Ja pieņemam, ka Dzejas dienas ir atskaites punkts gada laikā paveiktajam literatūras jomā, tad Liepājas literāti, manuprāt, strādājuši čakli un bumbierus sētsmalēs nav dauzījuši. Nekavēšu laiku uzskaitot faktus, tie lai runā paši par sevi. Kam ir interese, tas sadzirdēs.

Manas pārdomas par dzeju. Pasaulē klīst daudz dzejas rindu, bet reti kura kļūst tuva un veido mūsu dzīves dzejoli, ja paveicas – krājumu. Visu tāpat nevar izlasīt un nemaz nevajag. Dzeja ar lielo burtu ir maz. Dzeja, kurā iestrādāts vēstījums, kuru nekautrējoties var veltīt tuvam cilvēkam. Katram gan labuma un sliktuma mēri savi. Ne vienmēr, ja nepatīk, tas nekam neder. Un kur mēs tādi, visiem labi, saprotami un pūkaini, liksimies?

Man vairāk simpatizē nosaukums Literatūras mēnesis, tas ir ietilpīgi un nopietni. Ne jau ar dzeju mēs visi nodarbojamies, lai gan kas zina.

Literatūras mēneša pasākumos saistoši ir vērot ne tikai rakstošos cilvēkus, bet tos, kas tieši vai netieši tiek iesaistīti. Īpaši vēlos pieminēt kuģa M-05 ”Viesturs” komandu, kuru sirsnība un atsaucība radīja īpašu gaisotni. Dzejas dienas iesāktas ar dzelžaini saulainu sajūtu, vēja un jūras dimdošo klātbūtni, piedaloties sirdsgudriem un dzīves izglītotiem cilvēkiem. Šis ir laiks, kad īpaši godinām mūspuses literatūras lauka kopējus, kā arī atceramies tos, kuri ar grāmatu starpniecību mūsu pilsētas vārdu ierakstījuši pasaules literatūras pergamentos. No Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas darbības jaušams, ka literatūras rats griežas ar jēgu. Tā nav dzirnavu imitācija, kā bieži var vērot restorānos, kas integrēti senās dzirnavās. Šīs dzirnavas maļ graudus.

Iesaku aplūkot Literatūras mēneša programmu, kura publicēta gan interneta vietnēs, gan atrodama bibliotēkās, iespējams atradīsiet ko savai gaumei un vēlmēm atbilstošu. Atsaucoties uz Andra Akmentiņa sacīto, ka “nudien vajadzētu izmantot Dzejas dienu iespēju nedaudz atsvaidzināt valodas avotus. Kaut vai klusībā pie sevis, bet tas ir jādara. Pat lauku suņi naktīs trenējas riet, galu galā.” Patiesi, to novēroju kādā literārā pasākumā, kurš notika brīvā dabā, netālu bija piesiets suns. Kaut arī tas skaitījās savā darba vietā, tomēr aktīvi iesaistījās lasījumos un muzikālos priekšnesumos, snaikstoties un piebalsojot. Tādas, lūk, dzejiņas.

Agnese Matisone,
kultūras procesu vērotāja