Rucava ir pierobeža, esam Latvijas pašā tālākajā stūrītī, un tādēļ mums ir ļoti svarīgi, lai pie mums cilvēki var normāli atbraukt – bez stresa, nesabojājot savus transportlīdzekļus. Kaut vai atbraukt, lai apmeklētu pasākumus un mūsu pagastā uzstātos. Tagad cilvēki, ieraugot, kādi pie mums ceļi, nebrauc, jo negrib sabojāt mašīnas. Kas tad to skādi maksās?

Arī paši netiekam uz pilsētu, jo katram mašīna ir svarīga un vērtīga. Ja to sabojās, tas nozīmēs, ka nevar notikt vairs nekāda kustība.

Sliktais ceļš ir arī iemesls, kādēļ šurp nebrauc tūristi. Kad no šejienes braucam uz Lietuvas pusi, jāievelk dziļi elpa – tur ceļi ir kā paradīzē. Ceļš ir labs un gluds, braukšana – patīkama.

Ja jāizvēlas: braukt 25 kilometrus līdz Palangai vai 50 kilometrus līdz Liepājai, kas tomēr ir Latvijas pilsēta un atrodas mūsu dzimtajā zemē, tad gandrīz godīgi jāsaka, ka ceļa dēļ labāk kaut vai iepirkties braukt uz Palangu, nekā uz Liepāju. Praktiski iznāk, ka tiekam piespiesti kļūt par tādiem kā Latvijas nodevējiem – mainīt latus pret litiem un doties uz Lietuvu, lai neradītu sev materiālos zaudējumus gadījumā, ja tiek sabojāts auto. Man personīgi par to ir ļoti žēl, jo esmu Latvijā dzimusi, esmu šīs valsts patriote, labprāt izvēlētos Latvijas preces.

Uzskatu, ka mums jācīnās par savu ekonomiku, par savu attīstību un par mūsu nākotni.

Protesta akciju, kuras laikā uz autoceļa “A11” Liepāja – Lietuvas robeža iedzīvotāji simboliski lāpa bedres, ierosinājām mēs, rucavnieki. Šis nav mūsu vietējais ceļš, turklāt runa jau nav tikai par šo autoceļu. Ar šo akciju cenšamies atspoguļot, ka visā Latvijā nav sakārtoti ceļi.

Ja paklausās medijus, esam aptuveni simtajā vietā pasaulē, vienā no pēdējām vietām ceļu stāvokļa ziņā. Tajā pašā laikā Lietuva, ja nemaldos, ir 37.vietā, Igaunija – ap 50.vietu. Mēs tiešām ļoti stipri atpaliekam.

Man būtu lūgums valdībai: tomēr cienīt savu tautu, cienīt savus līdzgaitniekus un savu bērnu nākotni. Sakārtosim beidzot ceļus, lai uz Eiropu var nokļūt arī praktiski! Nevis tikai ieviesīsim eiro un solam zelta kalnus, bet vispirms parādam, ka esam cienīgi iekļauties Eiropā. Jo šis, “A11”, ceļš taču ir logs UZ Eiropu.

Par to ir runa! Un mēs arī cīnāmies par to, lai šo ceļa posmu, kaut tos 50 kilometrus no Liepājas līdz robežai, kas ir tranzīta ceļš, salabo. Ja to nevar sakārtot, tad vienkārši trūkst vārdu.

Ir milzīgs kauns no lietuviešiem, kuri, iebraucot Latvijā šausminās, kādi mums ir ceļi. Arī kravas automašīnu vadītāji ir vārda vistiešākajā nozīmē šokēti par ceļa stāvokli.

Bet apdraudētas jau ir ne tikai tranzīta automašīnas, bet arī vieglie auto. Jo ir taču tā: jo zemāka mašīna, jo slikto ceļu tā jūt vairāk. Un bedres ir dziļas un asas. Ievērojams skaits cilvēku te sabojājuši savus transportlīdzekļus. Īpaši bīstami te braukt naktīs, tumšajā laikā.

Dzīvoju Rucavā jau 32.gadu, un man kā rucavniecei jāatzīst, ka tik traģiski, kā šogad, vēl nav bijis. Tā jau vairs nav problēmas risināšana, tā ir smiešanās par vietējiem iedzīvotājiem un tiem, kuriem jābrauc pa šo ceļu.

Staņislava Skudiķe,
Rucavas kultūras nama direktore