Intervija ar “Mācībspējas” programmas vadītāju Viesturu Dūli.

– Kas izglītības sistēmā maināms, kas, tavuprāt, ir nepareizi?

– Izglītības sistēma kopumā ir nepilnīga. Ne tāpēc, ka cilvēki būtu slikti vai cilvēku nodomi būtu slikti, kas veido izglītības sistēmu. Izglītības sistēma ir tāda pareizā ziņā konservatīva.

Kopš 2000. gadiem, kad parādījās sociālie tīkli, dzīve ir radikāli mainījusies, un līdz ar to cilvēku uztvere būtiski mainījās. Tas ir numur viens.

Bet numur divi: mēs no industriālas ekonomikas pārgājām uz zināšanu ekonomiku, tad uz prasmju ekonomiku. Tagad mākslīgā intelekta dēļ atkal būs ekonomikas maiņa.

Un izglītības sistēma ne tuvu netiek līdzi.

Esam kādus 25–30 gadus aiz tā, kā mainās dzīve, bet skola palikusi salīdzinoši tā pati. Jautājums ir par dzīves salāgošanu ar izglītību.

– Saki, ka skola palikusi tā pati. Ko tu ar to domā: klases formāts, skolotājs kā stundas vadītājs, 40 minūšu ilgums…?

– Es izceltu cilvēka ķermeni un veselību kā lielu jautājumu. Šobrīd Rietumu kultūrā jau kā tendence ir depresijas.

Vēl ir aktuāls jautājums par ķermeni, arī lieko svaru. Mobings vai agresijas izpausmes – arī tas skar ķermeni.

Fiziskais nekustīgums paliek arvien lielāks un izteiktāks. Tas ir viens aspekts, kur izglītība ir vienīgā institūcija, vienīgais brīdis dzīvē, kas tev var veidot ieradumus uz nākamajiem gadiem, lai tu būtu pasargāts no tā.

Jo astoņgadīgs bērns nedomās, kāds viņš varētu būt 30, 40 vai 50 gadu vecumā.

Tas ir jādomā pieaugušajiem, kas ieliek bērnu sistēmā, kurā šie pozitīvie ieradumi var veidoties. Viens ir stāsts par fizisko ķermeni, bet ir vēl otrs – par mentālo veselību.

– Vai sports, fiziskās aktivitātes ar prieku, var būt tāda kā panaceja, kas mudinās bērnu kļūt pozitīvākam, nedarīt pāri otram?

– Fiziskā kustība var daudz ko ietekmēt pie būtiska nosacījuma – ja tā ir tava fiziskā kustība.

Ja man nepatīk skriet, tad tā nav mana fiziskā kustība. Ja man nepatīk lēkt pāri āzim, nepatīk cilāt smagumus, tā nav mana būtība.

Ja es daru to, kas man patīk, – ir apbrīnojama šī atbalsta situācija, kad es ļauju ķermenim atbrīvoties no stresa, atjaunoties.

Es nezinu, vai tā ir gluži panaceja, bet viens no lielajiem balstiem. Jo sevišķi bērniem, kuriem smadzenes vēl tikai attīstās.

Ir jāpalīdz, lai ķermenī stresiņš neuzkrājas, iet ārā.

Tādā ziņā sports ir kripatiņa no panacejas, ir vēl dažas kripatiņas, kas ir vajadzīgas, – cilvēciska vide, skolā emocionālā labbūtība un tamlīdzīgi.

– Kāpēc bērnos ir tik liela negativitāte?

– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums! Es varu tikai hipotizēt, te, iespējams, antropologiem būtu ko teikt.

Novēroju, ka mums vispār ir zems uzticēšanās līmenis sabiedrībā, un tas paaugstina agresiju. Jo, ja neuzticamies, tad paliekam bailīgi, kad esam bailīgi, kļūstam agresīvi.

Ir daudz elementu, kas raisa bērnos agresiju vai impulsivitāti. Piemēram, neizgulēšanās, jo līdz rītam spēlētas videospēles.

Ļoti lēns skolotājs klasē vai skolotājs, kurš nedzird un mēģina visus tā kā nospiest, – tad arī agresija iet uz augšu. Brīdī, kad skolotājs nemāk apvaldīt divus agresīvos, tie sāk iesaistīt visu klasi, atkal kāpinot agresiju.

Kad parādījās sociālie tīkli,

Amerikā veica pētījumu – universitāšu studentiem, kas ir salīdzinoši inteliģenta sabiedrības daļa, būtiski bija nokritusies empātija.

Bet empātijas klātesamība pēc būtības ir princips, ka es interesējos par otru, es dzirdu otru un es varu saprast otru. Ja nav empātijas, tas nozīmē, ka es palieku egoistiskāks, sevī iecentrētāks.

– Kāpēc ir fiziski un emocionāli smagās klases? Jo “Mācībspējā” skolas iesaistījušas tieši šādas klases.

– Mana vienīgā skaidrā atbilde ir, ka tur iespējamas vismaz 50 atbildes. Var būt dažādas sakritības.

Pašā sākumā, kad agresīvākais no bērniem pamēģinājis pārbaudīt robežas, ko viņš var darīt, skolotājs robežas nenovaldīja. Jo bija pieklājīgāks.

Pieslēdzās vēl viens agresīvais bērns, un Pandoras lādei vāks vaļā.

Tad varbūt bija situācija, ka diviem trim bērniem vienlaicīgi šķīrušies vecāki, kas pacēla agresijas līmeni, un viņi ievilka visu klasi. Var būt ārkārtīgi daudz faktoru.

Un šajā brīdī ir svarīga prevencija. Kā varam izdarīt tā, lai brīdī, kad šiem bērniem pēc mēneša izšķirsies vecāki, mēs būtu to agresiju izņēmuši ārā, lai klases atmosfēras piepildījums ar labestību joprojām paliek.