Liepājas teātris, nu jau gandrīz var teikt,
aizvadītajā sezonā piedāvāja sešus jaunuzvedumus: ”Stavangera” (rež. K.
Bogomolovs), ”Pelnrušķīte” (rež. L.Lesčinskis), ”Gogolmogls” (rež. R.Vaivars),
”Atsaldētais” (rež.Dž. Dž. Džilindžers), ”Filumena Marturano” (rež. Paolo
Landi) un ”Lukrēcija Bordžija” (rež. Dž. Dž. Džilindžers). Kopumā var teikt, ka
Liepājas mērogam piedāvājums ir gana plašs un daudzveidīgs un manā paziņu lokā
šķiet nav neviena, kas būtu paguvis visu apskatīt vēl šīs sezonas ietvaros. Arī
sevi varu pieskaitīt šo cilvēku klāstam, jo diemžēl ārpus mana redzesloka ir
palikusi ”Pelnrušķīte” un variācija par itāļu kāzām ”Filumena Marturano”. Tomēr
zināms iespaids ir iegūts un viela pārdomām ir radusies.

Liepājas teātris savu jauno sezonu sāka metot
izaicinājumu skatītājiem tieši sejā. Izrāde ”Stavangera” izpelnījās samērā
plašu rezonansi, tomēr joprojām skatītāji dalās gandrīz vai divās pretējās
nometnēs: vai nu tu dievini Stavangeru,
vai sašutumā novērsies, bet vienaldzīgo šajā strīdā nav. Un strīds būtībā ir
par teju vai mūžveco jautājumu: ko var un ko nevar atļauties rādīt uz skatuves.
Vai mēs ejam uz teātri, lai baudītu augsto
mākslu un gūtu estētisku baudījumu? Noteikti jā. Vai šāda izrāde to piedāvā?
Noteikti nē. Tomēr tas ir jautājums mākslai kopumā, kas līdztekus klasiskām un
pārbaudīt vērtībām, visos laikos ir mēģinājusi arī provocēt, iekustināt un
neatstāt vienaldzīgu, un tieši ar šādu mērķi pie skatītājiem ierodas režisors
Konstantīns Bogomolovs. Ne velti starp skatuvi un skatītājiem ir stikla siena
un teksts nereti tiek maksimāli distancēts ar nosacīto titru palīdzību. Tas nav
gluži aicinājums just līdzi lugas varoņiem un gūt kādu emocionālu katarsi. Tas
ir skaudrs vēstījums par laiku un sabiedrību kurā dzīvojam, aicinot paskatīties
no malas, jā, arī uz nepatīkamo, neestētisko un nepieklājīgo, kas ir tepat
līdzās, bet ko patīkamāk ir izlikties neredzam. Bogomolovs itin kā baksta ar
baļķi sabiedrības acī, arvien vairāk sabiezinot krāsas, arvien skaļāk liekot
vai nu protestēt, vai sajūsmā gavilēt. ”Stavangera” noteikti nav izrāde, uz
kuru būtu jāved bērni, tomēr, ja pēkšņi liekas, ka kaut kas ar visu šito dzīvi
nav īsti kārtībā, varbūt der apsēsties aiz stikla sienas un paskatīties uz sevi
un līdzcilvēkiem šķērsgriezumā.

