Labklājības ministrija paziņojusi par ieceri no 1.jūnija atcelt ģimenes pabalstu bērna pirmajā dzīves gadā un piemaksas pie piedzimšanas pabalsta.

Ģimenes pabalsts ir astoņu latu apmērā, bet piemaksa pie piedzimšanas pabalsta noteikta diferencēti. Par pirmo bērnu tā ir simt, par otro – 150, par trešo un katru nākamo – divsimt latu. Pats piedzimšanas pabalsts ir 296 lati.

Apvienības “Māmiņu klubs” veiktā aptauja vēsta, ka 64 procenti vecāku ieceri likvidēt piemaksas pie bērna piedzimšanas pabalsta vērtē ļoti negatīvi. Šī nauda daudziem palīdzējusi sagādāt jaundzimušajam pūriņu, tiek tērēta arī aprūpes piederumiem, gultiņai, ratiņiem.

Piekrītu – brīdī, kad visu uzreiz vajag sagatavot mazuļa ienākšanai ģimenē un nav nekādu krājumu no radu vai paša bērniem, katrs lats ir no svara. Bet pārdomas rada jautājums par astoņiem latiem, kas katru mēnesi kontā ienāk kā ģimenes pabalsts. Aptaujas rezultāti liecina, ka pusei vecāku šī nauda ir ļoti nepieciešama izdzīvošanai, otrai – nauda, protams, paliek nauda, bet bez tās neviens neēdis nepaliks.

Trešdienas vakarā “Domburšovā” izskanēja viedoklis, ka valsts rīcība, atņemot ģimenes pabalstu, var veicināt kārtējo dzimstības kritumu. Tomēr man liekas, ka astoņi lati situāciju tik krasi ietekmēt nevar. Ģimenēs, kur aug četri, pieci, seši bērni, vērtības, dzīves uzskati atšķiras no vispārpieņemtā. Tur vecāki sīki un smalki nerēķina, vai var atļauties vēl vienu atvasi. Ja no viena kalta paēduši seši, paēdīs arī septiņi. Bet tiem, kam naudas ir vairāk, astoņi lati ir piliens medus mucā. Ja gribēs, bērnu radīs, ja nē, tam būs cits iemesls.

Varbūt esmu ideāliste, bet man liekas, ka dzimstība nav atkarīga no ģimenes materiālā stāvokļa un valsts politikas. Cik nav dzirdēts par turīgajām Rietumvalstu ģimenēm, kur bērnu kā nav, tā nav. Un ne jau tāpēc, ka nevar būt.

Lai cik skarbi tas izklausītos, patiesībā nav tāda brīža, kad cilvēks var apsēsties un pateikt – jā, tagad viss ir sakārtojies tā, ka varam atļauties bērnu. Runa nav tikai par naudu. Faktoru ir daudz – emocionālais stāvoklis divu cilvēku attiecībās, fiziskā veselība, alkas pēc izaugsmes profesionālā ziņā, bet pats galvenais – gatavība pakārtot savas vajadzības mazam, bezpalīdzīgam, bet ļoti prasīgam ķiparam.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste