Intervija ar biedrības “Zaļā brīvība” klimatu saudzējoša dzīvesveida un pārtikas atkritumu mazināšanas eksperti Ingu Belousu.

– Kāpēc jāuztraucas par pārtikas atkritumiem?

– Šis ir jautājums, uz kuru, manuprāt, teju katrs var atbildēt. Iesaku uz to paraudzīties, iztēlojoties, ka uz galda stāv trīs cepures – katra piedāvā citu skatpunktu.

Pirmā cepure ir ar uzrakstu “maciņš”. Šī, manuprāt, ir cilvēkiem visbiežāk izmantota perspektīva, īpaši Latvijā. Jo katrs no mums ir pamanījis, ka, izmetot pārtiku, mēs faktiski izmetam arī naudu. Tas ir tiešs finanšu zaudējums.

Ir aprēķini, kas rāda, cik kilogramus pārtikas cilvēks vidēji izmet gada laikā un cik tas maksā naudas izteiksmē.

Šī informācija parasti uzrunā plašu sabiedrības daļu – naudas tēma vienmēr ir aktuāla.

Otra cepure ir “vides ietekme” – tā ir tā, ko uzliekam mēs, vides organizāciju pārstāvji. Šajā skatījumā raugāmies uz to, kā pārtikas izmešana ietekmē vidi. Jo pārtika, kas nonāk atkritumos, turpina sadalīties, radot metānu un citas siltumnīcefekta gāzes, kas veicina klimata pārmaiņas.

Turklāt, izmetot pārtiku, mēs ne tikai radām piesārņojumu, bet arī izniekojam resursus – zemi, ūdeni, enerģiju –, kas tika izmantoti šīs pārtikas audzēšanā un ražošanā.

Šo aspektu diemžēl cilvēki mēdz retāk apzināties.

Trešā cepure ir “cilvēkresursi un sociālā nevienlīdzība”. Pasaulē ir miljoniem cilvēku, kuri ik dienu iet gulēt izsalkuši. Un tad rodas jautājums – cik ētiski ir tas, ka mēs daļu savas pārtikas vienkārši izmetam?

Protams, es saprotu, ka mēs nevaram katru pārpalikumu fiziski aizsūtīt tiem, kam tā trūkst, taču jautājums paliek aktuāls.

Šeit parādās arī sociālā taisnīguma jautājums: ir cilvēki, kas var atļauties nopirkt visu, bet citi nevar. Pārtikas cenu kāpums tikai padziļina šo plaisu.

Tātad – pārtikas atkritumu jautājums ir gan ekonomisks, gan vides, gan sociāli ētisks. Tas ir gan komplicēts, gan arī ļoti praktisks vienlaicīgi.

– Kā samazināt pārtikas izniekošanu mājās?

– Pirmais solis ir atbildīga iepirkšanās. Es vienmēr iesaku uz veikalu doties paēdušiem. Tukšs vēders liek impulsīvi pirkt vairāk, nekā nepieciešams, – mēs vadāmies pēc deguna un sajūtām, nevis reālajām vajadzībām.

Otrs būtisks aspekts ir iepirkumu saraksts. Bez tā veikala plaukti var šķist vilinoši un rodas vēlme “katram gadījumam” paņemt vēl šo un to.

Ja pērkat produktus ar atlaidi, piemēram, nocenotu biezpienu, jau veikalā padomājiet: “Vai es varēšu to izmantot līdz rītdienas pusdienlaikam?” Ja ne – varbūt labāk to tomēr nepirkt.

Kad esat mājās, svarīgi saprātīgi sakārtot iepirktos produktus plauktos un ledusskapī.

Ļoti noder princips “pirmais iekšā – pirmais ārā”.

Tas nozīmē – svaigos produktus liekam plaukta aizmugurē, bet tos, kuriem tuvojas derīguma termiņa beigas vai kuri jau ir atvērti, – priekšā.

Pretējā gadījumā tie aizmirstībā stāv plaukta dziļumā, zaudē izskata kvalitāti un pievilina citus pārtikas cienītājus, piemēram, pārtikas kodes.

Par saldētavu – es iesaku produktiem pievienot uzlīmes ar nosaukumu un datumu, kad tas sasaldēts. Pretējā gadījumā saldētava ātri pārvēršas par “NLO” – pilnu ar nezināmiem ledainiem objektiem.

Noderīgs triks: ieviesiet saldētavā īpašu maisiņu, kurā likt visus “pārpalikumus” – pusi sīpola, burkāna, paprikas utt. Kad pienāk laiks gatavot zupu vai sautējumu, šie maisiņa dārgumi būs ērti izmantojami.

Jādomā arī par porciju lielumu.

Dzīve pamāca, cik daudz ēdiena vajadzīgs, lai paēstu, neko neizmetot. Bet, ja paliek pāri, to var sasaldēt vai pārvērst par nākamās dienas maltīti.

Svarīgi ir nedomāt par pārpalikumiem kā par atkritumiem – ja tie vēl ir lietojami, tie nav atkritumi!

Protams, ir lietas, ko mēs neizbēgami izmetam, piemēram, kauli, augļu serdes, kartupeļu mizas (lai gan – ja tie ir bioloģiski, tos var arī nemizot!).

Šie nenovēršamie pārtikas atkritumi būtu jāšķiro un jāizmet bioloģiskajos konteineros.

Mājas apstākļos varam izmantot slēdzamu trauku, ko regulāri izberam bioatkritumu konteinerā. Tas palīdz arī samazināt citu atkritumu piesārņojumu ar pārtikas paliekām.

– Kā mācīt bērnus par pārtikas atkritumiem?

– Šī ir tēma, kurā bērni ļoti bieži kļūst par skolotājiem saviem vecākiem. Vides izglītības fonda īstenotā Ekoskolu programma Latvijā dara brīnišķīgu darbu – pārtikas patēriņš ir viena no viņu gada tēmām.

Arī bērnudārzā var sākt mācīties atbildīgu attieksmi pret pārtiku. Mēs mēdzam domāt: “Ko tie mazie saprot?”, bet patiesībā – ļoti daudz ko!

Un bērni savu entuziasmu nes mājās, iedvesmojot arī vecākus šķirot, domāt, izmantot pārpalikumus.

Arī es pati šo visu neesmu mācījusies skolā – man nācās mācīties pašai. Bet redzu, ka tagadējā paaudze aug jau ar daudz plašāku izpratni.

Tas dod cerību, ka nākotnē mūsu attiecības ar pārtiku būs daudz atbildīgākas.