkurā diennakts laikā.

Starp tādām ir arī Patrika Rotfusa “Karaļkāvēja hroniku” triloģijas pirmās divas grāmatas. Neatceros vairs, kurš ieteica vai kur izlasīju, ka “fantāzijas literatūras cienītājiem šī noteikti jāizlasa”, bet

“Vēja vārds” tiešām pārsteidza un savaldzināja, tobrīd ar savām 735 lappusēm bija “resnākā” no jelkad lasītajām.

Resnuma rekordu ar savām 1050 lapaspusēm pārspēja triloģijas otrā grāmata – “Vieda vīra bailes”. Trešo grāmatu gaidām jau trīspadsmito gadu.

Ja “Gredzena pavēlnieku” var pārstāstīt kā “nolasās varoņu kompānija un daudz ceļo, bet mērķi sasniedz”, tad “Vēja vārds” ir par to, kā puisis kļūst par vīru, mācās, strādā un meklē vecāku slepkavas.

Man liekas, ka šī ir no tām grāmatām, kurā svarīgāka par stāstu ir vide un tas, kā tiek stāstīts.

Vide ir ļoti krāšņa, tur racionāli loģiskais dabiski sadzīvo ar mistiski mitoloģisko, tā ir viegli pielaikojama mūsdienu lasītāja situācijai.

Laikojot izrādās, ka laiks ir tas pats toreiz un tagad, atšķirīgs ir temps un uztvere.

Ir cita atbildība katram par sevi un savu rīcību – ļoti vērtīgas pārdomas, vai tu esi savas dzīves centrā, vai tava dzīve vispār norit ar tevi.

Katras nodaļas beigās daži teikumi visu līdz šim lasīto un saprasto pavērš pilnīgi citādi – līdz šim neviena grāmata ar mani tā nebija spēlējusies.

Liela nozīme ir labai latviešu valodai, tāpēc bezgalīgas uzslavas tulkotājai Zanei Rozenbergai.”