1.maijs – Darba svētki, vēstī mans kabatas formāta plānotājs. Uz darbu jāiet kā uz svētkiem, pēdējā laikā šis sauklis ieguvis skumji ironisku pieskaņu. Jo laikā, kad visur apkārt dzird, kas kur nupat vai pirms pāris nedēļām atbrīvots apgrozījuma krituma dēļ uzņēmumā, laikam tiešām jāpriecājas, ka darbs vēl ir. Ka vēl ir algas dienas, ko gaidīt. Tomēr ir cilvēki, kuriem ir darbs, bet algasdienas vienalga nav.

Pagājušajā nedēļā tikos ar vairākiem cilvēkiem, kuri gaida algu, ko par padarīto nav samaksājis Pāvilostas zivju pārstrādes uzņēmums “N Stars”. Tāpat nav izmaksāta atlīdzība par neizmantoto atvaļinājumu un atlaišanas kompensācijas. Bijušie strādnieki diendienā dodas uz uzņēmuma administratīvo korpusu, taču nu tālāk par vārtiem vairs netiek. Paši rūgti nosmej – jāsēž te, kamēr ielaiž. Arī uz telefona zvaniem uzņēmuma vadība vairs neatbild. Un cilvēki ir izmisumā. Kamēr vieni saņēmušies un no darba aizgājuši, citi vēl strādā. Gaida, kad atkal kādu latu atmetīs.

Taču šis nav vienīgais uzņēmums, kas jau vairākus mēnešus kavē algu izmaksu. Līdzīgi stāsti dzirdēti par vēl dažām Liepājas firmām. Un runā, ka šādu gadījumu būs vēl vairāk. Jo uzņēmējiem arī viegli neiet, un viņi (tie, kurus sirdsapziņa par sliktiem darbiem nemoka) jebkurā gadījumā centīsies tikt cauri sveikā. Un kā gan vēl labāk to izdarīt, ja ne iedzīvojoties uz vienkāršo strādnieku rēķina.

Labi, var jau gadīties, ka atalgojuma izmaksa kaut kādu problēmu dēļ par dažām dienām aizkavējas, tādēļ jau no darba prom nav jāskrien. Taču ir diezgan grūti saprast tos, kuri uzņēmumā turpina strādāt, ja naudu nesaņem vienu, otru, trešo mēnesi. Kāda jēga, kāds prieks kaut ko darīt, ja pēc padarītā nesaņem augļus (es nerunāju par ganadrījumu)? Ko gan var zaudēt, no tā aizejot? Valsts Darba inspekcijā minēja pragmatisku iemeslu – cilvēks baidās, ka, iesniedzot atlūgumu, zaudēs to, kas jau ir nopelnīts. Baidās, ka pienākošos atlīdzību tā arī nekad nesaņems.

Tomēr tāda algas gaidīšana vairāku mēnešu garumā man vairāk izskatās pēc bailēm no pārmaiņām. Bailēm no aktīvas rīcības. Bailēm no sevis. Tādēļ – prieks par tiem, kas nebaidās prasīt to, kas viņiem pienākas, stāsties bezdarbnieku rindās un meklēt iespēju labāk apmaksātai nākotnei.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste