Grāmatnīcas “Globuss” pārdevēja Dina Belta citiem iesaka pieķerties Duglasa Adamsa grāmatai “Galaktikas ceļvedis stopētājiem”:

“Ir ļoti viegli piekrist dalīties domās par savu mīļāko grāmatu, taču reizē tāds piedāvājums ir arī traki viltīgs un stipri atbildīgs. Nu kā lai izvēlos kādu vienu, ja to apkārt vienmēr bijis tik daudz. Un pēdējos dažus gadus, kopš strādāju grāmatnīcā, tās ir mana dzīve visu dienu un katru dienu.

“Jūs jau te droši vien visu esat izlasījusi!” kādreiz saka pircēji. Ai, nē, un arī nemaz negribētu, pat, ja varētu. Pasaulē ir daudz lieku vārdu.

Bet pasaulē ir ļoti daudz skaistu un patiesīgu vārdu. Tādu, kuri patiešām izdara ar mums kaut ko labu. Un es aizraujos pateicībā dzīvei katru reizi, kad jebkādā no mākslām atklāju pati sev ko tādu, ko iepriekš nepazinu, bet kas nu man ļoti patīk.

Tātad pasaule ir dzīvojama, jo cilvēki tajā rada. Tātad – ir vērts. Tā es pa dzīvi priecājos arī no grāmatas uz grāmatu.

Tikai pirms dažiem gadiem beidzot atklāju Duglasu Adamsu – izlasīju “Hitchhiker’s Guide to the Galaxy” (“Galaktikas ceļvedi stopētājiem”) un nesapratu, kā vispār biju spējusi iztikt, šo nezinot.

Tas ir absolūti brīnišķīgi smieklīgi absurds vēstījums, kas gāž apkārt cilvēka naivo un paštaisno priekšstatu pašam par savu svarīgumu. Ar nosacījumu, ka lasītājs tiešām spēj vismaz apšaubīt to svarīgumu. Ja ne, tad nevajag pat skatīties uz šīs grāmatas pusi. Tāpat kā, piemēram, uz jebko no Kurta Vonnegūta sarakstītā.

Kādu dienu izrādās, ka Zeme ir tikai sīks šķērslis starpgalaktiskās šosejas ierīkošanā, tāpēc to pilnīgi bezjūtīgi novāc dusmīgie vogoni savos neglītajos kosmosa kuģos, un Arturs Dents, pēkšņi pēdējais no savas sugas, izdzīvo tikai laimīgas sagadīšanās dēļ.

Galaktisku mērogu notikumu virpulis sākas, un viss izrādās aizvien trakāk, nekā šķiet.

Mīlu šo un visas pārējās šīs sērijas grāmatas, jo doma, ka viss ir tik valdzinoši absurdi, ka patiesībā nav jēgas satraukties ne par ko, man šķiet ārkārtīgi mierinoša.

Ja man būtu jāiztēlojas grāmatplaukts, kas ļoti ierobežots savā platībā, tad tur laikam būtu tikai tādas – mierinošas grāmatas. Vēl, piemēram, Borisa Akuņina sērija par Erastu Fandorinu – vēsturiski detektīvi, kas risinās 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma pasaulē.

Izmeklētājs Fandorins ir asu prātu, drosmīgs un negrozāmi taisnīgs. Viņš vienkārši (vai tiešām vienkārši?…) ir krietns cilvēks, tāpēc dzīvošana viņa pasaulē ir stiprinājums apziņai par to, kas patiešām ir svarīgi.

Šīm grāmatām ir milzīgs vēsturiskās izziņas fons, jo autors ir vēsturnieks un vispār ļoti vieds vīrs. Krievijā valdošais režīms viņu ir pasludinājis par ārzemju aģentu un nu jau arī par “teroristu”.

Un vēl manā mazajā plauktā būtu grāmatas par Muminiem. Lai var paņemties no Muminu māmiņas prātīgā vieduma un ticības saviem mīļajiem, Trollīša Mumina patiesīguma, Susuriņa pašpietiekamības, Mazās Mijas tiešuma – no rakstnieces Tūves Jānsones dzīvesprieka.”

Liepājas pašvaldības administrācijas IT pakalpojumu pārvaldības procesu vadītāja Linda Alksne iesaka Džodijas Pikultas darbu “19 minūtes”:

“Grāmatu “19 minūtes” izlasīju jau pirms diviem gadiem, taču tā joprojām neaizmirstas un diemžēl joprojām ir aktuāla.

