Lai padalītos ar, iespējams, jau piemirstām receptēm un padomiem, ieskatījāmies četru dažādu gadu desmitu izdevumā ”Kalendārs Sievietēm”.

Virtuve visos laikmetos bijusi radoša vieta, kur tapa ne tikai jaunas receptes, bet arī tika pārbaudītas saimniekošanas patiesības. Dalīties ar pieredzi un zināšanām sievietēm, namamātēm bijis svarīgi visos laikos. Tieši tāpat kā uzklausīt zinātāju padomus.

1966. gada ”Kalendārā Sievietēm” bioloģijas zinātņu kandidāte J. Jansone skaidrojusi, ka: ”Garšaugi un garšvielas nav uztura pamatvielas un bez tām organisms var iztikt. Tomēr bez šiem ēdienu garšas uzlabotājiem mums pagatavotais ēdiens negaršo, nav arī labas ēstgribas, jo, gatavojot produktus, zūd to savdabīgā garša un aromāts. 

Garšvielu un garšaugu spēks slēpjas to sastāvdaļās – ēteriskās eļļās, kas katrai piešķir īpatnu aromātu un rosina gremošanas sulas izdalīšanos, tātad uzlabo ēstgribu.

Dilles, lociņi, pētersīļu, seleriju lapiņas uzlabo zupu, mērču, gaļas un zivju ēdienu garšu. Lai nemainītos to patīkamais aromāts (ēteriskās eļļas viegli gaist), visus garšaugus pievieno vai nu gatavam ēdienam, vai īsi pirms vārīšanas beigām. Pavisam neaizvietojami ir garšaugi pie zaļbarības salātiem.

Nav ieteicams ēdienam vienmēr pievienot vienas un tās pašas garšvielas un garšaugus, jo tas ēdienu padara vienmuļu, apnicīgu.”

1976. gadā ”Kalendārs Sievietēm” iesaka rīkoties šādi:

• Aukstajiem ēdieniem sāls un skābums jāpievieno mazākās devās nekā karstajiem ēdieniem.
• Treknai gaļai sāls jāpieber vairāk nekā liesai.
• Lai cepot neplaisātu ābolu miza, to vairākās vietās sadursta un uz pannas uzlej mazliet ūdens.
• Cepta zivs ir gardāka, ja pirms cepšanas to patur pienā.
• Skābētu kāpostu salātos ābolus var aizstāt ar apelsīnu vai mandarīnu daiviņām.
• Ja baltmaizi uzglabā kopā ar rupjmaizi, pasliktinās tās garšas īpašības. 

Pēc vairāk nekā desmit gadiem – 1989. gadā – tas pats izdevums nekādus virtuvē izmantojamus padomus vis nepiedāvā, bet bez jaunām receptēm publicē arī pavisam vecas, kas ņemtas no 18. gadsimta beigās izdotas muižu pavāriem domātas grāmatas ”Kā visādus kungu ēdienus gardi vārīt un sataisīt”.

Lūk, tikai viena – ”Zuppe no puķķu-kāpostiem”. Daļēji saglabāts vecais rakstības stils: ”Ņem 5–6 puķu kāposta galvas, nopucē un sagriež gabalos. Novāra labi papriekš ūdenī, tad stiprā gaļas zupē pagalam mīkstas. Nu tev būs 1/4 mārciņas sviestu ar miltiem gosāt un to ar 4 stopiem tās zupes samaisīt. Kad tā zupe pareizi viruse un noputināta, samaisi to ar 8 pautu dzeltenumu un uzlej viņu tiem kāpostiem virsū. Beidzot uzrīvē muskatu un ieber drusciņ sāli.”

1999. gada kalendārs piedāvā padomus gan par mikroviļņu krāsni, gan ledusskapi.

Piemēram, uzsverot mikroviļņu krāsns labās īpašības, tiek atgādināts, ka tajā produktus lieliski var pagatavot ”bez peldināšanas taukvielās”.