Drīz pēc ”Stavangeras” seko vēl viens skatītājus
provocējošs uzvedums – ”Gogolmogls” režisora Regnāra Vaivara vadībā. Jāsaka
uzreiz – nosaukums ir reti atbilstošs, jo tiešām saprast to visu ir pagrūti.
Kas tas ir? Kāpēc tas ir tā? Un Kāpēc to vispār vajadzēja? Joprojām uz šiem
jautājumiem man ir grūti sev atbildēt. Izsverot visus par un pret, nonācu pie
slēdziena – absurds. Visās šī vārda nozīmēs. Protams, arī absurds ir atzīts teātra
pasaulē un mākslā nereti ar to nākas sastapties, tomēr par to vajadzētu
brīdināt iepriekš. Kaut vai norādot zem nosaukuma kā komēdija, traģēdija, tā
arī absurds. Un tad cilvēki zinātu, uz ko pērk biļetes un ietu gatavi nodoties
eksperimentam ar savu uztveri. It kā jau daļa sadzīviskas traģikomēdijas, kā
vēsta afiša, ir saskatāma, jo ir gan sabiedrība, gan smiekli ar asarām, tomēr
jau atkal – kur paliek no teātra jau izsenis sagaidītais līdzpārdzīvojums, kāda
vēstījuma atklāsme vai kaut vai pamācība, kā vajag vai nevajag? Lai nu paliek. Režisors
atrada iespēju realizēt savu radošo ideju. Bet mani nepamet jautājums – vai tā
ir izrāde lielajai zālei? Vai viss šis krāšņums, rekvizītu un dekorāciju
pārpilnība, tiešām atmaksājās? Eksperimenti, protams, ir laba lieta, jo var
kļūt par svaiga gaisa malku, tomēr – cik gan skaisti būtu, ja tomēr būtu mūsu
teātrim mazā zāle, kur to visu īstenot kompaktā mērogā un nesaniknot lielo
pūli, kas ir atnācis tiešām redzēt sadzīvisku traģikomēdiju un no sirds gan
pasmieties, gan saņemt savu daļu tiešākas vai slēptākas morāles.

Domājot par Dž. Dž. Džilindžera iestudējumiem
”Atsaldētais” un ”Lukrēcija Bordžija”, jāsaka skaidri un gaiši – džilindžeriski
no matu galiem līdz papēžiem. ”Atsaldētais” noteikti var pretendēt uz gada
komēdijas titulu, bet ”Lukrēcija Bordžija” aizpildīt šajā sezonā nedaudz blāvo
traģēdijas nišu un kļūt par sezonas zvaigzni. Tomēr abos gadījumos mani
nepameta sajūta, ka viss jau ir kaut kur redzēts. Un tad tā padomāju, atsaucu
atmiņā citas sezonas, un palika nedaudz pikta – nekādas jaunrades, nekādu jaunu
vēsmu, klasiski un, protams, krāšņi Džilindžera stila iestudējumi, tomēr
nekādas režisora atdeves vai jaunrades gara tajos nesajutu. Itin kā atražošana.
Tomēr ir prieks skatīties uz aktieriem, kas jau atkal ir uzdevuma augstumos un
izrādes padara tiešām dzīvas un baudāmas. ”Atsaldētais” jau ir kļuvis par
publikas mīluli un domājams turpinās priecēt arī vēl nākamajās sezonās, bet
līdz ar ”Bordžiju” vēsture ieskanas jau postmodernās formās un tu ar prieku
saproti, ka traģēdijas žanrs joprojām ir dzīvs un skatītāju novērtēts. Varbūt
vienīgi piekritīšu reiz lasītam viedoklim, ka pēc kādiem desmitiem gadiem Signe
Ruicēna šo lomu paceltu vēl nebijušos augstumos, jo, vismaz pirmizrādē, kaut
kur fonā vēl vīdēja jaunas aktrises bailes no pirmās grandiozās lomas, un tas
tikai pierāda, ka vienaldzīgo nav – gan aktieri, gan skatītāji ir tikai
cilvēki.

Kopumā ņemot, lai arī aiz kadra ir palikušas divas
izrādes, gribas teikt, ka šajā sezonā Liepājas teātris ir mēģinājis pārsteigt un
vienlaikus iztapt dažādām gaumēm, un tas tiešām ir izdevies. Neteikšu, ka kāda
no šīm izrādēm paliks skatītāju sirdīs gadu desmitiem un kļūs par leģendu (jau
nu vienīgi ”Stavangera” vēl kādu brīdi liks sevi pieminēt), un varbūt nedaudz
radās sajūta, ka repertuārā izvēlei pietrūcis vienotas koncepcijas, bet kā saka
– nav ļaunuma bez labuma. Režisoriem un aktieriem tika dota iespēja sevi
pierādīt ļoti dažādās izrādēs, kas nenoliedzami ļaus viņiem tikai aug un aug.
Ja nu vienīgi patstāvīgie skatītāji būs kļuvuši nedaudz uzmanīgāki un trīs
reizes nomērīs, pirms pirks biļeti, jo nekad jau nevar zināt, kas slēpjas aiz
vilinošā nosaukuma afišā.