Arhitekte un literāte Gunta Šnipke iesaka izlasīt pērn latviski izdoto bijušā liepājnieka Džordža Deivida Švāba atmiņu grāmatu “Izdzīvojušā bērna odiseja”:

“No bērnības Liepājā līdz ASV cauri nāves nometnēm – tāds ir autora dzīves gājums. Tiku pagodināta ar uzaicinājumu uz šīs grāmatas atvēršanu, un šajā pasākumā man to iedāvināja.

Mani tā īpaši uzrunāja ar to, ka, lai gan stāsts ir par holokausta traģēdiju, tā ir uzrakstīta ļoti strukturētā, saistošā formā un interesanti pasniegta. Tie ir tādi kā atmiņu uzplaiksnījumi.

Jau no paša sākuma grāmata ievelk, un tā varētu saistīt katru Liepājas vēstures interesentu.

Pats sākums – apraksts par Džordža Švāba bērnību Liepājā. Viņš ir izcila ārsta, endokrinologa Arkādija Jakoba Ārona Švāba dēls. Viņa tēvs pirmais Latvijā sācis lietot insulīnu cukurslimnieku ārstēšanā, bijis ļoti inovatīvs mediķis.

Tas vien jau nozīmē, ka ģimene bija pārtikusi, labi situēta, piederēja pilsētas sabiedrības augstākajām aprindām.

Tā laika dzīve ir aprakstīta tik dzīvīgi, sulīgi, patiesi sirsnīgi un vienkārši līdz niansēm. Piemēram, kad sākās karš, Džordžam Švābam vēl nebija ne desmit gadu, bet viņš apraksta arī, kā sešu septiņu gadu vecumā viņš apmierinājis savu ziņkāri par cilvēka seksualitāti.

Tas ir grāmatas dzīvīgums, jo tajā nav tikai par lielās vēstures traģēdiju.

Bet tieši šīs cilvēcīgās vienkāršības un šo mazo detaļu dēļ grāmatā lielā vēsture izjūtama jo skarbāk.

Džordža Švāba dzīves odiseja patiešām ir apbrīnojama. Tur ir gan veiksmes faktors, gan brīnišķīgi līdzcilvēki, kuri sniedz palīdzīgu roku. Ir brīnišķīgas sagadīšanās.

Un pēc visa piedzīvotā viņš nonāk Amerikā, kur jāsāk viss no nulles, jo audzis vācu kultūrā, būdams ebrejs Eiropā, un tagad jāpārstrukturē visa sava domāšana uz citu kultūru.

Lasot pārdomas raisās par ļoti daudz ko.

Galu galā viņš nonācis ļoti augstā sabiedriskā stāvoklī ASV un pasaulē. Viņš ir ASV Nacionālās ārpolitikas komitejas dibinātājs un bijis tās prezidents no 1993. līdz 2015. gadam.

Tas ir kaut kas prātam neaptverams – kaut kāds puišelis 1947. gadā ar mammu aizbraucis uz Ameriku, un pēc gadu desmitiem viņam ir tik augsts sabiedriskais statuss. Viņš uzstājies neskaitāmās pasaules valstīs, veicinājis dažādus miera procesus pasaulē, ne tikai Amerikā.

Viņa dzīves gājums ir arī pamācošs – ir vērts palasīt, kā cilvēks to visu ir varējis sasniegt. Turklāt šis dzīvesstāsts it kā nav par holokaustu, bet vienlaikus tas arī visu laiku ir par holokaustu.

Interesanta atziņa, ko Švābs min kā savas nelaiķa sievas pārliecību, ka

atbilstoši ebreju tradīcijai dzīvība ir svarīgāka par nāvi, un šī atziņa izskan arī kā viņa paša pārliecība.

Kad to saka cilvēks, kurš bijis tik tuvu nāvei, kuram nāve ir bijusi visapkārt un cieši blakus, tad šiem vārdiem ir ļoti liels svars un tie liek aizdomāties.

Man vienmēr licies, ka no ebrejiem daudz ko var mācīties, arī to, kā viņi aizstāv cits citu. Tas labi redzams Džordža Švāba dzīves ceļā, kā viņš saņēmis palīdzību no citiem, bet vēlāk atbalstījis citus.

Džordžs Švābs bijis apņēmies uz Latviju nekad vairs nebraukt, lai nemocītu sevi ar drūmām atmiņām, bet 1990. gadā, ar grūtībām pierunāts, pirmo reizi tomēr ieradies un kopš tā laika dzimtenē un dzimtajā pilsētā bijis vairākkārt. 

Apbrīnoju, cik viegli ir lasīt Džordža Švāba atmiņas, lai gan tajās piemin arī tādus notikumus kā dažādu fondu dibināšanu, kongresus un citus nozīmīgus saietus, bet ar visu to darbs uzrakstīts ļoti saistoši.

