Apritējis gandrīz gads kopš uz Ventspils šosejas rīkojām protesta akciju, pievēršot uzmanību katastrofālajam ceļa stāvoklim. Nejūtu, ka kaut kas būtu palicis labāk. Jāsaka, ka vispār ceļi ar katru gadu Latvijā paliek sliktāki. Un, ja nekas netiks darīts, tad pēc diviem gadiem ar automašīnu jau nekur nevarēs pabraukt.

Diez vai būtu jēga šogad rīkot līdzīgu akciju. Paši redzam, ka nekas īpaši nemainās. Pagājušā gadā izdevās kaut ko izsist tāpēc, ka bijām pirmie, kas reaģēja šādā veidā. Neizbraucamo ceļu jautājums ir jākārto valsts līmenī, jo visapkārt ir briesmīgi. Vēl kaut cik izbraucama mūspusē ir Rīgas šoseja, Aizputes ceļš. Vismaz, kad tur braucu pēdējo reizi, iespējams, kaut kas ir mainījies.

Jāsaka godīgi, atbildīgo amatpersonu attieksme kaitina. Kā satiksmes ministrs var pateikt – naudas nav un tuvākajā laikā arī nebūs! Tas tikai norāda uz to, ka viņš nav īstajā vietā. Tur ir jāsēž tādam cilvēkam, kam nauda ceļu remontiem būtu jāmeklē, par to jācīnās ar zobiem un nagiem.

Neesmu aprēķinājis, cik briesmīgo ceļu dēļ pērn esmu izdevis automašīnas remontam. To ir grūti pateikt. Ja izsit logu vai pārsit riepu, to uzreiz jūti, un zini, ka tas notika tur un tur. Bet to, ka jāmaina, piemēram, ritošā daļa, uzzini mēģinot iziet tehnisko apskati. Lai gan pārvietojies jau tikai pa Latviju. Un viss savācas laika gaitā.

Jāatzīstas, ka pirms kaut kur doties ar automašīnu, izvērtēju, vai to vajag. Tāpat vien nekur nebraucu. Arī benzīna cena liek padomāt. Un, ja pie benzīna cenas jāpieliek auto remonta izmaksas, tad ir, kā ir.

Neredzu, ka kāds kārtotu ceļu jautājumu. Par to runā tie, kam pa šiem ceļiem ir jābraukā. Valdība kārto ostas, dzelzceļa, lidostas jautājumus, bet, piedodiet, kurš mirstīgais visu iepriekšminēto izmanto? Un, ja pie ostas nevar piebraukt, tad kāda jēga? Atkal tiek samazinātas slimnīcu skaits, bet, ja man ceļš neļauj līdz tai tikt? Manuprāt, netiek domāts par pašu galveno, kas visu sasaista kopā – ceļu. Taču, kā saka, cerība mirst pēdējā.

Aigars Auznieks,
autovadītājs