Izlasot Induļa Vēža viedokli par aizbraukšanu no Latvijas, lai strādātu ārvalstīs, uzdzina ļoti lielas skumjas. Jo arī viens no maniem mīļajiem ģimenes locekļiem, proti, mazais brālis tagad ir Baltijas jūras otrā pusē, kur dara visvienkāršāko darbu, bet par to dienā saņem tik, cik daudzi cenšas savilkt kopā galus mēnesī, strādājot no rīta līdz vakaram.

Mēs varam lepoties ar to, ka esam spēcīga ģimene un ekonomisko krīzi pārvarējām, esot visi kopā.

Taču šajā laikā strādāt par grašiem, dzīvojot no algas līdz algai, godīgi sakot, pieriebās. Līdz mazais brālis, kurš bija īsts Latvijas patriots, vienu dienu paziņoja, ka dosies peļņā uz Ziemeļvalstīm. Atradis darbu ar adekvātu darba laiku un atalgojumu. Protams, trieciens liels, jo tas nozīmēja, ka mēs visi kopā ikdienā vairs nevarēsim būt. Atbalstījām viņu, jo brālim dzīvē mērķu ir daudz, bet šeit, Latvijā, tos diemžēl nevar piepildīt finansiālās un darba tirgus situācijas dēļ. Arī viņš grib sākt savu stabilu un patstāvīgu dzīvi. Ja mūsu darba tirgū jebkuram tiek prasīta pieredze, tad tur priecājas par katru, kas vēlas strādāt, un galvenais – ir izaugsmes iespējas, kā arī pret darbinieku izturas kā pret cilvēku.

Līdz aizbraukšanas datumam bija palikušas vien divas nedēļas, un jau tad, protams, visai ģimenei bija ļoti skumji, jo kāda gan var būt sajūta, noskatoties uz sakravātiem čemodāniem un tukšu izkrāmētu mantu plauktu, drēbju skapi un to, ka mūsu kopīgā istaba paliek tukša, kurā skumji gaida viņa kaķis? Tukšuma sajūta mājās un sirds sāpes.

Taču tai pašā laikā sapratām, ka viņš jau nepazūd no zemes virsas, cenšamies regulāri sazināties. Viņš atbrauks – un pavisam drīz. Un ārzemēs viņš nejūtas kā svešais, jo turpat strādā vēl simtiem latviešu.

Taču joprojām mēs visi gaidām to dienu, kad brālis pateiks, ka prom vairs nebrauks un paliks Latvijā. Pie mums.

Par latviešiem, kas brauc labākas laimes meklējumos, vienmēr velku paralēles ar notikumiem pirms 70 gadiem. Tajā laikā mūsu tautu izsūtīja ārpus Dzimtenes piespiedu kārtā, tagad piespiedu kārtā paši aizbraucam un nezinām, vai atgriezīsimies.

Baiba Dadzīte