Bārtas pagasta “Silarāju” kafejnīcas saime ir Krasņuku ģimene, kurā pavardu sargā saimniece Gita.

“Esam līdz kaulam pilsētnieki, pirms trīs gadiem pārcēlušies uz laukiem. Mums ar vīru ir trīs bērni – jaunākajam tikai gads, vecākajam – 25. Šovasar ir palīgi, tā ka diezgan plešamies un augam, plāni lieli.

Tas ir mūža labākais lēmums – no pilsētas, no biznesa pārcelties uz laukiem, uz pilnīgi citu vidi,”

viņa sacīja, ka Bārtā dzīvo divsimt gadu vecā mājā un ģimene pa akmentiņam vien vāc kopā tās vēsturi.

Māju kafejnīcu viņi rīko otro reizi, pirmā bija aizpagājušajā gadā. Pērn nesanāca, jo bija tikko piedzimis bērniņš.

“Mēs jau nemākam darīt mazliet, mums vajag tā, lai ir aptverti visi seši hektāri,” Gita smej.

“Cilvēkus uzņemam divos hektāros – galdiņi atrodas izpļautā pļavā, kur veidojam lidojošo šķīvīšu labirintus. Ja darām, tad – ar vērienu.”

Gita atzīst, ka izdevumi ir lieli, jo daudz jānopērk, bet tos atsverot gandarījums par to, ka izdarīts labs darbs.

“Kafejnīcu dienas ir tādas, ka ierodas no ārzemēm pat tādi draugi, klases biedri, kurus neesi redzējis gadus desmit.

Viņi ieraudzījuši, ka tu rīko pasākumu, un atbrauc; pilnīgi tirpiņas skrien pār ķermeni. Tas ir brīnišķīgs saiets, un visi, kas atbrauc, pēc tam paliek par labiem draugiem.”

Recepte

Kirbju zupa ar ķiploku grauzdiņiem

Gita stāsta: “Vāra no pašu audzētiem ķirbjiem. Tā kā jauno ķirbju vēl nav, tie ir iepriekšējā sezonā jāsasaldē, sagriezti kubiciņos.

Mēs liekam ķirbjus lielā grāpī vārīties uz dzīvas uguns, klāt labi daudz vistas gaļas, burkānus, zaļumus, garšvielas. Vēlams pievienot arī mazliet timiāna, kas piedod zupai labu aromātu; vārīts tas nav tik spēcīgs un nenomāc ķirbja garšu. Var piebērt kartupeļus, bet ļoti maz.

Kad viss izvārīts mīksts, to karstu sablendē un pievieno jebkuras šķirnes kausēto sieru. Ja nav siera, var ņemt krējumu, bet tad nav tik garšīgi.

Zupu ceļ galdā, pārkaisītu ar sēkliņām un sagrieztiem zaļumiem, klāt – pašcepti ķiploku grauzdiņi. Tos gatavojam pēc manu bērnu omes receptes.

Melnā ķieģelīša vai baltmaizes šķēles apcep parasti uz pannas, nevis aerogrilā. Garšaugu eļļā iespiež daudz ķiploku un samaisa; tāds ķiploks ir svaigs, un tam ir pavisam citādāks smeķis. Ar eļļas maisījumu apziež maizi, kad tā apcepta.

Mūsdienās var uzlikt virsū parmezāna sieru – arī ļoti garšīgi. Mēs pasniegsim bez siera, lai ir vēsturiskā garša no omes receptēm.”

Medzes pagasta Kapsēdē kafejnīcā “Jūras 12” gaidīs Sintija Šimkus ar vīru Juri un divām meitām.

Viņi uzņems savā īpašumā, kurā vēl nedzīvo pastāvīgi, bet nākotnē, kad bērni paaugsies, tad pārcelšoties uz palikšanu, stāsta Sintija. Pirms tam gan māja jāizremontē.

“Esmu manikīre, strādāju arī kafejnīcā par pavāri. Vīrs ir mūrnieks – taisa kamīnus, skursteņus, plītis, un viņam hobijs – cept picas.

Tas aizsākās pagājušajā vasarā, kad nopirkām grilu.

Viņš teica, ka grib iemācīties cept Neapoles picas. Meklējām receptes internetā, konsultējāmies ar paziņām, un sanāca tīri garšīgi,” Sintija atceras, ka draugi ieteica rīkot mājas kafejnīcu un arī picas likt ēdienkartē.

