Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, kurā ikviens apmeklētājs var izvēlēties sev lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Futbola kluba “RFS” akadēmijas direktors Egils Trušēlis iesaka ikvienam izlasīt Daniela Kānemana grāmatu “Domā ātri, domā lēnām”:

“Šo grāmatu esmu lasījis vairākas reizes, gan angliski, gan latviski. Pēdējoreiz es to lasīju pirms gadiem trim.

Tā ir palikusi atmiņā un ir viena no tām, kuras ietekme uz mani ir bijusi visstiprākā. Tā mācījusi izprast man savu lēmumu pieņemšanu un savas domāšanas mehānismus.

Grāmata kopumā stāsta par lēmumu pieņemšanu un apskata divus domāšanas veidus, divas domāšanas sistēmas.

Pirmā ir ātrā, instinktīvā, automātiskā sistēma, otrā – lēna un apzināta.

Katrai šai sistēmai noteiktos dzīves brīžos ir savas priekšrocības. Piemēram, ātrajai, intuitīvajai domāšanas sistēmai ir liela nozīme, pārvietojoties pa ielu un reaģējot uz pēkšņiem ārējiem stimuliem.

Otrā sistēma ir daudz piemērotāka, kad jāpieņem analītiski un izsvērti lēmumi, kas mums ikdienā ir arvien nozīmīgāki un kādi mums ir jāpieņem arvien biežāk.

Grāmata apskata arī dažādus domāšanas aizspriedumus, domāšanas kļūdas, kas mūs bieži vien noved pie nepareiziem secinājumiem.

Noteikti šī grāmata būtu interesanta gan cilvēkiem uzņēmējdarbībā, gan manā jomā – sportā, kur mēs saskaramies ar augsta emocionāla spiediena situācijām, kad gribas izlemt ātri, balstoties uz konkrētā brīža sajūtām.

Šī grāmata ļauj apzināties, kad ir nepieciešams ieslēgt otru domāšanas sistēmu, lēno, analītisko, un tad ir iespēja pieņemt labākus lēmumus.

Šīs grāmatas iespaidā esmu sācis labāk identificēt abas domāšanas sistēmas savā darbībā, labāk esmu spējis iepazīt sevi, savas domāšanas mehānismus un citu cilvēku domāšanas mehānismus.

Viena no lielajām atziņām ir – nepaļauties uz pārliecinošu stāstījumu ar skaistiem argumentiem, kas, dabiski, liek justies komfortabli un droši.

Jāsaprot, ka tā ir pirmā, ātrā domāšanas sistēma, kas mudina mūs pieņemt šos argumentus kā pašsaprotamus. Varbūt vajadzētu vairāk tos pakļaut kritiskai domāšanai.

Arī ikdienā neļauties vienmēr pirmajām sajūtām, kas šķiet ļoti intuitīvas un kad viegli rodas spriedums par kādu situāciju.

Šādos brīžos jāieslēdz lēnā domāšanas sistēma, lai gan tas prasa lielāku piepūli, jo tad situācija vai jautājums jāapskata plašāk, jādarbina prāts un jāaplūko objektīvi fakti.

Šī atziņa man bieži noder ikdienā gan ģimenes dzīvē, gan darbā.

Ja lasīt angliski nesagādā grūtības, iesaku šo grāmatu izlasīt oriģinālvalodā.

To ir patīkami lasīt, tā ievelk jau no pirmajām lapām.

Var just, ka autors ir pētnieks, grāmata ir populārzinātniska. Ir minēti daudzi dažādi, labi piemēri gan no pētījumiem, gan no profesora paša pieredzes darbā ar studentiem, gan arī darbā militārajā jomā.

Šajā grāmatā var lasīt jebkuru nodaļu, kuru tajā brīdī gribas, kaut vai no vidus, un pēc tam par to kādu laiku var padomāt caur personīgās pieredzes prizmu.

Esmu ļoti bieži tā darījis un pārdomājis savas domāšanas kļūdas un prāta aizspriedumus.

Latviski grāmata arī ir pieejama, bet – stipri biezāka nekā angliski. Latviskajā versijā teksts man šķita grūtāks, varbūt terminoloģijas dēļ, kas latviski lietota retāk.

