Finanšu krāpniecībai ir pakļauts ikviens, un vienu reizi var uzķerties katrs. Pat labi informēti cilvēki kļūst ievainojami brīžos, kad viņus negaidīti pārsteidz.

Aicinu aizdomāties, cik daudz zinām patiesībā, nevis domājam, ka zinām. Piemēram, kādas saziņas metodes ar iedzīvotājiem izmanto banka, policija un Valsts ieņēmumu dienests?

Ja krāpnieks piezvana cilvēkam, kurš nezina, kā strādā internetbanka vai kā policistam jāstādās priekšā, ir viegli manipulēt.

Tikpat būtiski ir izvērtēt, vai mēdzu pieņemt lēmumus steigā. Ja atbilde ir pozitīva, ir lielāks risks iekrist krāpnieku nagos.

Mēs daudz runājam par kaunu, ko izjūtam pēc krāpniecības, bet es vairāk liktu aizdomāties par kaunu pirms tam.

Mēs drīkstam nezināt un atkāpties no situācijas, nevis iet tās pavadā.

Taču cilvēkam negribas būt muļķim un izrādīt savu nezināšanu, un, lai izvairītos no šīm izjūtām, viņš padodas krāpnieka manipulācijai.

Ja ir grūti tikt galā ar kauna izjūtu, tā pēc krāpšanas tikai pastiprinās, liekot par notikušo klusēt un noslēgties sevī.

Lai gan varētu šķist, ka pēc sāpīgās pieredzes cilvēks kļūs piesardzīgāks, patiesībā notiek pretējais –

ja emocionālās grūtības netiek atrisinātas, risks iekrist atkārtoti krāpnieku lamatās pieaug.

Mūsu kultūrā vēsturiski ierasts neizrādīt dusmas, jo tās var novest pie soda. Jānomainās vairākām paaudzēm, lai mēs iemācītos, ka teikt “nē” ir normāli.

Ja saruna kļūst nepatīkama vai jūtams spiediens, cilvēkam ir tiesības vienkārši nolikt klausuli, neko nepaskaidrojot. Taču, ja iekšēji šķiet, ka “tā darīt nedrīkst”, cilvēks baidās piedzīvot dusmas, kas šajā situācijā varētu viņu pasargāt.

Tieši uz šo emociju kombināciju – bailēm no konfrontācijas un vēlmes izpatikt – balstās krāpnieki.

Viņi precīzi atpazīst cilvēkus, kuri neprot atteikt, neuzdrošinās uzdot jautājumus vai atzīt neziņu.

Pasargāt sevi no krāpniekiem nozīmē ne tikai būt informētam par krāpniecības metodēm, bet arī apzināties savas emocijas un ierastos rīcības modeļus.

Pat ja esam informēti un zinoši, emocijas izslēgt nav iespējams.

Īstā drošība slēpjas spējā uz brīdi apstāties, padomāt un pieņemt, ka varbūt kādu “unikālu iespēju” šoreiz palaidīsim garām, un būt ar to mierā.

Artūrs Miksons, ārsts psihoterapeits