Agnese Cimuška-Rekke, biedrības “Latvijas Mūzikas attīstības biedrība/Latvijas Mūzikas eksports” izpilddirektore

Līdzšinējā pieeja pierādījusi, ka šajā jomā ar pašregulāciju nepietiek.

Pēc Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības datiem, 2024. gadā Latvijā radīta mūzika komercradio vidēji veidoja 19% ētera, turklāt šo rādītāju būtiski palielina dažas stacijas, kuru saturs gandrīz pilnībā balstās uz vietējo mūziku.

Vairākums komercradio programmu pārsvarā atskaņo ārvalstu repertuāru,

tādēļ Latvijā radīta mūzika savas valsts radio joprojām ir mazākumā.

Tas nav tikai kultūras jautājums, bet skar arī valsts drošību, integrāciju, informatīvo telpu un radošo ekonomiku. Radiofrekvences ir ierobežots valsts resurss, tāpēc valstij ir tiesības noteikt nosacījumus, kas kalpo sabiedrības interesēm.

Latvijas mūzikas atpazīstamība jāveicina gan radio, gan straumēšanas platformās, taču tie nav savstarpēji aizvietojami instrumenti.

Radio joprojām ir viens no ietekmīgākajiem medijiem, kas iepazīstina klausītājus ar jauniem māksliniekiem.

Vienlaikus lielākā daļa autoratlīdzību par komercradio atskaņojumiem nonāk ārvalstu autoriem – 2024. gadā uz katru eiro, kas izmaksāts Latvijas autoriem, ārvalstu autori saņēma 3,73 eiro.

Lielāks Latvijā radītas mūzikas īpatsvars nozīmētu, ka vairāk līdzekļu paliktu Latvijas autoriem, izpildītājiem un producentiem, veicinot nozares attīstību.

Par to, kā definēt “Latvijā radītu mūziku”, vēl notiek diskusijas. Priekšlikuma ieskatā definīcijai jāaptver darbi, kuros ir būtisks Latvijas radošais ieguldījums, vienlaikus ņemot vērā, ka arvien vairāk mūzikas top starptautiskā sadarbībā.

Ikdienas radio klausītāji lielas pārmaiņas, visticamāk, nejutīs, jo kvotu paredzēts ieviest pakāpeniski –

10% no 2028. gada, 20% no 2029. gada un 30% no 2030. gada.

Daudzas populārākās radiostacijas šim apjomam jau ir tuvu vai to sasniedz. Pārmaiņas skartu galvenokārt tās programmas, kurās Latvijā radīta mūzika pašlaik skan ļoti maz.

Arī pēc pilnīgas ieviešanas 70% ētera paliktu katras radiostacijas izvēlē.

Šī nav diskusija pret radio vai ārvalstu mūziku, bet par līdzsvaru – kādu kultūrtelpu vēlamies veidot Latvijā, lai cilvēki savas valsts radio biežāk dzirdētu Latvijā radītu mūziku un tiktu atbalstīta vietējā kultūra un radošā ekonomika.

Jānis Šipkēvics, Radio “SWH” līdzdibinātājs un vadītājs

Ar šo iniciatīvu ir tāpat, kā nereti Latvijā notiek, ka laba ideja neprašu rokās kļūst par sprunguli spieķos.

Lozungs ir deklaratīvs – it kā rūpes par latviešu mūziku, bet patiesībā – mediju nozares drupināšana un vājināšana.

“SWH” grupā – sešos radio un vienā TV kanālā – jau sen ir vairāk nekā 30% Latvijas mūzikas.

Mums ir radiostacija, kas 24 stundas diennaktī atskaņo tikai latviešu mūziku.

Savukārt pamatstacijā jeb, kā saka Fredis, dižstacijā “SWH”, visu nakti skan latviešu mūzika – lai ar autoratlīdzībām atbalstītu Latvijas autorus un izpildītājus.

Šajā gadījumā bīstami ir tas, ka valdība ar regulējuma palīdzību cenšas sev pakļaut vai dancināt mediju nozari. Tas ir nepatīkams precedents.

Ja šāda, manuprāt, diezgan neprātīga regula tiks pieņemta, tad nākamreiz var noteikt, piemēram, ka radio ēterā nedrīkst strādāt cilvēki, kas vecāki par 50 gadiem, jo jaunajiem talantiem jādod iespēja izsisties. Tā var nonākt līdz absurdam.

Par latviešu mūziku “SWH” grupā rūpējamies kopš dibināšanas 1993. gadā.

Mēs atbalstām Latvijas māksliniekus, popularizējam viņu ierakstus, albumus un koncertturnejas, iesaistāmies festivālu atbalstā un citos projektos. Tam ik gadu tērējam ievērojamus līdzekļus, tāpēc

uzskatu, ka šāda iejaukšanās mediju darbā būtu nepareiza.

Manuprāt, citās jomās problēmas ir daudz nopietnākas, un tieši tur vairāk nepieciešams stiprināt latviešu valodu un kultūru ar noteikumiem un regulējumu.

Var diskutēt, piemēram, par krievu valodas lietojuma ierobežošanu, taču ne par mākslīgu prasību uzspiešanu medijiem. Rodas iespaids, ka daļa politiķu vienkārši vēlas demonstrēt savu varu un likt medijiem dancot pēc savas stabules.

Trīsdesmit trīs pastāvēšanas gados esam piedzīvojuši daudzas valdības un ministrus, tāpēc ir naivi cerēt, ka mediji šādu nepārdomātu regulējumu pieņems bez iebildumiem.

Šis ir gandrīz visu radiostaciju solidaritātes brīdis,

lai parādītu, ka mediji ir ceturtā vara un ne ministrs, ne valsts sekretārs, ne arī NEPLP nevar nostāties pāri mediju pienākumam pret saviem klausītājiem. Viņi izvēlas mūs tāpēc, ka dzird to saturu, ko vēlas dzirdēt.

Tas ir jautājums par redakcionālo neatkarību. Mediju darbībā jau tagad ir daudz ierobežojumu – ko drīkst, bet ko nedrīkst reklamēt, kādi nosacījumi jāievēro. Mēs esam iemācījušies ar tiem sadzīvot un tiem pielāgoties.

Piemēram, “SWH” radio aptuveni 80% darbinieku ir saistīti ar Latvijas mūzikas industriju, šovbiznesu un mūzikas mediju vidi.

Tāpēc nedomāju, ka šī ir pati svarīgākā problēma, kurai šobrīd būtu jāvelta mediju un valsts amatpersonu enerģija, talants un rūpes par Latviju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.