Laiki
un tikumi mainās, un šobrīd šķiet – ja neesi aktīvs sociālajos tīklos, tad tevis
nav vispār. Jā, nu diemžēl pat pensionāri, savā starpā sarunājoties, izmet
frāzes: “Jāpaskatās mātē guglē
vai jūtubē” Un apspriežot
jautājumus, par kuriem vienprātības nav, saka: “Google zinās!” Ja esi
tvītotājs, tad esi arī lietas kursā
par tādas un tādas personas mīļāko tēju, vakara pārraidi, brokastu pārslām un
daudz citām nu ļoti svarīgām dzīves
un ikdienas sastāvdaļām. Lai nu paliek – galu galā, tas ir katra paša ziņā, ar
ko un kādā veidā dalīties vai turēt muti ciet.

Taču
visvairāk mani uzjautrina samērā bieži sastopamie raksti internetā ar padomiem,
kā dzīvot: “Desmit padomi, kā iekveldināt jebkuru vīrieti”,
“Desmit padomi, kā nomest liekos tauciņus” (sevišķi aktuāli pavasarī
un turklāt neatraujot dibenu no biroja krēsla!), “Desmit Dženiferas
Atkinsones padomi, kā iegūt neatvairāmu un jauneklīgu izskatu” (no
bulciņām un vīna neatsakoties!), “Desmit padomi, kā tikt pie pasaulē seksīgākā Dženiferas Lopesas
dibena”, “Desmit seksa pozas, no kurām atteikties nespēj neviens
vīrietis”(ja tik būs spējīgs pēc satriecošā piedzīvojuma
izpiņķerēties!)…Šķiet, tādā garā varētu turpināt vēl ilgi. Un tad liekas, kas
gan visus šos gružus lasa un ņem par pilnu. Taču, kā izrādās, tie
ir vieni no populārākiem un apmeklētākajiem interneta portālu rakstiem! Tūlīt
aiz laika ziņām un kriminālajām vētrām.

Ak,
jā….Ja jau viss būtu tik vienkārši…Ja, uzvelkot sarkanu kleitu un līdz ar
to iegūto pašapziņu, es
“liktenim – sliktenim” ierādu viņa vietu un visu lemšanu par to, kā
dzīvot un kā gribu dzīvot, ņemu savās rokās, būtu pārāk skaisti, lai neteiktu
vairāk….Tas, protams, nenopietni. Bet, ja nopietni, es domāju, ka tik
nevainīga jau tā interneta būšana nemaz nav un cilvēka prātu piedrazo ne pajokam. Kā arī novirza no
paša galvenā – no dabas ierastās kārtības, no miera un harmonijas savā namā,
savā apkārtnē un galu galā arī dzīvē. Meklējot to, rodot, radot, pārradot no
jauna ik mirkli. Jo dzīve jau sastāv no uzdevumiem un pārbaudījumiem. No mūsu
spējām sarežģītas situācijas risināt gana saprātīgi. Un nebūsim  naivi. Diena, kad varēsi teikt – tagad ir
labi, tagad beidzot visu saprotu – ,nekad nepienāks. Vien jauni uzdevumi un
jauni mērķi.

Protams,
ne jau visi tūdaļ  masveidā metīsies mežā
puķes ostīt un pļavās zāļu tējas lasīt. Kā arī nebūt neesmu mūsdienu tehnoloģiju
noliedzēja. Gluži otrādi – nenoliedzami tās ir atvieglojušas mūsu ikdienas
dzīvi un mājas soli. Tāpat arī viegli varam sazināties un uzturēt kontaktus ar
radiem, draugiem kaut vai otrā pasaules malā.

Bet,
ja dators, tīmeklis un tvīts aizstāj gluži cilvēcīgas attiecības un sarunas un  pat pie ģimenes svētku galda katrs sēž, ieurbies savā aifonā, – tad  kur gan tālāk?