Varbūt tāpēc, ka šis cilvēks gadiem bijis Kolumbijas Universitātes pasniedzējs, profesors un trenēts kodolīgi, viegli un saistoši izteikt savas domas tā, lai auditorijai būtu interesanti.

Lasot šo grāmatu, man prātā nāca cita izcila liepājnieka, Miķeļa Valtera, atmiņas, kuras lasīju pirms kāda laika. Tās arī iesaku izlasīt, bet jāatzīst, Valtera grāmatu lasīt bija grūtāk.”

Skaņu režisors, kurš ir firmas “Bang!” dibinātājs un līdzīpašnieks, Jānis Vasilis uzskata, ka mūsu laika aktualitātēm visatbilstošākais autors pašlaik ir amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts, īpaši viņa romāns “Lopkautuve Nr.5”:

“Tagad ir jālasa Kurts Vonnegūts. Tieši viņš palīdzēs saprast mūsdienu Krieviju. Šī grāmata ir par bezjēdzīgo Drēzdenes bombardēšanu, kas ir tā lopkautuve. Idiotisms, stulba atriebība.

Vācieši noslaucīja no zemes Koventriju, angļi – Hamburgu. Noslaucīja no zemes virsas vienu kultūrslāni. Liepājā tāpat daudz nīcināts.

Krievija ir vienīgā valsts, kam ienaidnieka tēls ir kāda tauta. Turpretī amerikāņu zaldāti Otrajā pasaules karā necīnījās pret vāciešiem, bet pret Hitleru. Pret viņa režīmu.

Vonnegūts pauž amerikāņu karavīra pārdomas frontē.

Viņš negrib šaut uz vācieti, jo tur ierakumos pretī sēž tāds pats strādnieks vai skolotājs, vai zemnieks. Bet tam vācietim [Hitleram], uz kuru viņš gribētu šaut, viņš netiek klāt.

Vonnegūts vienlaikus ir ironisks, alegorisks, sarkastisks un ar melno humoru – viss kopā. Man melnais humors tīk, bet ar mēru – galu galā 26 gadus nostrādāju teātrī par skaņu režisoru.

Es laikam neesmu fatālas nenovēršamības piekritējs, esmu tomēr optimists un saskatu humoru dažkārt pat tur, kur tā nav. Arī Vonnegūts nesniedz bezcerību, bet gan klaju patiesību, un patiesība ne vienmēr ir tā patīkamākā.

Karš ir murgs, un pašreiz notiek tas pats – prātam neaptverami, ka viena čekistiņa dēļ aiziet postā simti, tūkstoši, miljoni.

Kurts Vonnegūts pats bijis Drēzdenes bombardēšanas aculiecinieks, būdams karagūsteknis, 1945. gada 13. un 14. februārī Drēzdenē strādājis lopkautuvē ierīkotā vitamīnu ražotnē.

Bombardēšanā viņam izdevies izdzīvot kopā ar citiem sešiem amerikāņu karagūstekņiem, jo viņi noslēpušies lopkautuves pagrabos. 

Latvijā romāns “Lopkautuve Nr.5” izdots 1987. gadā, to tulkojis dzejnieks Klāvs Elsbergs.

Kopumā lasāmviela, kuru baudu, ir dažāda, pašlaik lasu liepājnieka Ulda Pīlēna grāmatu “Mans uzņēmēja kods”, ko tāpat varētu ieteikt citiem.

Esmu izlasījis lērumu kriminālromānu, sekojis rakstnieka Žorža Simenona varoņa, detektīva Megrē, pēdām Parīzē, salīdzinājis, ko pats lasot uzbūris savā iztēlē un kā romānos aprakstītās vietas izskatās dabā.

Lasīšana ar to jau ir vērtīga, ka uzbur vizuālas ainas. Nelasot netrenē iztēli.”

Karostas glābšanas biedrības vadītāja Monta Krafte iesaka izlasīt Elvitas Rukas grāmatu “Paradīze ir tikai vieta uz zemes”:

“Neesmu viena autora fane. Kādā brīdī man nebija, ko lasīt, un tad šī grāmata gadījās rokās.

Šī grāmata izdota 2021. gadā, un tajā ir ceļojumu stāsti par Azerbaidžānu, Beninu, Dāniju, Indiju, Izraēlu, Kolumbiju, Krieviju, Lielbritāniju, Mongoliju, Sumatru, Togo, Ukrainu un Vidusāzijas valstīm.

Elvitu Ruku esmu satikusi arī personīgi, un šī nelielā tikšanās atstāja par viņu ļoti patīkamu, iedvesmojošu iespaidu. Ļaujos viņas uzrakstītajam.

Šī grāmata ir par autores ceļojumiem, bet viņas stāsti par dažādām zemēm nav tipiskas ceļojumu piezīmes.

