Pēdējā laika lietavas nemierīgus dara kaislīgos sēņotājus –
bruņojušies nažiem, groziem un gumijas zābakiem, viņi cenšas atrast brīvu
brīdi, lai ieskrietu mežā.

Un ne velti – šogad ir baraviku gads! Ieraugot vienu šo
karalisko sēni, jābūt uzmanīgam, lai nesamītu veselu ”bērnu dārzu” – baravikas
šogad aug kolonijās. No zemes spaucas ārā arī pirmie apšu kundziņi jeb apšu
bekas. Tāpat sūnās mirdz bērzlapju podiņi dažādās krāsās. Nadzīgāks sēņotājs no
meža iznāk ar prāvu grozu.

Var jau teikt: kāpēc tērēt laiku un naudu degvielai, braucot
uz mežu un kāpaļājot pār sakritušiem kokiem, riskējot turklāt sastapt ne tikai
zirnekļus un pa briežu utij, bet arī bīstamās ērces, ja sēnes var nopirkt,
ieskrienot tirgū. Vien īstie sēņotāji zina, cik karaliska relaksācija ir
pastaiga pa rudenīgo mežu.

Turklāt šī nodarbe ir ne tikai atslodze prātam un dvēselei,
bet arī ļoti veselīga. Pastaiga svaigā gaisā pa mežu nav ne par matu sliktāka
par aktīvo atpūtu, skrienot vai braucot ar velosipēdu!

Tāpat daudzi teiks, kādēļ gan pēc sēņošanas piņķerēties ar
sēņu pucēšanu un to apstrādi, vārot cepot un marinējot, līdz sēnes nonāks līdz
pašu un ciemiņu galdam. Protams, lielveikalā var nopirkt gan marinētus
šampinjonus, gan citas sēnes, taču pašu lasītajām un burciņās ieglabātajām ir
pievienotā vērtība – tām, ziemā galdā ceļot, ir vasaras garša…

Un, kaut arī mūsdienās veikalā nopirkt var teju visu, īpašs
gardums saltā ziemas dienā būs karsta baraviku zupa ar kausēto sieru, kartupeļu
sacepums ar gailenītēm, dažādi sēņu salāti utt…

Runājot par ērcēm, kas dažam labam sēņu kārotājam šķiet
baisais bubulis un ir šķērslis doties uz mežu, pēc pieredzes varu teikt, ka nav
jau tik traki. Viens un pats lielākais mierinājums ir vakcinēšanās pret ērču
encefalītu. Manuprāt, ļoti vērtīga lieta, jo ērces diemžēl var sastapt ne tikai
mežā, bet arī parkā un tirgū nopirktajā ziedu pušķī.

Turklāt, dodoties mežā sēņot vai ogot, var piemēroti apģērbties
– kārtīgi gumijnieki (tie, starp citu, nepieciešami arī tādēļ, ka var sastapt
kādu rāpuli un saslapināt kājas), piemērotas bikses un virsjaka vēlams ar
kapuci, un var cierēt pa mežu bez bēdu. Un visbeidzot, ja pēc atgriešanās no
meža pārģērbjas un ieiet dušā, nav bažām pamata, jo ērces mēdz piesūkties pie
miesas tikai pēc vairākām stundām – kad atradušas piemērotāko vietu.

Būtiskākais, dodoties sēņot, ir sēņu izvēle. Grozā liekam
tikai un vienīgi ĻOTI LABI PAZĪSTAMAS sēnes! Ja par kādu eksemplāru ir šaubas,
tad tas lai paliek mežā! Labāk, lai nenogriezta paliek kāda gailene, baravika,
beka vai bērzlape, nekā pievilties un kopējā katlā ielikt kādu velna beku, kas
sajaukta ar baraviku, vai balto mušmiri, ko var sajaukt ar bērzlapi!

Viens, protams, ir tas, ka viena indīga sēne sabojās visu
vārījumu. Bet otrs un pats būtiskākais – briesmas, kas no šīs vienas sēnes
draud cilvēkiem.

Atceramies baiso gadījumu pirms pāris gadiem, kad sieviete
bērzlapju vietā sacepa balto mušmiru karbonādes, saēdoties tās ne vien pati,
bet iebarojot arī kaimiņiem. Sekas atcerēties pat negribas – tirpiņas skrien
pār kauliem…

Visiem, kuri vēlas relaksēties, dodoties pastaigā pa
rudenīgo mežu ar grozu rokās, kā arī tiem, kuri burciņā kopā ar baravikām
gatavojas iekonservēt mazliet vasaras, novēlu veiksmīgas sēņu medības! Tāpat
novēlu būt uzmanīgiem, lai gardā sēņu mērcīte nekļūst par pēdējām vakariņām!