Agata Babina: Vajadzētu, lai plastmasas taras nav vispār
Ar iniciatīvu “Nepērc lieku, nāc ar savu!” Liepājā jau vairākus gadus cenšas samazināt vienreizējo trauku lietošanu. Arī lielos publiskos pasākumus, piemēram, festivālā “Summer Sound” jau otro gadu ieviestas depozīta glāzes, tomēr vienu daļu lietotāji tāpat nomet smiltīs vai nevērīgi atstāj. Vai depozīta glāzes maina sabiedrības paradumus?
liepajniekiem.lv
Šogad esmu bijusi četros festivālos. No tiem viens bija pavisam mazs un neformāls, tur nebija depozīta sistēma, bet trijos bija.
Mans dēls bija vēl vienā festivālā, un redzu, ka man mājās arī no tā ir depozīta glāze.
Cēsīs biju sarunu festivālā “Lampa”. Tā kā tā ir dienas aktivitāte un apzinīgu cilvēku aktivitāte, redzēju, ka ļoti skaidra ir komunikācija, ir precīza informācija, kā tu to glāzi vari nodot.
Vislabāk ir lejuplādēt lietotni, saņemt kodu un, noskenējot to, depozīta naudiņu dabūs atpakaļ savā kontā. Es to tā arī izdarīju. Bija arī informācija, ka tad, ja šo glāzi nenodod atpakaļ, šie divi eiro aiziet ziedojumiem.
Gan “Lampā”, gan arī festivālā “Summer Sound” tā bija, ka tad, ja glāzi nenodod, naudiņa tiek kaut kur noziedota.
Tomēr
pludmales festivālā īsti skaidri nebija komunicēts, informācijas vajadzētu vairāk, ņemot vērā, ka publika tur ir mazāk apzinīga,
tie ir jaunieši un nakts pasākums, vairāk arī apreibinās.
Vai nu jauniešiem nerūp naudu atgūt, šaubos, ka viņi grib ziedot, drīzāk paņemt glāzes piemiņai. Festivāla rīkotājiem arī vairāk vajadzētu aicināt, lai nāk ar savu iepriekšējā gada glāzi.
Pēc tiem, kuri depozīta glāzes vienkārši izmētā, nāk jaunieši, kuri naski savāc un nodod, saņemot naudu. Arī organizatori var nodot tur, kur jānodod.
Tas ir vieglāk nekā savākt vienreizējo plastmasu, kurai uzkāpj virsū, tā saplīst, un glāze vairs nav lietojama.
Vai tas veicina apziņu, ka vienreizējā plastmasa jāsamazina? Domāju, ka ilgtermiņā jā.
Esmu domājusi par alternatīvām masu pasākumiem, bet nevar jau nākt ar vienalga kādu savu glāzi, jo nedrīkst ienest stiklu vai tilpumam neatbilst.
Plastmasas tarā pati neko nepērku, bet no sava jaunieša esmu dzirdējusi, ka pudelēm tagad nevarot noņemt korķīšus. Nesaprotu, par ko tur sūdzēties.
Trakāk ir tad, ja korķītis nokrīt, paripo zem mašīnas, un tu vairs nevari aizskrūvēt pudeli. Korķi iespiežas zemē, apstādījumos to ir pilns.
Vajadzētu, lai plastmasas taras nav vispār, jo tā nav laba ar visu to, ka mēs to nododam.
Kur tā pēc tam nonāk, nevar zināt.
Man šķiet, bāros un ēstuvēs, kur pasūta ēdienu līdzņemšanai, joprojām iepakojums no putuplasta ir ļoti izplatīts.
Pareizi būtu tā, ka ej pēc kafijas ar savu glāzi un pēc ēdiena – ar savu kārbiņu un saņem atlaidi. Tas cilvēkus motivētu.
Tās ir neērtības, tāpat kā vienmēr domāt, vai ir līdzi auduma maisiņš. To vēl mācāmies, neesam pieraduši.
Agata Babina, biedrības “Radi vidi pats” pārstāve

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.