Rīgas Tehniskās Universitātes Liepājas akadēmijas docente, Vadības un sociālo zinātņu centra vadītāja Inga Zeide izvēlas citiem ieteikt amerikāņu rakstnieces Taras Vestoveras biogrāfisko romānu “Izglītotā”.

“Darba dēļ jau tā ikdienā lasu daudz un tāpēc reti atļaujos izlasīt arī kaut ko no daiļliteratūras.

Pēdējā laikā esmu lasījusi vairākus 20. gadsimta latviešu autoru romānus, bet jāatzīst, ka dzīvesstāsti, balstīti realitātē, man ir tuvāki par rakstnieku iztēles augļiem.

“Izglītotajā” uzrunāja patiesais, iedvesmojošais stāsts, vēlāk par autori sameklēju informāciju arī tīmeklī un sapratu, ka grāmatā rakstītais ir diezgan ticams. Sen neko nebiju lasījusi no ārzemju autoriem.

Tara – romāna autore un galvenā varone, kura nāk no mormoņu ģimenes, kurā tēvs ir absolūts fanātiķis. Pieņemu, ka ne katrs mormonis ir tāds fanātiķis kā Taras tēvs un arī ne katrs ir tāds radikāls izglītības noliedzējs.

Fanātisms, manuprāt, ir atkarība.

Ja tu ar kaut ko vienu vēlies atrisināt visu, kā teica Juris Rubenis, tad tā ir atkarība. Un ko nozīmē ģimenei un bērniem šīs fanātisma diktētās atkarīgās attiecības?

Romānā ir daudz dimensiju, par kurām aizdomāties. Man tas lika aizdomāties arī par izglītības sistēmu, par tumsonību un arī par to, ka varbūt tradicionālajā izglītības sistēmā mēs esam aizgājuši par tālu, ka varbūt ir jāpārskata izglītības saturs un tas, ko mēs mācām.

Ar tradicionālo un akadēmisko izglītību mūsu sabiedrība laikam nav sasniegusi tos mērķus, kādi cilvēcei ir bijuši.

Taras stāsts ir apbrīnojams. Uzsākot akadēmisko izglītību tikai 17 gadu vecumā, viņa uzdrīkstas iet pret ģimeni, kas to viņai gribēja liegt.

Caur sāpēm, nožēlu, skumjām dažkārt nākas nostāties pret savas ģimenes, pret vecāku vērtībām, lai sasniegtu savējās.

Viena no tēmām grāmatā ir attiecības absolūti patriarhālā ģimenē, kur sievietes ir tikai kalpones ģimenes vīriešiem, tēvam un brāļiem, pilnīgi pakļautas viņiem. Tiktāl, ka no viņiem jāpiedzīvo pazemojumi un pat izvarošanas epizodes.

Lasot man dažkārt likās neticami un pat neizprotami, no kurienes Tarai ir nācis tāds milzīgs spēks izrauties. Tarai ģimenē nebija atbalsta ne no viena.

Garā ļoti stipra meitene un sieviete, kas ārkārtīgi tiecās pēc izglītības, kas viņai ir īpaša vērtība, kaut ģimenē meitenei tā bija liegta.

Vērts aizdomāties arī par izglītības vērtību.

Tas, ka mums Latvijā ir iespēja iegūt bezmaksas izglītību, ir privilēģija, skatoties globāli.

Ne visās Rietumu valstīs tas ir iespējams, runājot par augstāko un vidējo izglītību.

Mūsdienu bērniem nereti informācijas pieejamība ir tik milzīga, ka tā vienkārši tiek laista gar ausīm un līdz ar to viņi arī nepiešķir vērtību izglītībai, turpretī Tarai katrs pakāpiens izglītībā bija gluži maizes vērts.

Šo grāmatu lasot, man bija jādomā par Ameriku, kas taču ir demokrātijas meka.

