Labu laiku netika konstatēti gadījumi, kad nepilngadīgie
apķēpā sienas pilsētā. Vasaras mēnešos – jūnijā, jūlijā, augustā – par šādiem
pārkāpumiem tika pieķertas divas nepilngadīgas personas. Pirms pāris dienām
notikušais, kad nepilngadīgais tika aizturēts, apzīmējam ēku, pēc ilgāka laika
atkal ir gadījums, kad ķēpātājs pieķerts pie rokas.

Noķert vainīgos ir salīdzinoši grūti. Liels paldies jāsaka iedzīvotājiem,
kuri zvana, ja pamanījuši pārkāpumus. Tāpat ir liels prieks, ka sakarā ar mūsu
darbinieka papildus dežūrām Valsts policijā pie novērošanas kamerām vismaz
tajās vietās pilsētā, kur atrodas videonovērošanas kameras, apzīmēšanu veikt ir
grūtāk. Un, manuprāt, iecere pilsētā izvietot vēl papildu kameras, noteikti
nobremzēs apķēpāšanu vismaz vietās, kas tiek pieskatītas.

Nepilngadīgās personas, kuras izdarījušas pārkāpumus, pie atbildības
nav saucamas. Pie atbildības tiek saukti vecāki – viņi atbild par saviem
bērniem, kamēr tie ir nepilngadīgi. Vecākiem par atvašu ”māksliniecisko
izpaušanos” paredzēts naudas sods. Bet noteikti tikai par labu nāk arī tas, ja
pēc pārkāpuma ir jāsakopj apķēpātā vieta; moments, ja ar bērnu tiek veikts
audzināšanas darbs.

Aptuveni 50 procentos gadījumu izdodas panākt, lai ķēpātājs
kopā ar saviem vecākiem notīra nelikumīgo zīmējumu. Un vismaz man nav zināms
par gadījumiem, kad kāds no tiem, kam nācies savu ķēpājumu no sienas notīrīt,
būtu mēģinājis izpausties atkārtoti.

Tas, ka ķēpāšanā pieķertā zēna māte aizstāvēja savu dēlu,
nav nekas ārkārtējs. Jebkurā gadījumā katrs vecāks aizstāv savu bērnu. Jautājums
tikai, vai publiskā vietā aizstāv, lai pēc tam mājās audzinātu, ja kaut ko
palaidis garām audzināšanā iepriekš.

Ne jau tikai par sienu un citu pilsētvides objektu
apķēpāšanu vecāki aizstāv savas atvases. Aizstāv arī par smēķēšanu, par
alkohola lietošanu, par naktsmiera traucēšanu. Ļoti daudzi vecāki iestājas par
savu bērnu, neņemot vērā to, ka īstenībā atvase tomēr veikusi pārkāpumu.

Var jau arī būt, ka daļa vecāku brīdī, kad bērns izdarījis
pārkāpumu, piekrīt policistam, saka, ka darīs visu iespējamo, lai pārkāpumi
neatkārtotos. Bet ko viņi saka bērnam mājās, tas jau nav zināms.

Problēmas risinājums policijas skatījumā joprojām ir strādāt
ar sabiedrību, nepieļaut pārkāpumus, informēt cilvēkus, tostarp vecākus. Kā
tagad pieņemts teikt: ar problēmām jācīnās visiem kopā.

Es kā vecāks pārējiem vecākiem gan silti ieteiktu runāt ar
saviem bērniem savlaikus, stāstīt, nevis domāt: bet vēl jau nekas nav noticis.
Var jau būt, ka nekas arī nenotiks, bet tikai: varbūt. Galvenais ir savlaikus runāt ar atvasēm, paskaidrot, atbildēt uz bērnu jautājumiem, nepalaist garām
to, ko bērns sarunā izsaka starp citu vai nejauši. Varbūt nepieciešams mazliet
vairāk painteresēties, ko bērns domā, kurp viņš gatavojas doties, kāpēc to
darīs. 

Visam, arī zīmēšanai uz sienas, jābūt ar vecākiem atrunātam.
Iespējams, risinājums ir apzīmēšanai atvēlēt vienu sienu viņa istabā, ja jau
bērnam ir tieksme izpausties zīmējot. Bet galvenais ir nosacījums: tā ir tava
siena, to tu vari apzīmēt; tās ir tavas durvis, tu tās drīksti apkrāsot. Bet,
izejot uz ielas, uz citu cilvēku māju sienām to nedrīkst darīt, lai arī cik
skaisti tev pašam neliktos tavi zīmējumi.

Visu laiku jārunā ar bērniem par to, ka viņiem ir ne tikai
tiesības, bet arī pienākumi. Nemitīgi! Diemžēl pēdējā laikā vecāki aizvien
biežāk par to aizmirst. Bet tas jau nav nekas jauns – esmu to teicis daudzas
reizes, gadiem ilgi. Taču, acīm redzot, tas nemitīgi jāatkārto.