Latviski, lai to pašu domu aprakstītu, izmantots vairāk vārdu, un tas padara tekstu smagnējāku. Palasījis latviski, es atgriezos pie šīs grāmatas angļu valodā.”

Dienas centra cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem vadītāja Maija Agatina iesaka citiem izlasīt Džona Virapena grāmatu “Blakusparādība: nāve”:

“Brīvajos brīžos labprāt lasu tādas grāmatas, kas liek par kaut ko nopietni aizdomāties. Mīlas romāni mani neinteresē, jo romānus mēs paši savā dzīvē varam izveidot, un tie katram pašam kādreiz jāizdzīvo.

Bet man patīk tādas grāmatas kā Gregorija Deivida Robertsa “Šāntarāms”, kas liek domāt, cik dažāda ir pasaule un kas pār to valda, un patīk tādas grāmatas kā Viljama Pola Janga “Būda”, kas liek aizdomāties, kas mūs gaida pēc nāves un kā mums ir jānodzīvo šī dzīve, lai aiz mums paliktu labie darbi un domas.

Iesaku katram izlasīt grāmatu, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja. Tā ir Džona Virapena grāmata par farmācijas industriju “Blakusparādība: nāve”.

Autors pats gadus 30 ir strādājis zāļu biznesā, un grāmatā ir atainots, kā farmācijas lielās firmas par lielu naudu uzpērk ārstus, lai viņi izraksta pacientiem tieši šo firmu zāles;

ir aprakstītas blakusparādības, kuras no pacientiem slēpj, un korupciju, kā firmas krāpjas, reģistrējot zāles.

Viņš šo grāmatu sauc par grēksūdzi, jo pēc daudzajiem darba gadiem viņš nolēmis pastāstīt sabiedrībai, kā viss notiek.

Viņš apraksta, piemēram, kādi ir bijuši eksperimenti ar neaizsargātiem cilvēkiem, kuri paši uz tiem piesakās, lai izmēģinātu jaunas zāles, un kā tiek notušētas neveiksmes, kuras šiem cilvēkiem ir maksājušas dzīvību.

Kad mani bērni bija mazi, viņi bija ļoti alerģiski pret putekļu ērcīti, un viņiem arī nācās ļoti daudz dzert zāles pret alerģiju. Šajā grāmatā tieši ir aprakstīti šie medikamenti, kurus viņiem ārsts izrakstīja, un kā tie bojā aknas. 

Es neesmu pret medikamentiem, bet es pēc šīs grāmatas izlasīšanas sapratu, ka ir ļoti jāizvērtē, ko mēs darām.

Es arī iepriekš netiecos par katru cenu pēc tabletēm, labprātāk apēdu karotīti medus un uzvāru zāļu tēju, zālītes es pati vācu.

Protams, ja nav citas izejas, zāles ir jādzer. Tomēr grāmata liek aizdomāties, ko mēs darām un kāds ir bizness.

Arī autors neuzstājas pret medikamentiem vispār, bet aicina apdomāties un pārliecināties, vai tiešām cilvēkam tie konkrētā brīdī ir vajadzīgi, varbūt – pajautāt par padomu vēl citiem ārstam, vērtēt kritiski.”

Gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis citus rosina izlasīt Ulda Rudaka latviešu mūzikas vēsturei veltīto dokumentālo romānu “Rokupācija”:

“Ļoti laba grāmata! Vērtīga! Ja cilvēks interesējas par mūziku, it sevišķi par andergraundu (no angļu vārda underground; viena no tā nozīmēm ir – cilvēki, kuri izmēģina jaunu un bieži vien šokējošu dzīvesveidu vai mākslas formas), tad šis darbs ir ļoti vērtīgs un izzinošs.

Man, 90. gadu jaunietim, šie mūzikas apskati, aprakstītās vietas, grupas bija kā atgriešanās jaunībā, kā ceļš pagātnē.