Es pati Amerikā esmu pavadījusi četrus mēnešus pirms diviem gadiem, un nebūt jau nav tā, ka tur valda pilnīga brīvdomība, pieredzēju, ka sabiedrība ir diezgan snobiska un daudzos jautājumos pat daudz snobiskāka nekā mēs šeit Latvijā, un pat ierobežotāka savās darbībās nekā mēs.

Latvijā savā rīcībā esam daudz brīvāki.

Mormonisms Amerikā ir ļoti populārs un ar saviem iekšējiem likumiem. Sabiedrību Amerikā diezgan stingri uzrauga gan dažādas iestādes, gan paši cits citu, piemēram, kaimiņi.”

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas lietvede Daiga Varažinska iesaka izlasīt kaut ko ziemīgu un sirsnīgu – Mērijas Meipsas-Dodžas pasaulslaveno grāmatu “Sudraba slidas”.

“Pirms diviem gadiem, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, iestājos Zemessardzē. Man jau sen bija tāds nodoms, bet karš pamudināja to īstenot.

Tāpēc tagad mans laiks ir piepildīts tik ļoti, ka grāmatām atliek ļoti maz brīžu un, ja kāda brīva stunda atrodas, tad visdrīzāk izvēlos psiholoģiska rakstura literatūru.

Ļoti daudz lasīju bērnībā, un “Sudraba slidas” ir mana mīļākā grāmata no bērnu dienām, izlasīta apmēram desmit gadu vecumā. Tāpēc to ar prieku iesaku arī citiem.

“Sudraba slidās” tik tēlaini un gleznaini aprakstīta Holande, ka tā kļuvusi par manu sapņu zemi.

Man būtu arī paticis slidot tikpat veikli kā bērniem grāmatā, bet to tā arī neiemācījos.

Taču sagadījās, ka jau pieaugušā vecumā tieši uz Nīderlandi veda mans pirmais ārzemju ceļojums, un tiešām tādu arī Holandi ieraudzīju, kādu biju iztēlojusies, – ar kanāliem un vējdzirnavām.

Mani joprojām pārsteidz, ka “Sudraba slidu” autore nemaz nav holandiete, bet gan dzīvojusi Ņujorkā un Holandē nekad nav bijusi.

Rakstnieces priekšstati par šo zemi veidojušies no sarunām ar holandiešu draugiem Amerikā.

Apbrīnojami, ka var tā uzrakstīt par zemi, kurā pats nemaz neesi bijis!

“Sudraba slidas” ir arī stāsts par sevis pārvarēšanu, un man arī pašai sevi dzīvē nereti nācies pārvarēt.

Droši vien grāmata man tik mīļa ir arī tāpēc, ka no tās staro tāds godīgums, labsirdība, kādas varbūt dzīvē pat nav. Bet tā visa ļoti pietrūkst šajos laikos, kad cilvēkiem garastāvokli nospiež karš un viss, kas ar to saistīts, nomāc drūmums.

Man liekas, daudzi cilvēki šajos laikos kļuvuši ļoti jūtīgi, ļoti jādomā, ko runāt. Tieši tāpēc gribas vairāk gaišuma un sirsnības, kāda ir šajā grāmatā.”

Liepājas Bērnu un jauniešu centra folkloras kopas “Ķocis” un Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Solveiga Kūlaine iesaka citiem etnogrāfa, kaislīga pētnieka Saulveža Cimermaņa fundamentālo mūža darbu “Tautas celtniecība Latvijas ainavā”.

“Es vienmēr esmu mitinājusies pilsētas dzīvoklī, turpretī grāmata, ar kuru esmu aizrāvusies, vēstī par latviešu tautas mājām un lauku sētām.

S. Cimermaņa monogrāfija izdota 2021. gadā “Letonikas bibliotēkā”, kad autoram jau bija 92 gadi.

Grāmata stāsta par latviešu lauku sētas celtniecības principiem no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam.

Tā ir bagāta aprakstiem, kā mūsu tauta veidojusies, kādi tikumi valdījuši, arī – māņticība, kādi ticējumi bijuši, cik praktiski un prasmīgi latvieši ir bijuši.

