Jau pirms divarpus gadiem Saeimā iesniedza portāla manabalss.lv iniciatīvu.

Vēl pirms tam bija mēģinājumi kaut ko panākt – ar vēstulēm, tikšanos ar Veselības ministrijas darbiniekiem. Cerējām, ka šis jautājums virzīsies uz priekšu, un nedomājām, ka viedokļa paušanai vajadzēs tik plašus piketus.

Diemžēl ar šī jautājuma atrisināšanu līdz šim neveicās. Vienmēr dzirdam attaisnojumus, ka mums ir daudz slimību, daudz kas būtu jāapmaksā.

Uzskatām, ka valstij ir jāorientējas uz pacientu.

Glikozes mērītāji standarta ārstēšanā ir iekļauti jau 12 gadus, insulīna sūkņi – 25 gadus.

Latvijā pacientiem glikozes sensori un insulīna sūkņu iegāde jāsedz no personīgajiem līdzekļiem – sensori mēnesī izmaksā aptuveni 150 eiro, savukārt insulīna sūkņa iegāde sasniedz ap 6000 eiro, papildus ik mēnesi paredzot līdz 300 eiro maināmajām detaļām (patlaban Latvijā glikozes monitorēšanas sensori tiek kompensēti bērniem un jauniešiem līdz 18 gadu vecumam, bet insulīna sūkņi – līdz 24 gadu vecumam – aut.).

Dzīve ar šādu neizārstējamu slimību nepavisam nav vienkārša.

Minētās ierīces ir vitāli nepieciešamas 1. tipa cukura diabēta pacientu aprūpei – ārstēšanā, diabēta kontrolē un darbspēju saglabāšanā.

Abu ierīču izmantošana sniedz virkni ieguvumu arī valsts budžetam, jo samazinās izdevumi gan veselības, gan sociālajai aprūpei, kā arī neatliekamajai palīdzībai, stacionārajai ārstēšanai un dārgu, invaliditāti izraisošu diabēta komplikāciju ārstēšanai, kā aklums, dialīze, nieres transplantācija, kāju amputācijas.

Mūsdienās ir iespējams šīs komplikācijas un izdevumus samazināt.

Turklāt 1. tipa diabēta pacients valstij izmaksā piecas reizes dārgāk nekā pacients bez šīs diagnozes, tomēr 75% no izmaksām veido akūtās un hroniskās problēmas, kā arī komplikāciju ārstēšana, ko var novērst, uzlabojot diabēta kontroli ar glikozes sensoriem un insulīna sūkņiem.

Insulīna sūknis ir ierīce, ar kuru cilvēks var stabilizēt insulīna līmeni, ja to nevar veikt ar pildspalvas tipa šļircēm, jo ne visiem šī metode ir efektīva. Ar insulīna sūkni nepieciešamo devu var pielāgot individuāli.

Pieprasām nekavējoties paredzēt finansējumu sensoriem un insulīna sūkņiem –

šo ierīču pieejamība būtiski uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti, neapdraudētu veselību un dzīvību.

Turklāt ar diabētu slimo arī gados jauni cilvēki, jau no bērnības, bet viņi ir darbspējīgi, ieguvuši izglītību, grib likt lietā savas zināšanas un spējas.

Gunta Freimane, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja

Uzziņai

– 1. tipa diabēta ārstēšanas pamatā ir regulāras insulīna injekcijas ik dienu, veselīgs, sabalansēts uzturs un piemērotas fiziskās aktivitātes.

Glikozes līmenis asinīs ir jāuzrauga, veicot regulārus mērījumus.

– 2. tipa diabēta ārstēšanas pamatā ir sabalansēts un atbilstošs uzturs, regulārs ēšanas režīms, pietiekama fiziskā aktivitāte, glikozes līmeņa kontrole un zāļu lietošana, kas pazemina cukura līmeni asinīs.

Dažkārt nepieciešamas arī insulīna injekcijas.

– 1. tipa cukura diabētam nav ieteicamās profilakses. Savukārt 2. tipa diabētu ir iespējams novērst, uzturot normālu ķermeņa svaru, nodarbojoties ar fiziskajām aktivitātēm un lietojot piemērotu uzturu.

Abi var attīstīties jebkurā vecumā, bet 1. tips – jau bērnībā, savukārt 2. attīstās pakāpeniski un lēni, un to var atklāt tikai pie pirmajām komplikācijām.

– Aprīļa sākumā vienas nedēļas laikā šo iniciatīvu portālā manabalss.lv atbalstījuši jau vairāk nekā 10 700 iedzīvotāji, apliecinot sabiedrības strauji pieaugošo izpratni par nepieciešamību uzlabot diabēta pacientu aprūpi.

– Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem, 2025. gadā Latvijā bija 103 477 diabēta pacienti, tostarp 5147 ar 1. tipa diabētu un 97 495 ar 2. tipa diabētu.

Kopš 2010. gada reģistrēto pacientu skaits ir ievērojami palielinājies, sasniedzot 100 000.

Avoti: SPKC un Latvijas Diabēta asociācija