Man patīk tas, kā viņa atklāj mums iepazītās zemes un ka viņa prot ieraudzīt skaisto un interesanto tādās vietās, kas pirmajā brīdī šķiet neglītas.

Piemēram, viņa ceļo arī pa bijušajām Padomju Savienības republikām. Es iztēlojos, vizualizēju viņas aprakstīto un redzu postažu.

Toties blakus tai ir interesanti, lepni, entuziastiski cilvēki – viņa ierauga un parāda skaisto šī vārda plašākajā nozīmē. Un tas mani valdzina.

Mani sen vairs neinteresē ceļojumi uz pastkartīšu zemēm. Līdz ar to man patīk Elvitas Rukas redzējums.

Grāmatā ir gandrīz tikai teksts, attēlu tikpat kā nav, un nedaudzās fotogrāfijas ir pat diezgan nekvalitatīvas. Toties Elvitas Rukas valoda ir ārkārtīgi bagāta un krāšņa, un man iztēlē labi izdodas uzburt viņas aprakstītās ainas.

Jā, teikumi mēdz būt diezgan piņķerīgi un nav viegli lasāmi, bet ne vienmēr mēs meklējam vieglākos ceļus. Viņas valoda ir pat diezgan sarežģīta, tomēr es to izbaudu.

Brīžam pārsteigumā lasot jāapstājas, apbrīnoju – kā var tā uzrakstīt it kā par vienkāršu lietu!

Viņas grāmata ir lasāma lēni, viens apraksts vakarā, un es jau jūtos piesātināta, vienam vakaram pietiek. Izlasu stāstiņu un varu gaidīt nākamo dienu. 

Lasot valoda ir ļoti svarīga. Es lasu daudz, man patīk arī vienkārši romāni un kriminālromāni. Bet es dodu priekšroku drīzāk grūtāk lasāmam tekstam nekā primitīvam.

Pārāk vienkāršoti Holivudas sižeti reizēm pat tracina, no tādiem absolūti nav baudījuma.”

Valodu skolas un tulkošanas aģentūras “Valodu vēstniecība” vadītājs Andris Lanka izvēlas ieteikt citiem palasīt Zālamana pamācības katrai dienai:

“Daiļliteratūru pēdējoreiz esmu lasījis ļoti sen, vēl vidusskolas gados. Darbs prasa lasīt ļoti daudz, un tā ir praksē nepieciešama zinātniskā, akadēmiskā literatūra vai saistīta biznesu un mārketingu. Daiļliteratūrai nepaliek laika nemaz.

Bet, ja man jāiesaka, tad noteikti citiem iesaku pa rokai turēt Zālamana pamācības katrai dienai.

Arī man pašam šī grāmatiņa “31 Days of Wisdom & Praise” ikdienā ir pa rokai, jau stipri nolasīta. Zālamana pamācības lasu arī, izmantojot lietotni telefonā.

Tie ir praktiski padomi, kas izturējuši laika pārbaudi jau vairākus tūkstošus gadu. Piemēram, tāda vienkārša gudrība – steiga ved uz nabadzību. Vai – nepieņem darbā katru garāmgājēju! Vai – mācies valdīt pār savām emocijām! Vai – mazāk runā, vairāk dari!

Tie ir padomi 31 mēneša dienai.

Piemēram, 26. datums. “Kā loka šāvējs, kurš šauj nemērķējot, ir tas, kurš pieņem darbā muļķi vai vienkāršu garāmgājēju.”

Kas personāla atlasē ir vienkāršs garāmgājējs? Ja tu meklē darbinieku mērķtiecīgi, tad jārēķinās vismaz uz sešiem mēnešiem, jo tu ieguldi kandidātu atlasē, cilvēku apmācībā, iešūpošanā, tam visam vajag vismaz sešus mēnešus.

Tāpēc personāla vadībai, veidojot interviju ar darba meklētāju, jāsagatavo tādi jautājumi, lai sarunā saprastu, vai vismaz tos sešus mēnešus jums ir pa ceļam. Citādi tu pieņem darbā garāmgājēju, kurš meklē sev īslaicīgu risinājumu tikai varbūt trim četriem mēnešiem. Parasti to jau neviens negrib atklāt. Skaidrs, ka man nevajag garāmgājēju.

Pēc būtības šī grāmatiņa ir 31 pamācība. Kurš datums ir, to atšķir vaļā. Iesaku lasīt nevis no nodaļas sākuma līdz beigām, bet lasīt tikmēr, kamēr tevi kaut kas uzrunā.

Un vēl – Zālamana pamācības jālasa vai nu Ernsta Glika tulkojumā, vai arī angliski. Cik man zināms, 1963. gada latviskais izdevums ir stipri kļūdains.”