Ir daudz dažādu citātu, ko citi par latviešiem – zemnieku tautu – ir teikuši; kā klājās labākajiem meistariem muižkungu klaušās, un vēl un vēl.

Ir ļoti daudz ilustrāciju, tostarp pat no 17. gadsimta – Grobiņas pils, pārceltuve pie Nīcas, Sventājas ciems u.c.

Tas it kā ir stāsts par celtniecību, bet patiesībā tas ir plašs, visaptverošs stāsts par latvisko dzīvesziņu, par prasmēm: kā labāk grīdu ielikt, kad koki cērtami.

Šī grāmata varētu būt interesanta visiem, kam interesē, kas mēs esam, no kurienes nākam.

Šo pētījumu nav iespējams izlasīt vienā paņēmienā, tas ir bagātīgs un 688 lappušu biezs izdevums. Ik pa laikam to izvelku no plaukta un palasu kādu daļu.

Biežāk man tas rodas rokās tad, kad gatavojam jaunu programmu folkloras kopai vai etnogrāfiskajam ansamblim, jo zinu, ka šajā darbā nav pieņēmumu, bet gan tīras ziņas patiesā redzējumā, tas ir zinātnisks pētījums.

Man kā pilsētniecei tas paver priekškaru, kā un ar kādu vērienu zemnieki ir dzīvojuši, neatstājot novārtā arī mākslinieciskas izpausmes, kā tās izpauduši.

Es to lasu kā stāstu, kam pats pieliec savas zināšanas, apstiprini vai nojauc savus priekšstatus.

Grāmata nav sausa, tajā ir daudz “garšīgu” detaļu,

piemēram, par labības pļauju un par Jumi – pēdējo nenopļauto labības stiebru kušķi. To izrauj, sasien un nes mājās, noglabā klētī, lai Jumis dod svētību un ir pilna klēts labības.

Mostas ilgas pēc īstas lauku sētas, lasot šo grāmatu. Tā iedvesmo!

Ja kāds pēc mana ieteikuma grāmatu paņems rokās un iedvesmosies atjaunot vienu senu etnogrāfisku Kurzemes lauku sētu vai kaut vienu ēku, kas stāsta par mūsu tautas tradīcijām, tad šim ierakstam būs miljonu vērtība!”

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotājs, karjeras konsultants Nils Kuncītis pats vairākkārt pārlasījis pasaulslavenā rakstnieka Staņislava Lema romānu “Solāris” un iesaka to izlasīt arī citiem.

“Man ar jauniešiem nereti nākas runāt gan par grāmatām, kuras iesaku izlasīt, gan vēl biežāk par filmām, kuras katram būtu jānoskatās. 

Mans iecienītākais žanrs daiļliteratūrā ir zinātniskā fantastika, un “Solāris” ir mans absolūtais favorīts.

Cilvēces pagātne un arī nākotne mani ir interesējusi kopš bērnības. Mani vienmēr ir aizrāvusi gan vēsture, gan arī zinātniskā fantastika.

Bet nevis fantāzija ar maģiju, bet tieši fantastika, kas ir šīs tematikas autoru skatījums uz nākotni vai uz paralēlu pasauli, vai uz citiem scenārijiem ar iespējamību un sakārtotu sistēmu, kas teorētiski varētu pastāvēt.

Tieši tas mani piesaista zinātniskajā fantastikā.

Īpaši man ir patikuši autori, kuri šo žanru pārstāv no pagājušā gadsimta 50.–60. gadiem, kad cilvēcē uzplaiksnīja pastiprināta interese par atklājumiem, par došanos prom no mūsu planētas, par starpplanētu, starpzvaigžņu un citiem tāliem kosmosa ceļojumiem. 

Mani aizrauj enerģija, kas ir šī perioda autoru darbos. Vai tas ir Aizeks Azimovs vai Rejs Bredberijs, Roberts Šeklijs, Staņislavs Lems – man patīk šī enerģija, nosacītais pozitīvisms, ar kuru parasti ir bagāti šie darbi.

