Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa stacijas ēka kanālmalā

Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa līniju, kas savienoja Liepāju un Aizputi, sāka būvēt 1897. gadā. To būvēja Liepājas – Aizputes dzelzceļa sabiedrība, kuras īpašnieki tolaik bija ietekmīgākie Kurzemes muižnieki Kārlis Manteifels un Leons Burhholcs, kā arī Liepājas un Aizputes pilsētu galvas — Hermanis Adolfi un Vilhelms Grots.

Tā bija vienīgā šaursliežu dzelzceļa līnija Kurzemes guberņā, kur sliežu platums bija 1000 mm. Tas atbilda arī Liepājas ielu dzelzceļa sliežu platumam,

kas līdz ar to ļāva Liepājā ievestos preču vagonus ar lauksaimniecības produkciju par tramvaja ceļiem nogādāt līdz pat pilsētas centram.

Liepājas – Aizputes dzelzceļa līnijas projektu izstrādāja Liepājas inženieris Eižens Bērs, bet visi darbi, sākot ar projekta izstrādi un tā realizāciju tika saskaņoti ar valdības inženieri V. Savicki Carskoje Selo.

Galvenais iemesls, kādēļ privātais projekts baudīja cara labvēlību, bija strauji augošais Liepājas iedzīvotāju skaits, kā rezultātā pilsētā auga pieprasījums pēc pārtikas produktiem. Tā kā rudeņos un pavasaros lauku ceļi kļuva neizbraucami, bija jāmeklē alternatīvs piegādes veids.

Divu gadu laikā 49 km garā sliežu ceļa būvniecība bija pabeigta. Pirmo pasažieru vilcienu uz sliedēm nolaida 1899. g. 17. oktobrī. Tas radīja lielu sajūsmu visā apvidū, kur kursēja dzelzceļš.
Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļam bija sava, atsevišķa stacija Liepājā Jaunajā ostmalā, starp Brīvības un Zemnieku ielām. Pirmais vilciens svinīgi kursēja no Liepājas gala stacijas. Pirmajā reisā kā līdzbraucēji piedalījās arī paši būvētāji. Vilciena pieturas vietās bija sapulcējušies daudz sagaidītāju, kas apbrīnojuši jauno sliežu transportu un priecājušies par ērto satiksmi.

Aizputniekiem pirmā vilciena pienākšana bija liela svētku diena. Pilsēta sarīkoja svinīgu vilciena sagaidīšanu, tika celti goda vārti. Klātesoša bija visa pilsētas vadība. Tūlīt pēc atklāšanas sākās arī regulāra pasažieru un preču pārvadāšana, un dzelzceļam darba netrūka. To bieži mēdza izmantot arī atpūtnieki, kas devās zaļumos, īpaši posmā Liepāja – Grobiņā.

Kā 1913. gadā rakstīja laikraksts ”Dzelzceļnieks”:

”Vietējie iedzīvotāji šo dzelzceļu dēvēja par ”baronu bānīti”,

jo ”dzelzceļa kalpotāji ļoti ievēroja un izpildīja visas vietējo muižnieku prasības, pie reizes gaidot vilcienam stacijā uz muižnieka ierašanos pat veselu stundu”.

Dzelzceļš sekmīgi strādāja līdz Pirmajam pasaules karam, kad to savām vajadzībām sāka izmantot vācu okupācijas varas vajadzībām.

1924. gados dzelzceļa līnija tika pārdota bijušajam muižniekam Hofam. Stāsta, ka Hofs to nopircis par smiekla naudu – 1000 angļu mārciņām. Kad Latvijā sākās agrārreforma, vācu muižniek bija nobijušies, ka viņiem atņems arī dzelzceļu un tāpēc to pārdeva ”gandrīz par velti” – akciju par 1 angļu mārciņu.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tvaika lokomotīvi nomainīja motorvagoni. Pasažieru vagoniem tika doti vārdi: Lācis, Līdaka, Lakstīgala, Sermulītis, Aligators u.c. Liepājas – Aizputes dzelzceļa sabiedrība bija viena no tām privātajām kompānijām, kas gan Pirmā pasaules kara laikā, tā arī pēc tam līdz 1938. gadam paturēja dzelzceļu savā īpašumā.

1938. gadā bankrotējušo dzelzceļa līniju nacionalizēja un tā pārgāja valsts īpašumā. Nākošajā gadā izbūvēja jaunu un platāku dzelzceļa līniju. Vieni no lielākajiem ieguvējiem bija lauksaimnieki, kas cukurbietes pārstrādei varēja nosūtīt tieši līdz Liepājas cukurfabrikai.

Tad arī tika nojaukta vecā stacijas ēka kanālmalā un vilcieni pienāca lielajā Liepājas pasažieru stacijā. 1964. gadā pasažieru un kravu trūkuma dēļ dzelzceļa līniju Liepāja—Aizpute slēdza.

Grāmatu ”Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums”, kurā ir vairāk nekā 200 vēsturisko bilžu, Liepājā var iegādāties grāmatnīcās ”Zvaigzne ABC”, ”Jānis Roze” un ”Globuss”, ”Polaris”, Liepājas muzejā, Liepājas reģiona tūrisma informācijas birojā, viesnīcās ”Promenade Hotel” un ”Art Hotel Roma”, biedrībā ”Liepāja 400” (zvanot 26559809), bet internetā vislabākā cena ir grāmatu veikalā www.buki.lv.