Piektdiena, 5. jūnijs Margots, Igors, Ingvars
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Receptes: Spageti – tievs, garš un… garšīgs

Itāļiem ir pamats lepoties ar savu pastu, kuru mēs bieži vien ierasti saucam par makaroniem. To garums, platums un pagatavošanas veidi var būt patiesi pārsteidzoši. Daudzās ģimenēs paši mīļākie ir spageti – gari, tieviņi un kopā ar dažādām mērcēm. Neviens nav jāmudina nākt pie galda, kad mamma tos pagatavojusi!

Receptes: Spageti – tievs, garš un… garšīgs
Ilustratīvs (Foto: Faezeh Taheri on Unsplash)
12.10.2024 06:30

Daiga Lutere

"Kurzemes Vārds"

Apkopojām vairākus pieredzes stāstus, kuros galvenajā lomā tievie, slaidie, garie spageti.

Daina Meijere-Konstantinova spageti pirmo reizi veikalā ieraudzīja un nopirka deviņdesmito gadu pašā sākumā: “Pirms tam biju tikai lasījusi, ka itāļi ēd kaut kādus garus makaronus. Nesu tos mājās kā lielu dārgumu un rūpīgi lasīju gatavošanas ieteikumu uz iepakojuma.

Labi, ka biju mācījusies angļu valodu un kaut ko sapratu, jo latviski tur nekas nebija rakstīts. Vārīt vajadzēja 12 minūtes.

Es burtiski visu šo laiku stāvēju katlam blakus un skaitīju katru minūti, lai kaut kas nenoietu greizi.

Tad rūpīgi nokāsu. Vīram, savukārt, tajos grūtajos laikos bija izdevies nopirkt kečupu. Kas tā mums bija par neaizmirstamu maltīti! Jutāmies kā ceļojumā Itālijā, lai gan ēdām plikus spageti, kas pārlieti tikai ar kečupu!”

Džūlija atcerējās savu pirmo studiju gadu un pirmo patstāvīgo pieredzi ar spageti vārīšanu: “Domāju, kas sarežģīts – izvārīt tos makaronus. Sastūmu visu pakas saturu verdošajā ūdenī, kad bija gatavi – nokāsu.

Tad iedomājos, ka katliņš vēlreiz jāuzliek uz uguns. Līdzīgi kā nosusina kartupeļus pēc vārīšanas. Galu galā spageti pārvērtās par lielu, cietu miltu kluci. Vēlāk prasīju mammai, ko darīju nepareizi.

Viņa ieteica vārāmajam ūdenim pieliet eļļu, lai makaroni nesalīp, un pēc nokāšanas tos nevajag karsēt.”

Ilonai Karelei spageti saistās tikai un vienīgi ar jautrību: “Kad pusdienās vāru spageti, tad ģimene zina – mums visiem būs jautri. Tā kā šie makaroni ir gari un tos grūti savaldīt ar dakšu vai karoti, vienu reizi mūsmājās notika tā.

Biju tos pagatavojusi ar biezu maltās gaļas mērci. Sēžam pie pusdienu galda es, vīrs, dēls, meita. Abi vēl mazi – trīs un pieci gadi. Mazajiem nesanāk spageti dabūt iekšā smuki un kārtīgi, bet ēd ar lielu kāri. Vīrs pateica – liekam dakšas nost!

Viss beidzās ar to, ka ēdām, no šķīvja visu ņemot ar pirkstiem. Visiem mutes nošmulētas, pirksti arī, galds piedevām, bet tas bija tik jautri un neaizmirstami!

Nu jau bērni pusaudži, bet joprojām spageti ir mūsu kopīgais, jautrais ēdiens, kad pie galda nav jāievēro nekāda etiķete.”

Arī Agnetai atmiņas no vairāk nekā divdesmit gadus senas vēstures. Reiz nopirkusi spageti iepakojumu un to aizvedusi uz laukiem vecajai omei.

Gribējusi parādīt, kā garie makaroni ēdami, bet, kamēr izstaigājusi dārzu un atgriezusies virtuvē, čaklā ome jau bija saimniekojusi.

Spageti bija salauzīti sīkos gabaliņos un izvārīti piena zupā. Omīte pukojusies, ka laikam rūpnīcā aizmirsuši “tos vermišeļus” sasmalcināt un mazmeitai trāpījies nopirkt brāķētus makaronus.