Tas bija laiks ar kosmosa atklājumiem, Jurijs Gagarins uzlidoja kosmosā, ASV sasniedza Mēnesi, un bija gaidas, ka tūlīt viss sāksies…

Protams, ka nekas nav tik vienkārši un mēs joprojām esam tepat uz mūsu Zemītes.

Bet tieši to gadu enerģija, piemēram, Stenlija Kubrika filmā “Kosmosa odiseja”, paredz, ka mēs jau lidojam uz citām planētām apmēram tik vienkārši kā ar autobusu. 

Protams, tas ir naivi no mūsdienu skatu punkta, bet kaut kas tajā ir fascinējošs, un man patīk šī cerība, ka cilvēce var visu, var pārvarēt jebkuras fiziskas robežas, attālumu un laiku.

Pie reizes šo darbu varoņi pierāda, ka cilvēks ir kaut kas īpašs, unikāls, varbūt šajās kosmosa atklājumu cerībās ir kaut kas, kas atgādina senos, drosmīgos jūrasbraucējus, kuri pārvarēja ikvienas briesmas un atnesa pārējai pasaulei kaut ko jaunu.

Mani vienmēr ir saistījusi tieši šī enerģija.

Staņislava Lema darbs “Solāris” ir viens no šī žanra pašiem, pašiem zināmākajiem. Tam ir arī vismaz divas filmu adaptācijas, protams, labākā no tām ir Andreja Tarkovska filma “Solāris” (1972).

Grāmatās maģiskais ir tas, ka katra cilvēka prāts uzbur to pasauli, par kuru izlasa. Tāpēc arī ar šo stāstu adaptāciju filmās ir grūti, jo katrs lasītājs ir iztēlojies kaut ko citu, un tas ne vienmēr saskan ar to, ko filmā redz.

Mani romānā visvairāk saista galvenā varoņa, jaunā zinātnieka Krista Kelvina individuālie pārdzīvojumi, psiholoģiskā cīņa ar sevi ekstrēmos apstākļos, tālu prom no mājām, vientuļā kosmosa stacijā.

Grāmatā tiek vēstīts par attālu, jokainu planētu Solāris, kas ir kā masa, kā lavas vai želejas bumba, kas ļodzās, aug, kustas un mainās, un piesaistījusi zinātnieku uzmanību.

Viņi to pēta, un kosmosa stacijā viens no viņiem, kurš pēta šo planētu, ir Kelvins.

Viņi veic dažādus eksperimentus, un pēc viena no tiem viņš pamostas un ierauga sev blakus savu traģiski bojāgājušo draudzeni dzīvu. 

Atklājas, ka planēta Solāris ir kā viens citplanētietis, ārpasaulīgs saprāts, un šī planēta spēj cilvēka dziļākās prāta dzīles atainot materiālā pasaulē.

Katrs no šiem kosmosa stacijas zinātniekiem sev blakus iegūst kādu rēgu no savas pagātnes traumatiskās pieredzes, tas liek viņiem šajā mazajā kosmosa stacijā izdzīvot no jauna šos senos traumatiskos brīžus, pārrunāt tos ar rēgiem, kas uzvedas kā īsti cilvēki un ir neiznīcināmi.

Tieši šis psiholoģiskais piedzīvojums uz zinātniskās fantastikas žanra fona ir tas, kas romānu “Solāris” padara unikālu.

Šis citplanētietis Solāris ir ļoti netipiski attēlots.

Galu galā tā arī nekļūst skaidrs, kurš tur kuru pētīja, – vai tas bija Solāris, kas pētīja zinātniekus, vai otrādi. Bet notika mijiedarbība, cilvēkiem ļoti sāpīga. Varbūt tā lika viņiem kaut ko iemācīties.

Grāmata rosina pārdomas, kaut kādā ziņā tā ir skumja, bet dziļāka, nekā parasti mēdz būt stāsti šajā žanrā. Katrs lasītājs pats var saskatīt, vai beigas ir vai nav laimīgas.”