Romāns stāsta par apšaudi kādā skolā Amerikas Savienotajās Valstīs un par pusaudžu attiecībām, arī par attiecībām starp pusaudžiem un vecākiem.

Psiholoģiski pasmaga grāmata, kuras centrā ir traģiskā notikuma izmeklēšana, kurā par cilvēkiem atklājas dažādas lietas, kuras nav bijušas zināmas un kuras kāds nav pamanījis, piemēram, mamma nav pamanījusi un sapratusi, kāpēc viņas bērns ir rīkojies tieši tā.

Atklājas gan jaunieši, kas to visu ir pārdzīvojuši, gan arī šāvējs, kurš arī pats iepriekš ir bijis upuris attiecībās ar citiem cilvēkiem,

tā ka lasot pat gribas viņu attaisnot.

Tēmas, kuras skar grāmata, ir ļoti aktuālas aizvien vēl: apcelšana bērnu vidē skolā, datorspēles, vecāki, kuri nemana, ko bērni dara datorā, un citas problēmas. Arī apšaudes ASV skolās diemžēl laiku pa laikam aizvien vēl notiek, ar ko valsts netiek galā. Galvenais grāmatas jautājums ir: vai atriebībai ir attaisnojums?

“19 minūšu” stāsts ir tik reālistisks, ka to var attiecināt uz citām situācijām dzīvē, arī bez šaušanas.”

Uzņēmuma “Liepājas RAS” administratīvā direktore Inese Brūdere iesaka amerikāņu autores Edītes Egeres dokumentālās prozas darbu “Izvēle”:

“Nevis laiks dziedē, bet gan tas, kā mēs šo laiku izmantojam. Mēs pieņemam izvēli pāridarījumus atlaist vaļā un dzīvot tālāk,” – šo atziņu esmu pieņēmusi par savējo.

Pēdējā laikā gan lielākoties lasu profesionālo literatūru, bet reizēm mēdzu ielūkoties grāmatu skapī, kas pieejams ikvienam “Liepājas RAS” apmeklētājam.

Starp grāmatām, kuras citiem nav bijušas vajadzīgas, reizēm atrodas kas ļoti labs.

Pat kāda Anšlava Eglīša grāmata – viņš ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Tāpēc visiem iesaku – ja gadās doties uz “Liepājas RAS”, apskatiet arī jūs šo skapi!

Bet grāmatā “Izvēle”, ko jums iesaku, Edīte Egere stāsta par sevi. Sešpadsmitgadīga Ungārijas ebreju meitene, balerīna, vēlējās kļūt slavena dejotāja. Pienāca Otrais pasaules karš, viņu ieslodzīja Aušvicas koncentrācijas nometnē.

Meitene piedzīvoja neiedomājamas, vārdos neaprakstāmas šausmas. Tomēr viņa izturēja. Izdzīvoja.

Pēc kara Edīte pārcēlās uz Ameriku, tur ieguva psiholoģijas doktora grādu, strādāja par psiholoģi un psihoterapeiti.

Grāmata ir ļoti dziļi skaudra, vienlaikus aktuāla Ukrainas, Izraēlas, Palestīnas notikumu kontekstā un uzrunāja mani tik ļoti, ka lasot brīžiem drebēju un bira asaras.

Edītes stāsts liek pārdomāt, kā strādāt ar sevi. Uz to vedina jau vārds “Izvēle” nosaukumā. Pat pēc tik traumatiskas pieredzes, kāda ir bijusi Edītei, cilvēks var izvēlēties, vai palikt upura lomā, ieslodzīt sevi upura tēlā, vai arī strādāt ar sevi un būt no tā brīvam, spēt atstāt bijušo pagātnē un dzīvot tālāk. Var spēt atzīt, ka šausmas ir piedzīvotas, un nevilkt traumatisko pieredzi līdzi dzīvē.

Edīte saka –

nevis laiks dziedē, bet gan tas, kā mēs šo laiku izmantojam. Mēs pieņemam izvēli pāridarījumus atlaist vaļā un dzīvot tālāk.