Receptes

Trīs mērces, ko pievienot izvārītajiem spageti

Ar malto gaļu

Vajadzēs 400 g jauktas maltās gaļas, 400 g konservētu tomātu savā sulā bez mizas, 100 ml sarkanvīna, 1 sīpolu, 3 daiviņas ķiploka, sāli, cukuru, piparus, taukvielas.

Pannā apcep sīpolu ar ķiploku. Pievieno malto gaļu, papildina ar sāli un pipariem. Cep, līdz gaļa vairs nav rozā.

Pieliek konservētos tomātus, sautē 20 minūtes. Kad maltā gaļa ar tomātiem jau pasautējusies, pielej vīnu, sautē vēl 20 minūtes.

Pagaršo, papildina ar cukuru, ja nepieciešams, sāli un pipariem.

Foto: Ilustratīvs

Ar tunci

Vajadzēs 1 kārbu tunča eļļā (to notecina), 1 kārbu tomātu savā sulā, 1 sīpolu, 2 daiviņas ķiploka, 6 ēd.k. olīveļļas, ūdeni, sāli, piparus.

Sasmalcinātu sīpolu un ķiploku apcep 5 minūtes, pievieno tomātus, saspaida ar dakšiņu un sautē 10 minūtes.

Tomātiem pievieno tunci, sāli, piparus, iemaisa spageti un uzkarsē.

Foto: Ilustratīvs

Ar šampinjoniem un bekonu

Vajadzēs 400 g šampinjonu, 150 g brokastu bekona, 200 g saldā krējuma, 50 g cietā siera, 1 sīpolu, pusglāzi dārzeņu buljona, 1 tējkaroti miltu, olīveļļu, sāli, piparus.

Sīpolu sasmalcina, sēnes un bekona šķēlītes sagriež gabaliņos. Sakarsētā eļļā vispirms apcep sīpolus un bekonu, tad liek klāt sēnes, cep dažas minūtes.

Iejauc miltus, maisot pielej saldo krējumu un buljonu, uzvāra un vāra 3–4 minūtes. Pieber sāli, piparus, iemaisa daļu sarīvēta cietā siera.

Spageti iemaisa sēņu mērcē. Pārkaisa pārējo sieru.

Foto: Ilustratīvs

Uzziņai

Garo un vidēji garo makaronu veidi

Bigoli – spageti veida makaroni, bet resnāki un mīkstāki. Tos gatavo no pilngraudu miltiem, dažreiz to mīklai pievieno arī pīles olu.

Bucatini – biezāki spageti tipa makaroni, kuru vidus ir caurs.

Capellini – ļoti plāni spageti veida makaroni, tulkojumā nozīmē “plānie mati”.

Fedelini – ļoti plāni spageti tipa makaroni.

Fettuccine – gari makaroni, ap 6,5 milimetrus plati, savīti nevīžīgā kamoliņā.

Linguine – spageti makaroni, kas tulkojumā nozīmē “mazās mēles”. 

Lasagne – plati taisnstūra formas makaroni, kas varētu tikt tulkoti kā “plakana maizes šķēle”. 

Maccheroncini di Campofilone – izskata ziņā kā plānas strēmeles. 

Mafalde – veids savu nosaukumu ieguvis par godu Savojas princesei Mafaldai. 

Pappardelle – plakanās strēmelēs veidoti makaroni. 

Pici – ļoti biezi, neregulāras formas un gari makaroni, rullē ar rokām. 

Pillus – ļoti plānas makaronu strēmeles, kas tiek gatavotas liellopa buljonā.

Spaghetti – gari un plāni cilindriskas formas makaroni, ko veido no miltiem un ūdens.

Spaghetti alla chitarra – nosaukums iegūts, pateicoties ierīcei, ko izmanto pastas griešanai un kas pēc formas atgādina ģitāru.

Tagliatelle – gari makaroni platumā no 6,5 līdz 10 milimetriem, kas samudžināti kamoliņā. 

Vermicelli – tulkojumā nozīmē “mazais tārps”. 

Ziti – gari un šauri makaroni, ko pirms vārīšanas ierasts salauzt. 

