Bezgalīgas ir tikai pārpasaulīgas lietas un parādības, pie kurām nu nekādi nevar pieskaitīt cilvēkam raksturīgo īpašību – pacietību. Kaut arī latvieši, vai, teiksim, mūsu valsts iedzīvotāji, ir apliecinājuši, ka šajā jomā ar mums var sacensties ja nu vienīgi japāņi, arī še mītošo pacietības kausam ir kāds maksimālais tilpums, kurš var tik pārsniegts.

To, ka ar valstī notiekošajiem procesiem ir nemierā lielākā daļa iedzīvotāju, laiku pa laikam atgādina šādi vai tādi socioloģiskie pētījumi un aptaujas. Tomēr līdz šim protesta akcijas ir bijušas lielākoties lokālas un īslaicīgas un pārsvarā (ja neskaita bezjēdzīgo Saeimas logu sišanu kādā janvāra vakarā) miermīlīgas dabas. Vai tā būs mūžīgi, vai tomēr pacietības vadzis kādreiz var arī lūzt?

Pagaidām rādās, ka pamati, lai tas notiktu, tiek likti visai fundamentāli – sākot ar nodokļu celšanu gada sākumā, kas neizbēgami parāva līdzi cenas un inflāciju (kuru tik ļoti nez kādiem līdzekļiem cer iegrožot valdība) un beidzot ar elektrības tarifu pieaugumu un valdības ieceri no jūlija atcelt pazemināto PVN likmi dabasgāze piegādēm iedzīvotājiem. Attiecībā uz elektrību arī man liekas, ka nupat jau nu ir drusku smelts par dziļu: pirmkārt, jau neloģiskuma dēļ – nu kā var likt maksāt vairāk par to, ka tu tērē vairāk! – otrkārt, tādēļ, ka tas vienkārši ir kārtējais grābiens ikviena maciņā. Pat nerunājot, piemēram, par zemnieku saimniecībām, kurām iekļauties 1200 kilovatstundās gadā ir vienkārši neiespējami.

Un katliņš pamazām virst. Jaunākais ”DnB NORD Latvijas barometra” pētījums uzrāda dramatiskas sabiedrības viedokļa izmaiņas visos ar valsts ekonomisko attīstību saistītajos rādītājos, sasniedzot tikpat strauju noskaņojuma pasliktināšanos kā 2009.gada pavasarī. Un tas neskatoties uz prognozēm par ekonomikas atlabšanu. Domājams, ka sabiedrība saprot, ka tūlītējs ekonomiskais sabrukums nedraud, arī budžeta konsolidācijas (lasi: celšanas/griešanas) pasākumi vairs nav nekas jauns, bet liekas, ka tikai tagad daļa iedzīvotāju ir apjēguši, ka tā, kā bija, nebūs vēl ilgi.

Un par tālāko var tikai teoretizēt – vai, apzinoties esošo, grimsim fatālismā, pesimismā un bezspēcībā nolaidīsim rokas, kas automātiski tikai padziļinās esošo krīzi? Pašlaik viena liela problēma ir sabiedrības un valdības vīru un sievu komunikācijas trūkums – daudzi neizprot notiekošo procesu būtību un jēgu, neredz nākotnes perspektīvas, vienkārši runājot, nesaprot, no kura gala ķerties klāt problēmu risināšanai. Otrs iespējamais scenārijs ir katliņa pārvārīšanās – Biškeka, kāda politiķa vārdiem runājot, jau nu mums nedraud, bet mēslu dakšas, traktori, smagās automašīnas un vecas sadzīves tehnikas kaudze pie valdības mājas gan. Un tas vēl būtu tas maigākais variants.

Protesta formu ir daudz un daļa no tām varētu būt arī iedarbīgas. Personīgi man ļoti riebj, ja mani ilgstoši un sistemātiski neuzklausa, vai arī, izliekas, ka klausās, bet pa virsu runā pavisam ko citu.

Emīls Dreiblats,
Radio Skonto Liepāja dīdžejs