Kopš pagājušās nedēļas Liepājas 15.vidusskolā norisinās “Iespējamās misijas” Vasaras skola “Grandiozā ekspedīcija” skolēniem ar zemiem mācību sasniegumiem. Vai ar 12 dienām pietiks, lai uzlabotu viņu zināšanas? Protams, ar to ir par maz, taču tas ir sākums. Iespējams, kādam tas būs pagrieziena punkts viņa dzīvē. Galvenais ir aizdedzināt viņos dzirksti mācīties un iedot pārliecību par sevi.

Bērniem mācu fiziku, lai gan pēc izglītības un aicinājuma esmu filozofs. Nedomāju, ka starp šīm abām sfērām ir ļoti liela starpība. Fizika runā par likumiem, norisēm dabā, bet filozofija – par norisēm cilvēkos. Nodarbībās bērni nemitīgi uzdod jautājumus, un parasti fizika apstājas pie vārdiem: tāds ir likums. Tāpēc lieti noder zināšanas arī citās jomās.

Nodarbībās mums iet ļoti dažādi, atkarīgs arī no tā, kādu tēmu apskatām. Nākt uz Vasaras skolu daži bērni ir izvēlējušies paši, bet citus atsūtījuši skolotāji vai vecāki. Ja sākumā vairums no viņiem bija noskaņoti negatīvi, tagad jūtu, ka attieksme ir mainījusies. To rāda kaut vai tas, ka man vakarā atsūta īsziņu ar jautājumu, ko mēs darīsim rītdien. Slodze ir liela. Viņi mācās no pulksten 8 līdz 17, un vienas mācību stundas garums ir 70 minūtes. Uzskatu, ka tas ir ļoti vērtīgi, ko mēģinām izdarīt. Priecājos, ja skolēniem rodas papildus interese un par kādu no tēmām viņi pameklē vairāk informācijas vai ierosina tās apspriest stundās.

Esmu pārliecināts, ka katrs no Vasaras skolas nometnes dalībniekiem var! Mācot atklāju, ka daudzos posmos ir kaut kas palaists garām, bērnam nav iedotas zināšanas par pamatlietām. Ir skolēni, kuri tikuši līdz 9.klasei, nesaprotot, cik metrā ir centimetru. Ja pēc stundas viņš to sāk saprast, tad tā ir mazā uzvara. Un šādas mazās uzvaras ir daudz. Tās mums, skolotājiem, sniedz prieku par to, ko darām.

Nav īpašas atšķirības mācīšanas metodēs no tām, kas tiek pielietotas izglītības iestādēs. Varbūt vienīgi pieejā. Fizikas nodarbībās strādājam ar tām pašām modernajām tehnoloģijām, kas ir visiem. Vēl papildus strādājam ar ļoti lielu izdomu. Tā bērnam var izstāstīt lietas, kas nav skaidras. Es vēlētos, lai ar viņiem skolā strādātu tāpat, kā to šobrīd darām mēs. Laikam ne visur tā notiek, tāpēc arī tik daudziem bērniem ir zemi sasniegumi mācībās, zema motivācija un nav interese. Uzskatu, ka skolotājam ir jāspēj diferencēt savs laiks, uzmanība jāvelta ne tikai tiem dažiem, ar ļoti augstajiem mācību sasniegumiem. Protams, ir grūti to darīt klasē ar 30 bērniem. Taču tas ir jāmēģina, jo rezultāts neizpaliks. Tas ir pierādījies! Skolotājs savā ziņā veido sabiedrību, palīdz kļūt par cilvēku. Arī cilvēki 30 gados nav no tiem vieglākajiem vecumposmiem, protams, 7. un 8.klases skolēniem ir savas īpatnības. Viņus mācot daudz balstos uz to, kāds pats biju šajā vecumā. Ar viņiem var runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Jā, viņi bieži kļūdās, taču tikpat daudz, kā jebkurš no mums.

Edgars Bajaruns,
“Iespējamās misijas” skolotājs