Kopā ar fotogrāfu devāmies ielās, lai uzrunātu četras liepājnieces un lūgtu dalīties ar viena ēdiena recepti, kas gan pašām garšo, gan labi padodas gatavojot.

No maza Alpu krodziņa

Anita Liepa, ģimenes ārste: – Reiz kāda brauciena laikā ciemojāmies nelielā Alpu kalnu krodziņā. Ēdām bezgala garšīgu tomātu-gaļas zupu. Tā kā vienam no mūsu kompānijas pavārs bija pazīstams, tiku pie šīs zupas receptes.

Krodziņa saimniece bija austriete, bet viņas vīrs un pavārs ungārs.

Galvenā sastāvdaļa – dabiski ienākušies, sulīgi un gaļīgi tomāti! Pie mums pie tādiem laikam var tikt tikai augustā…

Tomātus svara ziņā vajag divas reizes vairāk nekā gaļu, jāņem kā liellopa, tā teļa gaļa. Vēl zupā liek papriku, sīpolus, ķiplokus, timiānu.

Sastāvdaļas apcep un liek katlā, pašās beigās pieliek, izvāra kartupeļus, ūdeni pielejot pavisam nedaudz. Viss jāvāra apmēram pusotru stundu. Ja vēl pieliek pupiņas, tad jau sanāk cita jeb gulaša zupa.

Kad mājās gatavoju šo tomātu zupu ar gaļu, ar gudru ziņu vienmēr izvēlos pašu lielāko katlu un plānoju, ka varēs ēst divas dienas un visiem pietiks, bet… jau pirmās dienas vakarā katls ir tukšs.

Vēl man patīk dažādi itāļu ēdieni un interesantas receptes ar interesantām sastāvdaļām. Kad pērn biju Parīzē, pārsteidza franču lielās porcijas, salīdzinoši zemās cenas un ļoti garšīgās mērces, ko pasniedza pie gaļas ēdieniem. Krējumu viņi pie tām neliek, bet gatavo, pievienojot vīnu vai konjaku.

Kad atgriezos, internetā sameklēju vairākas šādas receptes un ik pa laikam spodrinu savu meistarību, tās mācoties gatavot! Pamazām kaut kas sāk sanākt (smaida).

Vasara ir “Pavlovu” laiks

Rebeka Margrieta Laugale, kafejnīcas, veikala un tetovēšanas salona “Tinte un kafija” barista: – Uzaugu ģimenē, kurā tētis regulāri devās uz medībām un ļoti bieži arī pats medījumus gatavoja. Viņam sanāca pasakaini gardi!

Dzīvojām laukos, un attiecībā pret gaļu es biju diezgan izvēlīga. Neēdu, kad mamma gatavoja mājās izaudzētas vistas vai cūkas gaļu, bet tēta gatavotie medījumi vienmēr ļoti garšoja.

Arī man patīk gatavot ēdienu, bet laikam visvairāk aizrauj dažādu konditorejas izstrādājumu radīšana, vasarās it īpaši kūciņas “Pavlova”. Man to gatavošana nemaz nešķiet grūta.

Pats galvenais, lai būtu kvalitatīva elektriskā krāsns un precīzi noregulēta temperatūra. Pie olām tieku laukos, kur mamma audzē vistas. “Pavlovām” vajag olu baltumus, savukārt dzeltenumi noder, gatavojot krēmu “Brulē”.

Kad cepu “Pavlovas”, vienmēr ļoti, ļoti koncentrējos, un šis process man tiešām patīk. Fonā uzlieku foršu mūziku un cītīgi kuļu olu baltumus!

Pēc tam gatavoju krēmu no “Mascarpone” siera un saldā krējuma. Dekorējot virsū lieku daudz dažādu ogu un noteikti piparmētru lapiņas.

Augu kā patstāvīgs bērns un pati sev ēdienu sāku gatavot jau otrajā trešajā klasē. Atceros, ka vienmēr patika eksperimentēt. Pirmās kūkas cepu kopā ar mammu. Vasarās, kad no Īrijas ciemos atbrauca krustmāte, viņai vienmēr uzcepu siera kūku.

Kā dāvanas bieži esmu saņēmusi recepšu grāmatas. Grāmatu bija daudz. Daudzas no tām esmu aizdevusi draudzenēm. Man nav žēl dalīties. Vēl mājās ir daudz dažādu veco laiku recepšu grāmatu.

