Jau pavisam tuvu laiks, kad savus glītos latiņus būsim paspējuši notērēt vai arī noglabāt kādā tālākā atvilktnes stūrītī vēstures liecībai. 

Ja godīgi – arī man jaunā nauda – eiro zīmes – nepavisam nepatīk. Arī man tās šķiet, kā lieli un negaumīgi palagi. Un vajadzība pēc tilpuma ziņā lielāka maciņa nudien šajā procesā būtu vismazākā bēda.

Taču pret visu jauno protestēt ir gluži cilvēcīgi. Reizēm pamatoti un reizēm arī nē. Vienkārši tāpēc, ka pavisam cilvēcīgi ir arī pierast pie sev pazīstamas, mierīgas un rutinētas kārtības.

Protams, neērtības būs. Protams, pārrēķināt preces vērtību no latiem uz eiro arī jauniem cilvēkiem izraisa nelielas problēmas, un uz mirkli smadzenes jāpiepūla. Protams, nepavisam neapskaužu tirdzniecības darbiniekus, kuriem pēc Jaunā gada atlikums būs jāizsniedz tikai eiro naudas zīmēs, kaut pircējs arī maksās latos. 

Taču gribas domāt arī par labo, ko šis process varētu atnest. Nepavisam neorientējos finanšu un akciju tirgos, bet ļoti gribas ticēt deputātam Robertam Zīlem, kurš uzsver – ja tagad nepāriesim uz eiro, tad pēc tam mums būs atpakaļ rubļi. Un vai tiešām to mēs gribam? Vai tiešām pēc tā tiecamies? Vai tas ir bijis nesto upuru vērts?

Un ļoti gribas ticēt mūsu ģimenes draugu – igauņu – teiktajam, ka no sākuma būs cenu celšanās un citas grūtības, taču vēlāk noteikti būs labāk. Viņi ar jauno naudu ir tikai un vienīgi apmierināti.

Lai vai kā, šķiet arī pie mums tiek domāts, lai šo naudas maiņas procesu pēc iespējas atvieglotu. Tā sev par patīkamu pārsteigumu atklāju, ka mūsu Pētertirgū visiem tirgotājiem jau pirms neilga laika izsniegtas tabuliņas ar abu naudas zīmju ailītēm. Un onkulītim, kurš atvedis pilsētniekiem kartupeļus pārdošanai, nebūt nav jālauza galva matemātikas labirintos. Viņš cenu starpībā pašreiz jau orientējas labāk nekā viņa pieaugušie mazbērni.

Laikus tiek domāts arī par ļaudīm, kuri izveidojuši kādus naudas uzkrājumus. Lai saglabātu pēc iespējas lielāku taisnīguma un vienlīdzības principu. Un atšķirībā no citām naudas reformām tie neko nezaudē.

Šajā sakarībā vēl joprojām spilgtā atmiņā ir Repšes laikā piedzīvotā naudas maiņa, kad mūsu paziņas – godājams un padzīvojis pāris ar saimniecību laukos – savā krājkontā bija uzkrājuši tādu naudas summu, par kuru nešaubīgi varēja iegādāties divus jaunus žiguļus. Taču pēc valdošo spēku mahinācijas viņu kontā bija vien kāds sagrabējis mocītis. Par laimi, mūsu paziņas nopurinājās, ierāva graķīti un strādāja tālāk, un pēc laika atkal bija turīgi ļaudis. Taču, kā zināms, ne visi šos pārdzīvojumus izturēja.

Un šis gadījums, kad cilvēki finanšu operāciju dēļ zaudēja visu, mūsu valsts vēsturē diemžēl nav vienīgais.

Šoreiz mēs nezaudēsim neko. Cik mūsu maciņā būs – tik arī saņemsim pretī. Tikai citās naudas zīmēs.