Intervija ar Liepājas pilsētas pašvaldības dzīvnieku patversmes “Lauvas sirds” vadītāju Annu Briedi.

– Dzīvniekus dāvanai meklē bieži?

– To, ka dzīvnieks tiek izvēlēts kā dāvana bērnam, var dzirdēt ik pa laikam. Tā ir problēma ne tikai Ziemassvētku laikā, bet arī uz dzimšanas dienām, vārda dienām, 1. septembra svētkiem, pat uz kāzu gadadienām.

Kad to dzirdu, mūsu saruna parasti kļūst intensīvāka, jo rodas daudz papildu jautājumu.

Svarīga ir motivācija. Jo, ja mājdzīvnieks kā dāvana ir kopīgi pārdomāts ģimenes lēmums un svētki vienkārši iekrīt dzīvnieka paņemšanas laikā, tad viss ir kārtībā!

Bet, ja tā ir spontāna ideja tāpēc, ka bērns izteica tādu vēlmi, tad gan nav labi.

Ir jāsaprot, ka, paņemot, piemēram, kaķēnu, mēs rēķināmies ar attiecībām, kas ilgs 20 gadus.

Savukārt pēc tam var redzēt sludinājumus, kur parādās “meklējam jaunu saimnieku”, “atdodam kucēnu”. Lasāms, ka pēkšņi atklātas alerģijas, ģimene izdomājusi pārcelties vai arī negaidīti vairs nav iespēju par paņemto dzīvnieku rūpēties.

Tas nenotiek tikai ar suņiem un kaķiem, bet arī ar kāmīšiem, žurciņām, papagaiļiem. Tie bieži vien ir iekļauti vēlamo dāvanu sarakstā.

– Līdzīgi ir arī ar kompanjoniem, kurus cilvēki meklē senioriem?

– Tas ir tas pats. Viss ir kārtībā, ja dāvana ir gaidīta un ar šo cilvēku iepriekš pārrunāta. Bet jāatceras, ka

tikai tāpēc, ka mums no malas šķiet, ka pensionārs ir vientuļš, nogarlaikojies, nenozīmē, ka viņa vietā varam izlemt un sarūpēt četrkājainu draugu.

Tās ir papildu rūpes, papildu izdevumi un laiks.

Iespējams, ka seniors jau sen negrib tādu atbildību, varbūt viņš grib dzīvot sev – kaut kur aizbraukt, nerēķinoties ar dzīvnieku. Un, ja vecākam cilvēkam nepieciešams pavadīt kādu laiku medicīnas iestādē, tad jāuztraucas, kurš par mīluli parūpēsies.

Ja seniors sev grib kompanjonu, vajadzētu piedomāt pie tā, vai vajadzētu ņemt kucēnu vai kaķēnu. Ja cilvēkam gadu tomēr ir daudz,

labāk būtu kopīgiem spēkiem piemeklēt mājdzīvnieku, kurš pats būtu seniors.

Mums ir bijuši gadījumi, kad saņemam zvanu par dzīvnieku, kura saimnieks aizgājis aizsaulē. Pēc tam dokumentos bieži vien var redzēt, ka ķepaiņa reģistrētais saimnieks ir dēls vai mazdēls.

Protams, visus gadījumus nevar likt kopā, jo ir reizes, kad mīlulis kā dāvana svētkos vai pārsteigums senioram ir tiešām labi pārdomāts un pozitīvs lēmums.

– Svētkos joprojām aktuāla problēma ir arī dzīvnieku pamukšana salūta laikā?

– Noteikti. Bet es gribētu teikt, ka vismaz Liepājas pusē sabiedrība kļuvusi apzinīgāka, sāk piedomāt pie tā, kā to novērst, sapratuši, kā mazināt dzīvnieka trauksmi ne tikai tad, bet arī, piemēram, negaisa laikā.

Gadījumi, kad suns aiz bailēm aizbēg vai izlaužas no sētas, bijuši arī šogad, tajā skaitā 1. janvārī pēc svētku salūta.

Svētkos gan mājdzīvnieki mūk arī tad, kad nav salūts.

Tāpēc, ka biežāk nāk ciemiņi, vienkopus sapulcējas vairāk cilvēku, kas, nākot iekšā pa durvīm, nepamana, ka ķepainis izsprūk laukā.

– Kā to novērst?

– Galvenais ieteikums ir sagatavoties. Jāizvēlas piemērota vide, kurā dzīvnieks uzturēsies, lai apkārt būtu pēc iespējas mazāk faktoru, kas var palielināt trauksmi vai izraisīt stresu.

Un, ja jau iepriekš zināms, ka dzīvnieks ir ārkārtīgi bailīgs, ir jāmeklē veterinārā palīdzība jeb medikamenti, kas ļauj to pašu salūtu pārdzīvot vienkāršāk.

Protams, svarīgi ir arī savus mājdzīvniekus čipot. Saimnieki joprojām grēko. Suņiem šī problēma ir mazāk aktuāla, bet ar kaķu čipošanu gan joprojām pieklibo.

Tas ir skumji, ja atrodam aizbēgušu, cietušu vai bojā gājušu mājdzīvnieku, bet mums nav iespēju par to paziņot saimniekam tikai tāpēc, ka mīlulis nav čipots.

Ja dzīvnieks ir bailīgs un viņam ir tendence mukt, tad lieliski noder arī GPS kaklasiksnas.

Tā ir saimnieka atbildība novērst sava mājdzīvnieka bailes, savainošanās iespējas un pamukšanu. Bet, ja pamūk – tad atrašanu un nogādāšanu drošībā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.