Protams, paceļojusi pa Kazahstānu vien padsmit dienu, īsti nevaru spriest par turienes ļaužu ēšanas paradumiem. Taču, ieturot maltītes gan restorānos, gan mazās lauku viesu mājās, priekšstatu guvu.

Padalīšos tajā, ko redzēju uz galdiem, veikalos un tirgos, kā arī nobaudīju ēdienreizēs.  

Galvenā atšķirība, par ko Latvijas tūristi steidza izprašņāt gidu Nursultanu, bija zirga gaļa. Kazahstānā to ēd, turklāt skaitās delikatese, ir dārgāka par aitas un liellopa gaļu.

Cūkgaļu tajā zemē uzturā nelieto, nekur netirgo, lai gan Nursultans izteicās:

“Kazahstānā cūkgaļas tikpat kā nav.”

Valstī dzīvo ne tikai musulmaņi, bet arī kristieši, galvenokārt pareizticīgie, un neviens jau neskatās viņu katliņos.

Daudz svaigas gaļas pārdod tirgos. Ir atsevišķi stendi – aitas, liellopu, zirgu gaļa, bet to nevar nopirkt visur, tā tikai galvaspilsētas tā saucamajā zaļajā tirgū.

Gids stāstīja, ka neēd zirgus, ar kuriem jāj, bet speciāli audzē un nobaro gaļas zirgus. Tos gan netur fermās kā pie mums, bet ļauj dzīvniekiem brīvi ganīties zālājos.

Zirgi nepatērē pārtiku, kas satur pesticīdus, minerālmēslus, tādēļ to gaļa ir ekoloģiski tīra. Ka tās izstrādājumi ir garšīgi, es pārliecinājos pati, nopērkot kūpinātu desu.

Tiesa, uz pārējo pārtikas produktu fona bija dārga, bet mūsu tirgos daži kūpinājumi ir daudz sālītāki.

Gaļas – daudz, ēdieni garšīgi, bet pagatavošanā lielu izdomu nenovēroju. Dažkārt – pārāk trekni, tāpēc prasījās vairāk svaigu vai tvaicētu dārzeņu.

Daudzos ēdienos izmanto papriku un baklažānus. Dažviet īsti nenovērtētā baklažāna ceptie gabaliņi bija dievīgi garšīgi.

Nursultans ieteica nogaršot tradicionālos pelmeņus – mantus. Tie ir tādi palieli sainīši ar maltas gaļas pildījumu (ir arī receptes ar gabaliņos sagrieztu), visbiežāk – aitas.

Daudz neapēdīsi, jo patrekni, turklāt, kad padzisuši, aitas gaļa vairs neiet pie dūšas; tā jāapēd, kamēr silta.

Zupas ir gan treknas un sātīgas, gan arī vieglas. Man ļoti garšoja lēcu biezzupa, kurā noteikti esot jāiemet citrona šķēlīte.

Kazahstānā tējai priekšroka attiecībā pret kafiju.

Vēl pirms desmit gadiem tur kafiju neesot dzēruši, bet tagad gan, īpaši – jaunieši.

Ik maltīte noslēdzās ar tējas baudīšanu, turklāt uz galda lika gan zaļās, gan melnās tējas krūzes. Vietumis pat restorānā līdzās dzeramajam ūdenim bija arī firmas dzēriens no skābenas augļu vai ogu sulas.

Novēroju, ka daudz ēd ceptas un vārītas olas; lauku ciemos vai ik pagalmā dzied gailis, tā ka ir arī vistu saime. Lauku iedzīvotāji tur govis, tāpēc iecienīts ir siers, ko pagatavo dažādos veidos.

Kazahstānā nepaēdis nepaliks arī veģetārietis. Tur melones garumā līdz cilvēka ceļgaliem, tomāti un zemenes, kam septembrī – otrā raža.

Receptes

Baursaki

Vajadzēs 0,5 kg miltu, 5 olas, 70 g piena, 20 g cukura, 15 g sviesta, 2–3 g sausā rauga, tējkarotes galu sāls, 150–170 g augu eļļas, 1–2 ēdamkarotes pūdercukuru (pēc izvēles), 50 g skāba krējuma.

Sviestu izkausē ūdens peldē un nedaudz atdzesē. Olas iesit bļodā, pielej pienu, pievieno sviestu, cukuru, sāli un raugu (var arī raugu nelikt).

Visas sastāvdaļas labi samaisa, līdz cukurs, sāls un raugs ir pilnībā izšķīduši. Pēc tam pieber izsijātus miltus un samīca mīklu. Tai jābūt mīkstākai nekā mājās gatavotai nūdeļu mīklai.

Mīklu sadala 100–150 g gabalos, tos izrullē plānās, aptuveni 1–1,5 cm biezās desiņās, ko sagriež lazdu riekstu lieluma gabaliņos.