Mani personiski ļoti saista šī izvēles ideja. Tā tas tiešām ir – mēs katrs varam izvēlēties. Varam izvēlēties varēt, nevis izvēlēties meklēt iemeslus, kāpēc kaut ko nevarēt. Varam izvēlēties gribēt un darīt, nevis negribēt un nedarīt. Savas attieksmes mēs varam izvēlēties paši.

Edītes stāsts manī rezonē arī ar atziņu, ka mēs savā ikdienā diezgan bieži uzņemamies pārāk daudz atbildības vai arī – tieši pretēji – pārāk maz atbildības par lietām.

Līdzsvara trūkums šajā ziņā var padarīt mūsu dzīvi nelaimīgu. Ja veselīgi uzņemties atbildību, uzticēties pašu intuīcijai, tad dzīvē var iet uz priekšu.

Šo grāmatu man ieteica izlasīt draudzene. Es labprāt izvēlos lasīt dokumentālo prozu. Lasīju par tenisistu Novaku Džokoviču, arī par Mišelu Obamu, Koko Šaneli. Dokumentālajā prozā mani uzrunā citu cilvēku personiskā pieredze.

Lasīšana man ir laiks ar sevi, padomāt, izdzīvot citu cilvēku dzīves. Patīk, ja man kāds ko labu iesaka, un patīk, arī, ja es kādam varu ieteikt kādu grāmatu – tad rodas kopības sajūta.”

Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore Ilga Erba iesaka Anšlava Eglīša romānu “Ilze” izlasīt ikvienam grāmatu mīļotājam:

“Lasu ļoti dažādu literatūru, kas nu kurā brīdī ir saistošs, bet pēdējā laikā ļoti liela interese ir par Liepājas vēsturi.

Tāpat no nesenākajām lasītajām grāmatām visspilgtāko emocionālo iespaidu uz mani atstājis jaunākais Latvijā izdotais Anšlava Eglīša romāns “Ilze”.

Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem, kas saistīti ar rakstnieka sievas Veronikas Janelsiņas mātes personīgo dzīvesstāstu. Tie ir notikumi, kas atspoguļo ļoti sarežģītas vēstures kolīzijas – bēgļu gaitas Otrā pasaules kara noslēgumā, piedzīvotais padomju okupācijas zonā Vācijā un Polijā, atgriešanās padomju okupētajā Latvijā, dzīve pēckara Rīgā.

Brīži, kad cilvēkam jāpieņem personīgi ļoti izšķirīgi lēmumi laikmetā, kuru pašam ietekmēt nav iespējams; kad pasaules varenie šo pasauli ir padarījuši drausmīgu, bet cilvēki mēģina šajā pašā laikā saglabāt cilvēcību.

Stāsts nav tikai par izdzīvošanu ļoti sarežģītos apstākļos, bet arī par mammas un dēla attiecībām, par iekšēju sirds skaidrību, par nesavtīgu palīdzību.

Grāmatas tēli ir ļoti dažādi, ļoti atšķirīgi personāži, ar kuriem Ilzei nākas sastapties un arī sadzīvot. Tur ir Ilzes dēla bijušais skolotājs Krauliņtēvs, bēgļu gadu līdzgaitniece, pavisam atšķirīgs tēls, pragmatiskā un racionālā Mālberga kundze, un citi.

Darbs ir uzrakstīts brīnišķīgi, ļoti spilgti, kinematogrāfiski, labi lasās un ļoti paliekošs atmiņā. Kā acu priekšā nostājas aprakstītais bijušais Krauliņtēva dzīvoklis, kurš pārvērsts komunālajā, gan arī satikšanās Ilzes pašas bijušajā dzīvoklī ar tagadējo iemītnieku, partijnieku biedru Belti, kuru Ilze satiek valkājam viņas dēla uzvalku, gan ļoti labi var iztēloties Rīgas ielas.

Lasīju, satraukumā nevarēju palasīt, bet arī nevarēju atrauties.

Šķiet, šāda veida darbu lasīju pirmo reizi. Es šo grāmatu ieteiktu izlasīt pilnīgi visiem, jo tā ir mūsu vēsture, balstīta reālos notikumos.

Romānu “Ilze” autors uzrakstīja, dzīvodams trimdā Amerikas Savienotajās Valstīs. Tādēļ jo apbrīnojamāks ir darba patiesums. Skrēja tirpas lasot. Sen tā nebija bijis!”