Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas entuziasts, liepājnieks Kaspars Migla iesaka citiem liepājniekiem ieskatīties fotoalbumā “Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums”, kura līdzveidotājs viņš ir.

“Kāpēc es iesaku tāda veida grāmatas? Galvenā motivācija: šī grāmata ir ne tikai interesanta un mūžīga visām paaudzēm, bet to var skatīties arī pēc gada vai desmit gadiem.

Visvairāk mani priecē, ka tā piesaista jauno paaudzi, kura par vēsturi vispār neinteresējas, tā jauniešiem šķiet sveša, un viņi par to negrib lasīt un iedziļināties. Kad šīs grāmatas paņem rokās bērni un jaunieši, viņi visas vietas apskatās ar milzīgu interesi.

Viņi redz, cik skaista ir Liepāja, kādu viņi iepriekš nezināja, un tas rada saikni starp pagātni, tagadni un nākotni,

jo jaunā paaudze jau vairāk domā par nākotni un saviem plāniem. Bet tagad viņu dzīvē rodas jauna līnija, vēsturiskā, viņi redz, kā dzīvojuši viņu vecāki un vecvecāki, kāda ir bijusi viņu dzīves vieta, cik tas bijis skaisti un aizraujoši. Daudziem tas atver jaunas perspektīvas. To redzu gan savos bērnos, gan citos.

Neesmu nevienu citu grāmatu redzējis, kuru jaunieši paņemtu un ar tādu azartu tai ietu cauri. Šai grāmatai ir arī papildinātā realitāte – izmantojot mobilo telefonu, var ieraudzīt, kādas mūsdienās ir grāmatā parādītās vietas. Šādā veidā tas ir pirmais tāds albums Latvijā.

Bilžu izvietojums krājumā gan var šķist haotisks. Ideja ir – pastaiga. Lasītājs var staigāt pa pilsētu turp un atpakaļ, atgriezties Rožu laukumā un atnākt atpakaļ vairākas reizes.”

Uzņēmuma “Kroņu nami” saimniece Sanita Atiķe iesaka izlasīt Annas Brigaderes stāstu krājumu “Kristīnes stāsts”.

“Daudz lasu latviešu literatūru. Ārzemju romāni nereti ir jauka izklaide, taču to saturs drīz mēdz aizmirsties. Ar latviešu rakstniekiem ir citādi, viņu darbi šķiet vērtīgāki.

Nesen Liepājas teātrī noskatījos izrādi “Jasmīns”. Ļoti patika. Redzētais rosināja bibliotēkā uzmeklēt Ingas Ābeles lugu krājumu, kuru tagad lasu. Man patīk arī liepājnieka Ērika Kūļa un daudzu citu autoru darbi.

Īpaši mīļa man ir latviešu rakstniece Anna Brigadere, tāpēc citiem iesaku izlasīt jau pasen, 1978. gadā sērijā “Latviešu stāsts un novele” izdoto rakstnieces grāmatu “Kristīnes stāsts”, kas labi iespiedusies atmiņā.

Šo grāmatu esmu pārlasījusi vairākas reizes, bet vienmēr it kā lasītu no jauna, aizvien saredzu jaunas nianses.

“Kristīnes stāsts” ir viens no grāmatā ievietotajiem stāstiem, bet manai sirdij tuvākais no visiem ir stāsts “Vecā Karlīne”, uzrakstīts 1897. gadā. Tas ir stāsts par lauku sievietes mūžu, kurā pārdzīvots daudz smaga.

Brigadere brīnišķīgi raksta par dabu un ļoti sirsnīgi un aizkustinoši – par cilvēkiem, pilnīgi rodas sajūta, ka viņa tos ir satikusi, nevis izdomājusi, un ka tiešām tā ir bijis. Tā taču ir arī Latvijas vēsture!

Viņa apraksta, kā lauku cilvēki ir dzīvojuši, kā gājuši svētdienās uz baznīcu, kā īpaši posušies. Man arī patīk, ka Brigadere raksta par stiprām sievietēm.

Šo grāmatu man savulaik izlasīt iedeva draudzene. Taču vēlāk to ieraudzīju arī noliktu bibliotēkas vestibilā, plauktā, kur liepājnieki atnes grāmatas, kuras pašiem kļuvušas liekas.

Bieži vien starp tām ir vērtīga un interesanta lasāmviela: Ernests Hemingvejs, Regīna Ezera, Džeralds Darels. Tā nu tagad man ir arī pašai savs “Kristīnes stāsta” eksemplārs.”

Programmētājs Pauls Kaufmanis iesaka Anti Sāra grāmatu “Tā iet mūsu lietas” izlasīt visiem, jo šis darbs ir viens no iecienītākajiem ģimenē, kurā gandrīz katru vakaru kāds no vecākiem ko lasa priekšā pirmklasniekam Evertam.

“Esam kopā izlasījuši ļoti, ļoti daudz grāmatu, un Everta dzīvē ir bijušas tikai pavisam nedaudzas dienas, kad viņam kāds no mums – es vai sieva Inga – nav lasījis priekšā.

Nu jau sen kā viņš lasa arī pats, bet priekšā lasīšanas prieks mums ir saglabājies, abi to darām pārmaiņus ik vakaru, kaut vai tikai 10 minūtes.

Tā šajos gados esam kļuvuši par īstiem bērnu grāmatu ekspertiem. Vienas no visiecienītākajām ir mūsdienu igauņu rakstnieku grāmatas – tās dzirkstī humorā.

Ļoti mīļš ir gan populārās sunītes Lotes autors Andruss Kivirehks, bet tikpat brīnišķīgs sacerētājs ir arī Anti Sāra.

Grāmatas “Tā iet mūsu lietas” galvenais varonis ir puika, ap pieciem gadiem vecs, un viņš stāsta, kā ģimenē viss notiek. Viņam ir brālītis, ir ome Igaunijas laukos.

Viņš stāsta, piemēram, kā lietas pie mums nonāk; kā pie mums lasa un raksta, kā taisa ēst, kā pie mums stāsta šausmu stāstus, kā pie mums notiek strīdi, kā spēlējam futbolu, kā nāk ciemiņi. Dažādas it kā sadzīviskas lietas.

Bet būtiskākais, kāpēc mums, gan maziem, gan lieliem, šī grāmata patīk, – tā ir ļoti asprātīgi uzrakstīta.

Patiesībā tā ir pieaugušā versija par to, ko bērns varētu pastāstīt.

Tāda pieauguša cilvēka ironija par to, kāpēc lietas ir tādas, kādas tās ir. Nocitēšu mazliet: “Tētim bieži ir bārda. Taču ne visu laiku. Ar tēta bārdu ir tāpat kā ar mušu un ievārījuma maizi. Tētis bārdu nodzen, tomēr bārda vienmēr atgriežas. Bārda tētim nāk no zoda, un es nezinu, cik daudz tur tās vēl ir.”

Plus vēl zīmējumi, kas visas nesaprašanas, pārdomas par lietām ilustrē asprātīgā veidā. Grāmatu Latvijā ir izdevis “Liels un mazs” 2017. gadā.

Domāju, ka grāmatu lasīšanas iespaidā dēlam ļoti paplašinās redzesloks, zināšanas par dažādām lietām, kas notiek apkārt, iespējams, tieši grāmatu iespaidā arī apbrīnojami strādā Everta iztēle.

Reizēm klausītājs ir ne tikai viņš, bet arī es klausos, kad Inga lasa, vai viņa, kad lasītājs esmu es, tā nu katra grāmata ir visas mūsu ģimenes kopīga lieta. Kopīgi izlasītais ievieš vienojošus sarunu tematus, grāmatu situācijas var pielaikot ikdienā piedzīvotajam, par to var izrunāties.

No grāmatām rodas arī ģimenē savstarpēji saprotami un lietoti teicieni un savi ikdienas joki, par kuriem jāsmejas līdz asarām.