Avots: restoraniriga.lv

Mana bērnības garša

Visgaršīgākā gaileņu mērcīte

Žurnāliste Aiva Kanepone:

– Viena no manām vismīļākajām bērnības garšām un smaržām saistās ar mērci, kas pagatavota no tikko lasītām sēnēm.

Mēs ar brāli visas vasaras pavadījām laukos, un par to nebija nekādu diskusiju. Jūnija sākumā mūs un divus kaķus iekrāva tēva darba uazikā (tāds mazs, grabošs haki krāsas padomjlaika visurgājējs mikroautobuss), aizveda pārsimt kilometrus līdz laukiem, tur izkrāva un atstāja vecāsmātes ziņā.

Augusta beigās tādu pašu procedūru atkārtoja, tikai pretējā virzienā, līdz mūsu Pierīgas ciematam, kur tikmēr noslēpumaina bija beigusies Pierīgas vasara. Kāda tā ir, es tā arī nekad neuzzināju, jo manis nekad tur nebija.

Bet par lauku vasaru man viss bija skaidrs, un viens no tās gardēžu priekiem bija sēņu mērce.

Lai arī dzīvojām blakus mežam, pie tādas tikt nemaz nebija tik vienkārši. Vecāmāte vairs nebija gados, lai dotos tālākās sēņu medībās. Mūs vienus meža biezokņos nelaida, tāpēc sēņojām pa tuvējām mežmalām.

Ja mūsu mežmalā sēnēm ne pārāk patika augt, toties pāri šosejai kaimiņu Ērika un Ausmas mežiņā gailenes burtiski vāļājās uz taciņām.

Lai arī privātu mežu tolaik nebija, tomēr sēņošanu tuvu kaimiņmājām neviens neuzskatīja par smalko stilu. Turklāt vecāmāte, Jaunsudrabiņa ētikas fane, parasti lepojās ar savu augsto morāli.

Taču reizēm sēņu aicinājums izrādījās stiprāks pat par morāli! Tad mēs atļāvāmies sānsoļus.

Uzmanīgi pārlavījāmies pāri ceļam, pārlēcām grāvim (izrādījās, ka mana vecāmāte savos 80 piepeši spēja lēkt tik braši kā stirna!) un klusām šņikājām gailenes.

Ne sarunāties, ne, pasarg dievs, bļaustīties nedrīkstēja, lai kaimiņi nepamana. Tas būtu liels kauns!

Foto: Ilustratīvs

Brīvdienās, kad atbrauca vecāki, atvērās pavisam citi sēņu apvāršņi. Gājām līdz ozoliem pēc baravikām, uz purvmalu pēc baltajām apšu bekām, uz brūkleņu vietām pēc mahovikiem.

Mežs mums, sēņotājiem, atvērās kā lielveikals, kur viss jau salikts pa plauktiņiem. Mani vecāki vienkārši zināja maģiskās sēņu augšanas vietas.

Taču pēc tam viss salasītais bija jātīra! Un cepamo sēņu tīrīšanai, atšķirībā no citiem darbiem, kurus labprāt nobēguļojām aiz ērkšķogkrūma, mēs ar māsīcu pieteicāmies pašas.

Mēs neuzticējāmies muļķīgi vieglprātīgajiem pieaugušajiem ar viņu mūžīgajiem jociņiem par to, ka gabaliņš gaļas (proti, tārpiņa) nevienam nav kaitējis. Mūsu sēnēs nedrīkstēja būt NEVIENA tārpa! Un nevienas tārpejas arī!

Jebkurš juvelieris varētu ar mūsu darbu lepoties!

Līdzīgi izrīkojāmies ar sīpoliem. Mums abām riebās glumās sīpolu sliekas zupās un mērcēs, bet labu sēņu mērci bez šīs garšas neuzburt.

Tāpēc abas ar māsīcu tos sašķērējām tik mikroskopiskos gabaliņos, ka tie pārvērtās par gandrīz neredzamām sīpolu molekulām.

Tālāk pie lietas ķērās vecāmāte vai mamma. Sviestiņš, speķa gabaliņi, krējumiņš, kāda karote miltu un smaržas pilna virtuve. Un, protams, tikko no vagas izcelti miltaini jaunie kartupeļi ar dillītēm.

Es vienmēr notiesāju divas milzu porcijas un, ja neviens neskatījās, izlaizīju arī šķīvi.

Saistītie raksti

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz