Gads galā, laiks izvērtēt padarīto. Šoreiz gluži bezkaislīgas pārdomas par manām sajūtām Liepājā aizejošā gada būtiskāko notikumu kontekstā.

Lai kā iebilstu allaž aktīvie kritiķi, man gribētos šo gadu vērtēt ar plusa zīmi. Protams, visiem mums gribētos, lai augšupejošā līkne būtu daudz krasāka, vēl kāds iebildīs, ka līkne patiesībā ir lejupejoša, un īstenība, kā vienmēr šādos gadījumos, būs kaut kur pa vidu. Blusas var atrast katrā kažokā, cita lieta, vai to meklēšana beidzas ar fakta konstatāciju, vai arī ar problēmas novēršanu.

2011.gads paliks atmiņā kā Brīvības ielas rekonstrukcijas gads. Man pašam ikdienā šo maģistrāli nākas lietot reti, tomēr šķiet, ka paveiktais bija to neērtību vērts, un tagad iebraukšana pilsētā no Rīgas puses ir daudz ērtāka. Protams, pie jauninājumiem jāpiešaujas, bet kopumā prieks par vienu lielu, pabeigtu projektu.

Cita lieta ir ar vēl vienas maģistrāles būvniecību, proti, Zirņu ielu. Ezermalā dzīvojošie nebūt nav sajūsmā par šīm aktivitātēm, bet jāpiekrīt, ka citu alternatīvu, kur veidot maģistrālu transporta dzīslu pilsētā vienkārši nav. Tiesa, tas, kā šis projekts tiek realizēts, brīžiem liek domāt par steigu un nepārdomātību, bet brīžiem arī par klaju neprofesionalitāti. Tomēr ceru, ka paši liepājnieki, aktīvi iesaistoties un norādot uz trūkumiem, spēs panākt, lai galarezultātā apmierināti būtu gan šoferi, gan apkārtnes iedzīvotāji.

Par būvniecību runājot, nevar nepieminēt jauno peldbaseinu, kas, kā es ceru, sagādās vēl daudz prieka liepājniekiem un pilsētas viesiem, kā arī vērienīgo kultūras iestāžu siltināšanu. Turpināja buksēt koncertzāles projekts, tomēr gada beigās parādījās cerība uz tā tālāku virzību. Savukārt ieilgusī, bet beigu beigās pabeigtā Stacijas laukuma rekonstrukcija, precīzāk, tās kvalitāte un ideja, joprojām raisa diskusijas.

Raibs kā dzeņa vēders bija politisko notikumu kaleidoskops. Kaut arī galvenie notikumi risinājās galvaspilsētā, tomēr tie ietekmē visu Latviju, un Liepāja nav nekāds izņēmums. Pašvaldību vēlēšanas vairs nav aiz kalniem un domāju, ka galvenā vietējo politiķu rosīšanās vēl tikai priekšā.

Rūpniecības flagmanis “Liepājas metalurgs” pabeidza apjomīgu rekonstrukcijas projektu, tomēr gads paliks atmiņā arī ar vairāku strādnieku bojāeju šajā rūpnīcā. Pamatīgs un vēl ne tuvu nenorimis tracis sacelts ap Liepājas sabiedriskā transporta sistēmu, un to, cik vajadzīgas vai pamatotas bija pārmaiņas, mēs vēl varēsim vērtēt. Ja par pārmaiņām, tad jāizceļ arī izglītības joma, jo 2011.gads ir zīmīgs ar Liepājas Valsts tehnikuma izveidošanu. Pamatīgas pārmaiņas skārušas uzņēmēja Ivara Kesenfelda nekustamo īpašumu impēriju: tā nu pamazām sadalās atsevišķās vienības, kas vairs Kesenfeldam nepieder. Bet tāds nu ir tas bizness – reizēm arī neprognozējams un pat nežēlīgs.

Izklaides un kultūras jomā gads noteikti vērtējams pozitīvi, lai arī sākās tas ar traģisko ziņu par Mārtiņa Freimaņa aiziešanu mūžībā. Grupa “Tumsa” gan turpina darboties ar jaunu solistu, bet Mārtiņa piemiņai Aizputē tapis piemineklis. Varam atcerēties arī “Musiqq” piedalīšanos Eirovīzijā, kā arī Ainara Virgas dziesmas “Dzimtā valoda” kļūšanu par Latvijas Zelta dziesmu. Ierasto pludmales festivālu šogad aizstāja “Summer Sound”, ietiecoties parka teritorijā, un rādās, ka festivālu niša Liepājā tukša nepaliks. Interesants piedzīvojums bija arī Dabas koncertzāle Nīcā un festivāls “Zemlika” Durbē.

Varam priecāties par “Spēlmaņu nakts” balvām Liepājas teātra aktieriem Inesei Kučinskai un Kasparam Kārkliņam, tikmēr vēl viens Liepājas teātra mākslinieks Kaspars Gods izveidoja savu teātri, bet turpat viņam kaimiņos iekārtota jaunā Amatu māja un lietišķās mākslas studiju telpas. Bet gada nogalē Liepājas teātris parūpējās par skanīgu un vērienīgu jauniestudējumu “Pūt, vējiņi!”. Nevar nepieminēt arī rakstnieka Egona Līva piemiņas balvas pasniegšanu.

Raiba un interesanta bija arī sporta dzīve. Bet, lai man piedod dažādu vērienīgu turnīru un čempionātu rīkotāji, man visvairāk gribētos izcelt Liepājas pusmaratonu, kas, par spīti skeptiķiem, savāca ievērojamu dalībnieku skaitu, un, cerams, notiks arī nākamvasar.

Katrs pats var salikt plusus un mīnusus pie 2011.gada norisēm un izvērtēt aizejošo gadu. Personīgi man plusu sanāca vairāk. Par nākotnes tendencēm šoreiz negribētu runāt, jo priekšā vēl Vecgada svētku vakars, ko izbaudīt. Daudz laimes Jaunajā gadā!

Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Kurzeme” dīdžejs