Augstvērtīgās iekārtās var cept gan pīrāgus, gan atsaldēt produktus. Vēl arī pasterizēt krājumus ziemai un kaltēt ārstniecības augus.

Runājot par ledusskapi, jāatceras, lai dažādi produkti nepievilktos ar svešām smakām, tie jāliek produktu glabājamās kārbās vai jāietin folijā. Ja ledusskapī tur maizi, tā jāliek polietilēna maisiņā.

Atcerieties, ka neviens produkts nav uzglabājams mēnešiem ilgi, jo tam ir savs derīguma termiņš. 

RECEPTES

No 1966. gada

Rutku salāti

Notīrītus, skaidās sarīvētus rutkus samaisa ar krējumu un pasniedz ar sviestmaizi brokastīs vai launagā. Kopā ar citiem dārzeņiem rutku izteikti asā garša mazinās. Tādus salātus lieto pie liellopa, žāvētas cūkgaļas un citiem ēdieniem.

Rutku salātus var pagatavot kopā ar skābiem kāpostiem un skābu krējumu. Vēl variants ar sāli, zaļumiem, gurķiem un sīpoliem. Vēl rutku salātus var jaukt ar tomātu biezeni, eļļu un sāli.

Sautēti dārzeņi

Burkānus, kāļus, puķu kāpostus galviņkāpostus, pupiņu pākstis sasmalcinātas sautē nelielā ūdens daudzumā, pēc tam pārlaista ar kausētu sviestu.

Iecienīti ir sautēti dārzeņi mērcē. Kad dārzeņi izsautēti mīksti, tiem pārlej vai nu atsevišķi pagatavotu balto mērci, vai arī mērci gatavo no sautējamā šķidruma.

Dārzeņus pasniedz kā piedevu zivju, teļa gaļas un citiem ēdieniem. Sautētus kāļus un pupiņu pākstis pie jēra gaļas ēdieniem.

No 1976. gada

Gaļas un kartupeļu kotletes

1/2 kilogramu maltās gaļas samīca ar 1 kg izvārītu un samaltu kartupeļu. Masai pēc garšas pievieno melnos piparus, sāli, ķimenes, 2 olas, 3 ēd.k. sarīvēta siera. Samaisa, apsedz ar salveti un atstāj uz 20 minūtēm.

No masas veido kotletes, apviļā rīvmaizē un liek sakarsētos taukos. Kotletes pasniedz karstas ar novārītiem, sviestā apceptiem rīsiem un svaigu kāpostu salātiem, kam pievienota augu eļļa un citrona sula.

Rīsu sacepums ar olām, mandelēm un rozīnēm

No 1 glāzes rīsu, rozīnēm un 1 litra piena izvāra pabiezu putru. Padzesē, maisot pievieno nedaudz sviesta, 2 olu dzeltenumus un cukuru pēc garšas.

Masu liek veidnē, pārlej ar saputotiem 2 olu baltumiem un glāzi pūdercukura, pārkaisa ar mandelēm un cep vidēji karstā cepeškrāsnī.

Sacepumu pasniedz ar augļu vai šokolādes mērci (sarīvētu šokolādi izkausē uzvārītā karstā pienā).

No 1989. gada

Siera salāti

300 g siera, 100 g vārītas desas, 100 g ābolu, 100 g marinētu gurķu, 100 g paprikas, 100 g majonēzes, 100 g krējuma, 1 tējk. citrona sulas, zaļumi, sāls, pipari, mazliet rīvēta muskatrieksta.

Sieru, desu, ābolus, gurķus, papriku sagriež garenos gabaliņos, majonēzi sajauc ar krējumu, pieliek garšvielas, citrona sulu, pārlej salātiem un viegli iecilā. Rotā ar sarkanās paprikas skaidiņām un zaļumiem.

Tomātu sulas želeja ar biezpiena krēmu

400 g tomātu sulas, 3 ēd.k. kečupa, 2 ēd.k. citrona sulas, 10 g želatīna, sarkanie un melnie pipari pēc garšas, 2 ēd.k. biezpiena, 1 rīvēts ābols, 2 tējk. rīvētu mārrutku, pētersīļi, dilles, sāls.

