Nesen mūsu pilsētā bija gadījums, kad uz Tramvaja tilta velobraucējs notrieca sirmgalvi. Sieviete guva pietiekami smagu traumu – viņu nācās hospitalizēt. Bet velosipēdists pēc sadursmes izraisīšanas pat neapstājās! Viņš vienkārši aizbrauca tālāk… Pareizāk sakot, aizbēga…

Nekaunība augstākajā pakāpē – tāds pēc šī notikuma bija daudzu viedoklis. Mans secinājums: joprojām ir satiksmes dalībnieki, kuri nezina (vai negrib zināt?) satiksmes noteikumus. Velosipēdists, tāpat kā autobraucējs, ir satiksmes dalībnieks! Un arī uz vellpēdistiem attiecas ceļu satiksmes noteikumi! Un šajā konkrētajā gadījumā tie bija sekojoši: velosipēdists DRĪKST pārvietoties pa ietvi, bet TIKAI NETRAUCĒJOT gājējiem! Šajā gadījumā noteikumi rupji tika pārkāpti.

Tieši tāpat ļoti daudzi riteņbraucēji ignorē satiksmes noteikumus, kas attiecas uz gājēju pārejām. Jā, šī ir pirmā velosezona, kopš stājušies spēkā grozījumi noteikumos, kas paredz, citēju: “Velosipēdistiem ir atļauts šķērsot regulējamas gājēju pārejas braukšus ar ātrumu, kas nepārsniedz gājēju pārvietošanās ātrumu (apmēram 4-5 km/h) un netraucē gājējiem.” Bet šī privilēģija attiecas tikai un vienīgi uz REGULĒJAMĀM gājēju pārejām! Un nevis uz NEREGULĒJAMĀM! Atkal citēju: “Neregulējamas gājēju pārejas velosipēdistiem jāšķērso, nokāpjot no braucamā.”

Diemžēl situācija mūsu pilsētā realitātē ir gaužām citāda. Riteņbraucēji ļooooti bieži traucas pa neregulējamām gājēju pārejām pāri, liekot šoferiem pasvīst. Turklāt ne tikai gānās spēcīgiem vārdiem, bet pat dūres vicina, ja viņiem neļauj to darīt. Reizēm situācijās, kad nākas strauji bremzēt, lai izvairītos no nelaimes, uznāk tik stipras dusmas, ka iešaujas prātā pat doma: būtu kāds vecāks ”opelis”, ļautu bezkauņam apdauzīt savu degunu pret tā sāniem…

Nav novērots, ka noteikumus ignorētu velobraucēji, kuriem kabatā ir autovadītāja apliecība – viņi prot iekļauties satiksmē, neapdraudot ne sevi, ne citus. Tādēļ jāsecina, ka daļai riteņbraucēju jāņem rokās ceļu satiksmes noteikumu grāmatiņas. (Kā zināms, uz velosipēda drīkst kāpt un uz ielas rādīties tikai tie, kuriem ir velosipēda vadīšanas tiesības!) Lai zinātu, kā šķērsot brauktuvi pa gājēju pārejām. Lai apjēgtu, ka riteņbraucējs nav trotuāra saimnieks (“Velosipēdistiem, braucot pa ietvi, jāpārvietojas tādā ātrumā, kas neapdraud satiksmes drošību un gājējus.”). Lai prastu braukt pa ielas braucamo daļu vietās, kur blakus brauktuvei nav izbūvēts veloceliņš: “Velosipēdistiem pa ceļu jāpārvietojas vienā rindā, tuvāk braukšanas joslas labajai malai.”

Tāpat derētu tajos pašos satiksmes noteikumos paskatīties, kā parūpēties par savu bērnu drošību. Lai nu kā ar to ķiveru lietošanu, kas pēc noteikumiem ir obligāta visiem mazajiem riteņbraucējiem, bet četrus piecus gadus veciem bērniem bez vecāku pavadības ar saviem ritenīšiem uz ielas nav, ko meklēt! Tas atļauts tikai dzīvojamās zonās un daudzdzīvokļu māju pagalmos.

Ita Cērmane,
žurnāliste pēc pārliecības un aicinājuma