Katliņā uzkarsē augu eļļu, līdz tā verdoša, tad tajā iegremdē mīklas gabaliņus. Tos maisot, uz lielas uguns cep 2–3 minūtes, līdz zeltaini brūni.

Rezultātā iegūst uzpūtušos spilventiņus ar tukšu vidu. Tos notecina caurdurī vai liek uz papīra dvieļa, lai tajā iesūcas tauki.

Gatavie baursaki visgaršīgākie ir silti. Tos var pārkaisīt ar pūdercukuru un ēst vienus pašus, var arī, pamērcējot skābajā krējumā. 

Avots: bkpc.ru

Liellopu gaļa ar dārzeņiem

Sagādā liesu liellopa gaļu, sīpolus, papriku, seleriju, tomātus, sāli, piparus, rīsus.

Gaļu sagriež gabaliņos un apcep. Sagriež sīpolus, papriku, seleriju, tomātus un pievieno gaļai uz pannas. Kopā ar dārzeņiem cep neilgi.

Pieber sāli, piparus, uguni nogriež, pannai uzliek vāku, lai saturs pasūt.

Ēdienam par piedevu ņem vārītus rīsus.

Kraukšķīgi baklažāni

Ņem baklažānus, kartupeļu vai kukurūzas cieti un sojas mērci.

Baklažānus nomizo (var arī nemizot), sagriež gabaliņos, pamērcē sālsūdenī, kas noņem sīvumu. Tad gabaliņus nosusina, apviļā kartupeļu vai kukurūzas cietē un cep friterī.

Gatavus šķīvī apšļaksta ar sojas mērci.

Var izmantot citu saldskābu mērci, baklažāna gabaliņus var arī karamelizēt.

Saldās rozītes

Vajadzēs 200 g miltu, 2 olas, 20 g ūdens, 30 g olīveļļas, pēc garšas sāli un cukuru – mīklai. Eļļa cepšanai, jebkāds sīrups, pūdercukurs.

Pagatavo olu mīklu (tai var izvēlēties mājas makaronu recepti). Ja ir virtuves kombains, visas sastāvdaļas var iemest tajā un samaisīt. Ja gatavo ar rokām, tad uz galda vai lielā bļodā sajauc sastāvdaļas viendabīgā mīklā.

To ieliek ledusskapī netālu no saldētavas uz 15–20 minūtēm, un mīkla gatava.

No ledusskapja izņemtu, to izrullē, sagriež 1–1,5 cm platās strēmelēs, aptin ap diviem ķīniešu irbulīšiem un iegremdē eļļā. Peldina, līdz mīkla atraisījusies apbrūnē.

No katla izceltu, noliek uz papīra dvieļa, lai notek eļļa, tad kārto šķīvī. Kraukšķīgās rozītes var pārliet ar sīrupu, pārkaisīt ar pūdercukuru.

Avots: AK-SAI TRAVEL

Mana bērnības garša

Avīzē ietītā siļķe

Ilga Bloka, Kazdangas pirmsskolas izglītības iestādes “Ezītis” vadītāja:

– Es uzaugu Kazdangas pagasta Cildos, kur dzīvoja mūsu ģimene – tētis, mamma, es un brālis. No tā laika man ir divas atmiņas par ēdienu. Viena – savdabīga, jo to tētis pārveda no daudzu gadu izsūtījuma Vorkutā.

Atceros, ka mūsu mājās tāpat kā daudzās citās cepa siļķi plītī uz izdegušām oglēm. Tajā laikā to ietina avīzē. Gatavu siļķi izņēma no avīzes, izlasīja asakas, tad ar pirkstiem sapluinīja mazos gabaliņos.

Zinu, ka citi plītiņā ceptu siļķi ēda ar rūgušpienu, bet mēs – atšķirīgi. Siļķu gabaliņus lika trauciņā, piebēra sāli (varbūt cepot), uzlēja aukstu vārītu ūdeni un pielika karotīti skāba krējuma. Tad iegrieza kartupeļus, kas bija izvārīti ar visu mizu un nomizoti, vēl arī sīpolu.

Mēs, bērni to izmakšķerējām ārā, tomēr sīpola garša palika.

Tas ēdiens man ļoti garšoja. Tam otrs ēšanas variants bija tāds, ka kartupeli neiegrieza pie siļķes, bet ēda klāt atsevišķi.

Galvenā vārītāja mājās bija mamma, bet tikai tētis cepa gan siļķi, gan arī bada pankūkas. Tagad mūsu ģimenē tās cep mans vīrs, turpinot tēta aizsākto tradīciju. Mums ir laukā uztaisīta plīts un panna, kas saglabājusies no maniem vecākiem, to arī izmantojam.

Ziemā arī ēdam bada pankūkas, bet tad cepam iekšā mūsdienīgā pannā, kura nav jāgroza uz plīts riņķiem.