Intervija ar rakstnieci, dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci.

– “Straume” ir piemērs tam, kā var uzrunāt skatītāju citādi. Liepājas teātrī, piemēram, bija izrāde “Precības”. Arī šis stāsts bija veidots bez sarunāšanās.

– Valoda jau ir tikai viens no cilvēka izteiksmes līdzekļiem. Arī ikdienā mēs sazināmies daudzos līmeņos – ar sejas izteiksmēm, ķermeņa valodā, ar savām izvēlēm un rīcībām, tāpēc

stāsts bez verbāla teksta var būt nemainīgi trāpīgs, ja vien viss stāstā notiekošais ir pa īstam un atklāti.

Jebkāda veida dramaturģija ir darbības māksla, kas nozīmē, ka mums pamatā jāzina un jāredz, ko stāsta galvenais varonis grib un tāpēc dara! Un tam ne vienmēr ir nepieciešama valoda.

Reizēm pat stāstos bez teksta ir vieglāk tikt pie kodola, jo tiek novākts viss, kas var stāstu lieki sapiņķerēt, – galvenie varoņi neaizrunā cits citam ausis, nemelo, nenovirza mūs no mērķa.

– Tutai vai lācēnam Ričijam Rū iegūstot popularitāti un uz to reaģējot, papildus radās daudz kā cita – faniem piedāvā grāmatas, rotaļlietas utt. Arī filmai “Straume” nu jau ir galda spēle, T krekli… Kā tu uz to skaties?

– Papildu produktu ražošana, protams, ir laba reklāma pamatmateriālam. Kāds ierauga – o, forša spēle – un tikai pēc tam varbūt izdomā, ka jānoskatās arī filma.

Es domāju, ka tas ir pārsvarā primārais iemesls, kāpēc daudziem labiem stāstiem tiek veidoti papildu produkti. Protams, tur ir arī peļņas palielināšanas iespēja, jo kultūra patiesi nav tā dziļākā zelta aka.

Es gan ticu un ceru, ka “Straumes” gadījumā mēs jau varam runāt arī par finansiālu uzvaru.

Otrs slānis ir tas, ka ar papildu produktu palīdzību stāsts, filma, grāmata vai jebkas cits jau kļūst par zīmolu un brendu, kas pie “Straumes” līmeņa panākumiem ir tikai loģisks solis.

– Cik svarīgs ir šis mirklis, kad mazajā Latvijā tapis kinodarbs gūst tik fantastiskus panākumus? Ko tas mums nozīmē?

– “Straumes” panākumus ir grūti aptvert, jo tie ir ārkārtīgi iespaidīgi, lai neteiktu vairāk, un, protams, tie ir neiedomājami svarīgi mums visiem, jo pierāda, ka mazs cinītis var gāzt lielus un pat vislielākos vezumus.

Pilnīgi viss ir iespējams, ja vien darām pēc labākās sirdsapziņas un atbilstoši savai gaumei un vērtībām.

“Straume” tam ir izcils piemērs, jo Gints Zilbalodis ir uztaisījis filmu primāri sev un tikai tad citiem, viņš ir palicis godīgs pret sevi, un to nav iespējams nepamanīt, jo rezultātā viņš un viņa darbs ir īpašs uz vispārpieprasītu darbu fona.

Un arī tā ir milzīga “Straumes” pievienotā vērtība, kuru vērts ņemt vērā jebkuram citam Latvijas māksliniekam, – nevienam nav jālec jau iemītās sliedēs, jo tad tu būsi viens no bara. Krietni vērtīgāk ir palikt autentiskam un radīt to, ko un kā patiesi vēlies.

Tāpēc milzīgs paldies “Straumei” un visai filmas komandai, ka tā ceļ mūsu kolektīvo pašapziņu!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.