Garšas baudījumam – garneles

Elita Balode, friziere, frizētavas “Balbieris” īpašniece: – Gatavot man patīk, taču, kopš nesen atgriezos no brauciena uz Turciju, kur viesnīcā galdi vienmēr bija klāti, sāku domāt – cik labi, kad pašai nekas nav jādara.

Tad, kad mums ar vīru sagribas sevi palutināt un ir atlaides, tad nopērku iepakojumu ar sasaldētām, svaigām (termiski neapstrādātām) garnelēm, kas savās čaulās.

Nolieku virtuvē uz galda, lai atkūst. Palielā pannā izkausēju sviestu un klāt piespiežu 4–5 daiviņas ķiploka, ko apcepu. Ja sviesta nav, var izmantot olīveļļu. Kad ķiploki apcepušies, pievienoju pakusušās garneles un tām krietni uzleju gaišo sojas mērci. Tad jāpievieno pikantā, saldskābā Ķīnas mērce ar čili.

Visu klāt lieku uz aci jeb pēc sajūtām, precīzus daudzumus nevarēšu nosaukt.

Viss pannā vārās uz mazas uguns, kamēr garneles maina krāsu un kļūst sarkanīgas. Ja tās pievienotas vēl krietni sasalušas, tad būs jāvāra minūtes divdesmit. Kad garneles praktiski gatavas, uzberu krietni daudz sakapātu diļļu. Un viss!

Garneles katrs izloba ar pirkstiem, klāt ēdam čabatas maizi, to kārtīgi izmērcējot mērcītē. Šim ēdienam vienmēr piestāv sarkanvīns vai arī alus.

Cik sevi atceros, vienmēr no dažādiem žurnāliem esmu izgriezusi un krājusi tās receptes, kas mani ieinteresēja. Vēl mājās ir diezgan daudz recepšu grāmatu.

Agrāk gan biežāk nekā tagad skatījos dažādus ēdienu gatavošanas raidījumus. Ja gribas pagatavot kaut ko īpašu, receptes atrodu arī interneta piedāvājuma plašumos.

Garšo kā gaļa, nav gaļa

Inga Gūtmane, liepājniece: – Kuram gan negaršo paēst! Arī es neesmu izņēmums, bet man vēl arī patīk gatavot. It sevišķi, ja gaidāmi ciemiņi. Un it sevišķi, ja ir, no kā gatavot! Tad taisu visādas interesantas lietas, piemēram ķirbju karbonādes.

Tagad jau pērnā gada ķirbji beigušies un būs jāpagaida jaunā raža. Vajadzēs tādu īstu, biezu Latvijas ķirbi, nevis muskata šķirnes, spageti, sviesta un visus citus. Tie izjuks, pārvērtīsies slapjā masā.

Tātad – iepriekšējās dienas vakarā ķirbim nogriež gabalu un to nomizo. Tad sagriež plānās, plānās šķēlēs un liek traukā. Katru kārtu apkaisa ar sāli un “Santa Maria” garšvielu gaļai ar citrusu. Nākošā dienā šķēlītes ir atsulojušās un mīkstas.

Var gatavot karbonādi – katru apviļā miltos, olā un cep uz pannas eļļā. Ir viena vēl lielāka gastronomiskā izvirtība: saceptās ķirbju karbonādes atkal liek traukā. Apakšējai kārtai mazliet pārlej majonēzi, kas sajaukta ar izspiestu ķiploku un vēl pāri uzlej mazliet kečupa. Tad liek nākamo karbonāžu kārtu un visu atkārto.

Atceros, ka savas pirmās kūkas sāku cept tikai eksperimentējot. Sanāks vai nesanāks – ļoti radošs process.

Ielūkojos kādā recepšu grāmatā, bet vienmēr receptes paticis papildināt ar kaut ko savu, lai būtu interesantāk.

Manā jaunībā interneta nebija, kur meklēt receptes. Ja kāda kūka īsti labi nesanāca, tā tik un tā tika apēsta, jo ārā jau nemetīšu.

Kad sāku strādāt, pirmā darbavieta bija elektropreču veikals, un tur deficīta apstākļos palaimējās nopirkt gan mikseri, gan cepšanas ierīci, kuras nosaukums latviskojot “Brīnumkrāsniņa” – apaļš metāla trauks, kuram uzlika metāla vāku. Tas, pieslēdzot elektrībai, uzsila un uzcepa to, kas bija ielikts traukā.