“Tā nu vīrs vairāk šeptējas pie grila, es – pie smalkākiem ēdieniem. Man patīk, ka galds ir noformēts, ēdieni – glītos traukos. Tā arī būs mājas kafejnīcā.”

Recepte

Mājas biskvīta kūka

Recepti stāsta Sintija: “Biskvītam ņem cukuru, miltus, olas. Puto atsevišķi olas dzeltenumu un baltumu. Man ir liela plāts, es katru kārtu cepu no desmit lauku olām.

Sacep biskvītu un smērē pa kārtām ar pašu lasītu un vārītu aliču zapti. Man tā ir diezgan šķidra – lai labi sasūcas un kūka ir mitra, skābena.

Apakšējo biskvītu pārsmērē ar zapti, virsū liek otru kārtu, ko pārsmērē ar saldo krējumu. To saputo ar cukuru un vaniļas cukuru, iecilā siltu Maskarpones sieru, lai ir stingrāks. Virsū liek trešo biskvīta kārtu un zapti, pēc tam – ceturto biskvītu, pāri – Maskarpones krēmu.

Kad apziežu malas, es pēc pirmās reizes ielieku kūku ledusskapī padzist, pēc tam apziežu otrreiz – lai nekas nespīd cauri. Dekorē ar svaigām ogām. Tā ir kūka, ko agrāk cepa ome, un es esmu no viņas pārmantojusi.”

Nīcas pagasta “Mazputniņos” Freimaņu ģimene aicina baudīt bērnības garšu.

Viņu ēdieniem tādi nosaukumi, ka to dēļ vien gribas iegriezties tajās mājās, – vārnas pākšaugu prieks, stārķa sātīgais lidojums, gulbja sapņi, dzeguzes saldā stunda un citi.

Saimniece Liene stāsta, ka ēdienkarte ar dažiem izņēmumiem ir vēsturiska: “Tajā ir tādi ēdieni no manas bērnības, ko mana omamma taisījusi, un tā mēs ģimenē tos padodam tālāk. Otro reizi piedalāmies mājas kafejnīcās, un teikšu godīgi –

varētu jau neturpināt, bet cilvēku atsaucība un viņu pateicība par to, ka atveram savu sētu, mūs iedvesmo darīt atkal.”

Ģimenē ir vecāki un trīs bērni. Divi vecākie jau pieauguši, bet meita vēl vecāku paspārnē, viņa esot māksliniece, kas uzzīmējot visu, ko vajag kafejnīcai, arī izdomājusi ēdienu nosaukumus.

Freimaņi agrāk bijuši mājas kafejnīcu apmeklētāji, bet tad bērni ieteikuši pašiem uzņem cilvēkus, jo – ir taču, ko parādīt.

“Mēs jau 30 gadus kopjam savu sētu, viss tajā radīts pašu rokām. Tur arī ierīkojam kafejnīcu. Esam strādājoši cilvēki, bet izbrīvējam dienas, kuras veltām citiem.”

Receptes

Kartupeļu klimpas

“Viegli pagatavojams ēdiens,” saka Liene.

“Sarīvētiem kartupeļiem nospiež sulu, pievieno stērķeli, kas tajā nosēžas, kā arī vēl pieber to papildus. Tad veido kotletīšu lieluma klimpiņas. Mana ome tās vārīja pienā, bet mēs – sālsūdenī. Klimpiņas uzpeld uz augšu un savārās.

No katla izņemtas, var ēst ar skābu krējumu, mēs kafejnīcā pasniedzam ar gaļas mērcīti no caurauguša speķa. Klimpām vislabākie ir šķirnes ‘Marabella’ kartupeļi, jo nemelnē.”

Saldais kartupeļu riezis

Tas ir kartupeļu rausis ar saldu virsu.

Sarīvē kartupeļus un pievieno miltus, olu, mazliet sāli, cukuru – tāpat kā pankūkām. Masu izlīdzina plātē, pārlej ar saldo krējumu, uzber diezgan biezu kārtu cukura un uzliek sviesta piciņas. Cep cepeškrāsnī 200 grādos tik ilgi, kamēr cukurs karamelizējies brūns.

Riezis visgaršīgākais ir silts, bet var ēst arī aukstu; otrajā dienā neviens nesmādējot. Klāt neko nevajag.

17Skatīt galeriju