Starp daudzajām bērnu grāmatiņām ir liela daļa, kuras “pazūd” ātri kā končas un aizmirstas, bet ir citas, pie kurām ir jāatgriežas vēl un vēl.

Priekšā lasīšana palīdz nepārspīlēt dēla ekrāna ierīcēs pavadāmo laiku. Uz vakaru mēģinām lasīt garlaicīgākas grāmatas, bez straujiem pavērsieniem. Pa dienu var lasīt visu ko.

Esam kādus piecus Poterus arī izlasījuši. Tagad ar to iepauzējam. Tā ir dienā lasāma grāmata, ne vakarā. Pašlaik vakara programmā ir Vika “Sarežģītais zvirbulēns”, droši vien drīz atgriezīsimies pie trollīša Mumina piedzīvojumiem, tie ir vairākas reizes lasīti un pārlasīti.

Palīgā nāk vecā “Sprīdīša bibliotēka”, daļa no tām grāmatām mums ir, paskatāmies, kura grāmata nav ilgāk lasīta, tad var lasīt atkal, ļoti noder! Protams, puse no tās sērijas nav pavisam maziem bērniem piemērota.”

Restorāna “Parka paviljons” vadītāja Anete Strazda citiem iesaka Goda liepājnieka Andžila Remesa vienu no pēdējām grāmatām “Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos”.

“Es nevaru iedomāties ne savu dzīvi, ne māju bez grāmatām, tām manās acīs ir milzīga nozīme, un man arī padodas grāmatas dāvināt citiem cilvēkiem.

Lasāmvielas gamma ir ļoti, ļoti plaša, tāpēc izvēlēties vienu grāmatu, kuru ieteikt, man ir ļoti grūti.

Svārstījos starp “Latvijas kultūras vēsturi” un Andžila Remesa “Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos” un šoreiz devu priekšroku otrajai.

Tā kā vadu “Parka paviljonu”, pilsētas kultūras vēstures tēma pēdējos gados man ir tuva. Esam arī pētījuši paviljona vēsturi, meklējuši ziņas un daudz lasījuši.

Kur vēl kultūrai košāk izteikties, ja ne krogos.

Esmu liepājniece. Visi liepājnieki nemaz šo grāmatu nezina! Šo grāmatu mēs ļoti bieži dāvinām paviljona viesiem no citām pilsētām, lai iepazīstas!

Andžils Remess, protams, ir neapstrīdama kultūras un rakstniecības vērtība mūsu pilsētas literatūrā.

Grāmata ir uzrakstīta sirsnīgā, sadzīviskā, mazliet romantiskā valodā. Tajā ir tik daudz dažādu detaļu, stāstu un nostāstu par tēmu kā nekur citur.

Autoram izdevies atrast ļoti labas, dažādas fotogrāfijas no Latvijas valsts sākuma gadiem, par bāriem un restorāniem, Liepājas ostas dzīvi, kultūru un atklāt, cik dzīve Liepājā ir bijusi eiropeiska labā nozīmē. Kādi te ir bijuši vasaras dārzi, restorāni, Kūrmājas restorāns, protams, viesnīcas un traktieri – viss kaut kas.

Rakstnieks mēģinājis atrast ziņas un pastāstīt arī par senākajām iebrauktuvēm, kur ceļotājus izguldīja un pabaroja, un par ziedu laikiem, kas ir bijuši 19.–20. gadsimta mijā, kad Liepāja zēla un plauka. Un par “Parka paviljona” vēsturi, protams, arī.

Ļoti šarmants grāmatas temats, izstāstīts ar mīlestību pret savu pilsētu.

It kā šaurs, bet vienlaikus šie stāstiņi paver plašu skatu uz cilvēku dzīvi, uz bohēmu, sarunām, kurās risina gan politiku, gan mājas kašķus, par mūziku krogos, par cilvēku satikšanos, par vērtībām, kas mainās cauri laikiem, par ēdināšanas un izklaides vietām un to perspektīvām – visi šie restorānu vēstures un cilvēku vēstures stāsti ir milzīga vērtība.”