Tur ir par visu – kā radušies “Dzeltenie pastnieki”, par Fonteina sākumiem, par izdevniecību “Tornis”, kur “Baložu pilni pagalmi” un citi mūsu andergraunda pionieri darbojušies un radušies, arī leģendas, piemēram, par “Hospitāļu ielas” dziesmu “Raimi, tu nekad vairs nebūsi laimīgs” – kā tā radusies. Ļoti interesanti!

Rudakam ir ļoti laba, sulīga valoda, un tāpēc arī ļoti labi un viegli lasīt.

Būdams radošs cilvēks, esmu saticies ar daudziem mūziķiem, par kuriem rakstīts šajā grāmatā, jaunībā arī bohēmā Rīgā esmu bijis kopā ar viņiem, pat nezinādams, kā tās vietas sauc, kurās esmu bijis, un tagad to uzzinu no grāmatas. Arī tāpēc tā man jo vairāk interesanta. 

Mani mūzika saistījusi vienmēr, no agras jaunības.

Vesela nodaļa grāmatā ir veltīta mūzikai mūsu pilsētā – “Slidenais ceļojums uz Liepāju”, kur aprakstīti dažādi piedzīvojumi festivālā “Liepājas dzintars”, un citi.

Liepājā gan andergraunda mūzika bija mazāk izteikta, mums tikai tagad ir dažas andergraunda grupiņas.

Par andergraundu šī ir vienīgā šāda veida grāmata, turklāt uzrakstīta kā romāns caur Ulda Rudaka paša personiskajiem piedzīvojumiem, jo viņš ar mūziķiem ir sapazinies tuvu.”

Žurnāliste un viesu nama “Eldorado” saimniece Valija Beluza iesaka izlasīt Džēnas Kuplis grāmatu “Jērs un lauva Rimbenieks”:

“Mana oāze ir Ezerkrasta bibliotēka “Libris”, jo lasu ļoti daudz. Mani interesē eksistenciāli jautājumi, pašlaik esmu ķērusies pie krišnaītu reliģiskā fundamenta – grāmatas “Bhagavadgīta”.

It sevišķi manu sirdi un dvēseli aizķer likteņstāsti, kā Laimas Muktupāvelas “Mīla. Benjamiņa” vai Maijas Miglas “Matildes gadsimts”, kas ir romāns par Liepājas un Velnciema cilvēkiem.

Bet pati pirmā, kas man ir prātā uzreiz, lai ieteiktu to izlasīt citiem, ir Džēnas Kuplis grāmata “Jērs un lauva Rimbenieks”.

Autore dzīvo Tasmānijas salā Austrālijā, viņa ir Ēvalda Rimbenieka mazdēla Ēvalda Kupļa dzīvesbiedre.

Stāstījums ir bagātināts ar dokumentiem, fotogrāfijām, izrakstiem no laikrakstu publikācijām.

Par bijušo Liepājas mēru Ēvaldu Rimbenieku ieinteresējos tāpēc, ka vasarās notiek festivāls “Rimbenieks”, un viena no norises vietām ir Smaižu baznīca, kas ar viņu ļoti saistīta (Rimbenieks bija šīs baznīcas cēlējs), šī vieta mani ļoti aizkustināja. Tas lika padomāt – kas tad viņš ir par cilvēku?

Grāmata atstāja spēcīgu iespaidu un ilgstoši pēc tam vēl bija jādomā par Rimbenieka padarīto un par viņa dzīves gājumu.

Autore interesanti aprakstījusi gan Liepāju, pilsētas 300 gadu svinības, gan partiju savstarpējos strīdus. Izrādās, cilvēku tikumi un netikumi nemainās.

Bet Rimbenieks ir bijis īsts Liepājas patriots.

Tas ir arī stāsts par Rimbenieku ģimeni. Ēvalds Rimbenieks jau juta, ka nebūs labi, kad pienāca padomju okupācijas pirmais gads. Un tā arī bija – protams, viņu izveda, bija jāpiedzīvo gulaga sāpju ceļš un nejēdzīga nāve.

Tas viss uzrakstīts tik tieši, tik sirdi aizskaroši. Neatstāja vienaldzīgu. Šī grāmata noteikti jāizlasa katram liepājniekam!”