Tomātu sulai pievieno citrona sulu, kečupu, garšvielas un sāli. 4 ēd.k. sulas uzsilda un tajā izšķīdina uzbriedinātu želatīnu, pievieno pārējai sulai un izmaisa. Salej veidnītēs un liek ledusskapī, lai sarec.

Izberztam biezpienam pievieno mārrutkus, ābolu, sasmalcinātus zaļumus, sāli un puto, līdz izveidojas krēmveida masa.

No veidnēm izņemto želeju liek uz šķīvja, ar konditorejas caurulīti uzspiež sagatavoto biezpiena krēmu. Rotā ar cieti vārītu olu un diļļu zariņiem.

No 1999. gada

Kabaču torte

1 kabacis (1,3–1,5 kg), 1/2 tējk. sodas, 2 olas, milti, sāls, pipari, tomāti, majonēze, ķiploki, zaļumi.

Kabaci nomizo, izņem sēklas, sarīvē uz rupjas rīves, nospiež sulu. Masai pieliek sodu, miltus, līdz veidojas mīkla bieza krējuma konsistencē. Pēc garšas pieber sāli, piparus.

Uz pannas cep lielas, plānas pankūkas. Tad liek citu virs citas, pa vidu ieziežot majonēzi, kas sajaukta ar izspiestiem ķiplokiem. Virsū uzliek plānās šķēlītēs sagrieztus tomātus.

Dažām majonēzes kārtām var piejaukt kečupu. Virsu pārsmērē ar majonēzi, grezno ar zaļumiem un tomātu ripiņām.

Olas želejā

8 cieti novārītas olas, 1 un 1/2 glāze vistas buljona (no kubiņa), 1/2 glāze baltvīna, 20 g želatīna, 250 g šķiņķa, sāls, pipari, 2 ēd.k. etiķa, 10 olīvas.

Vistas buljonam pieliek sāli, piparus, pielej vīnu un etiķi. Uzbriedinātu želatīnu liek buljonā, uzsilda, nokāš. Atdzesē, bet neļaujot sarecēt.

Padziļā bļodā ielej apm. 1 cm želejas kārtu, liek ledusskapī. Sarecējušai masai virsū uzliek uz pusēm pārgrieztas olas ar griezuma līniju uz leju, olīvas, visu pārlej ar želeju, liek ledusskapī.

Kad šī kārta sarecējusi, liek nākamo slāni – kubiņos sagrieztu gaļu – un atkal pārlej ar želeju. Ledusskapī atdzesē.

Pirms pasniegšanas bļodu ieliek karsta ūdens peldē un uz lēzena šķīvja apgāž otrādi. Grezno ar citrona šķēlītēm un zaļumiem.

Mana bērnības garša

“Nekas garšīgāks nav ēsts…”

Ēriks Hūns, uzņēmējs, kolekcionārs:

– Bērnībā ar vecākiem un vecmammu dzīvojām dzīvoklī, kas atradās Priekules pienotavas teritorijā. Uzņēmumā vairāki vīri bija mednieki, un pēc veiksmīgām medībām guvums tika vests uz pienotavas katlumāju, kur bija silts un pieejams arī karstais ūdens.

Kad lopiņi bija sadalīti, mednieki manai mammai aiznesa to aknas. Tad mamma vai vecmamma tās mūsu virtuvē cepa, un mēs ar māsu bijām blakus, gaidot, kad tiksim pie kāda tikko no pannas noņemta, vēl karsta aknu gabaliņa.

Saku joprojām – neko garšīgāku savā mūžā neesmu ēdis!

Tolaik, sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, taču garšvielas bija visvienkāršākās: sāls, pipari, krustnagliņas, lauru lapas. Vēl sīpoli, ķiploki… Ne jau tāda garšvielu bagātība, kāda pieejama šodien.

Arī mana sieva mēģinājusi cept nomedīta meža zvēra aknas, bet nesanāca tik garšīgi kā manā bērnībā!