Es, protams, tāpat kā daudzi citi esmu ļoti priecīga par dzejas dienām. Literātiem
un it īpaši dzejniekiem šis ir īpašs laiks. Atšķirībā no citiem mākslas
pārstāvjiem, kuri satiekas festivālos vai plenēros, literātiem tik daudz šādu
kopīgumu notikumu, kur satikties vienam ar otru, dalīties emocijās un jaunajos
veikumos, nemaz nav. Īpaši pilsētās ārpus Rīgas.

Tāpēc priecājos, ka Dzejas dienas notiek visā Latvijā, tie ir kā
Vislatvijas dzejas svētki. Zinu, ka katram dzejniekam tas ir notikums, kuru sāk
gaidīt jau brīdī, kad iepriekšējās Dzejas dienas ir izskanējušas. Daudzi plāno
braucienus, cenšas palūkoties, kā tas tiek realizēts citās pilsētās. Arī man
pirmais īstais Dzejas dienu piedzīvojums sākās Ventspilī pirms diviem gadiem,
kad itin nejauši tiku uzaicināta līdzi paspēlēt mūziku. Viss beidzās ar to, ka
apkārtējās atmosfēras iedvesmota, pirmo reizi publiski nolasīju savu dzejoli.

Mūsdienās Dzejas dienas ir laba iespēja sabiedrībai parādīt, ka  dzeja nebūt nav garlaicīga. Ka tā nav tikai
kaut kas uzrakstīts uz papīra, iespiests, lasāms piespiedu kārtā vidusskolā kā
obligātā literatūra. Parādīt to, ka dzeja ir dzīva, kaislīga, mūsu cerību,
ticību un vājību pilna. Tā mainās līdzi laikam un var būt saistoša visām
auditorijām. Arī šogad visi Dzejas dienu pasākumi ir atvērti jebkuram
interesentam, jāspēj tik pašam izsijāt, kas varētu būt saistoši. 

Priecē arī tas, ka auditorija kļūst atvērtāka šādiem pasākumiem un dzejas
vakaros aizvien biežāk redz jaunas sejas. 
Daļa no tām varbūt nākamajā reizē atnāk jau kā dalībnieki. Vai arī
pienāk un saka: ”Ziniet, es nerakstu dzeju, bet rakstu dziesmas, varbūt varu
paspēlēt”. Un arī tas ir baigi forši, jo vārdu lirikas jau tā pati dzeja vien
ir. Turklāt ir jāatrod balanss, jāmeklē jaunas izteiksmes formas, pasākumos
nevar visu laiku skanēt tikai dzeja, klausītāji nogurst. Vajag mūziku, ritmu,
kādu vizuālo materiālu, uz ko paskatīties.

Tāpēc vienmēr priecājos, ja blakus tādiem tradicionāliem dzejas lasījumiem,
ir arī pasākumi, kurus organizē sadarbībā ar mūziķiem, māksliniekiem vai Jauno
Mediju mākslas speciālistiem, kas palīdz parādīt, ka dzeja var būt visur – ielu
uzrakstos, veikalu skatlogos, grāmatu saturos vai fotogrāfijās. Manuprāt, tieši
tas ir formāts, kas var piesaistīt jauniešu auditoriju.

Liepājas Universitātē par tradīciju kļuvuši studentu nakts dzeju lasījumi.
Pasākums vienmēr bijis intriģējošs, jo tā ir iespēja dzirdēt jaunos dzejniekus.
Cilvēkus, kuri, iespējams, mums gājuši garām skolā, vai sēdējuši blakus
kafejnīcā, tikai mēs nekad neesam zinājuši kādi viņi ir. Un caur dzeju var
ļoti labi iepazīt cilvēkus. Šogad pasākumu centāmies veidot daudzpusīgu, varēja
dzirdēt gan kā jaunie lasīja darbus džeza pavadījumā un Jauno Mediju mākslas
studenti atskaņoja elektroniskās kompozīcijas, gan kā pilsētā jau zināmie
dzejnieki spēja iekustināt auditoriju ar vārdu spēku vien. Gandarījums ir ne
tikai par to, ka dalībnieku pulks šogad bija īpaši liels – vairāk kā
piecpadsmit dzejnieki, bet arī par to, ka pasākums bija labi apmeklēts. Telpas gan
turpmāk būs jāmeklē plašākas, jo daļai auditorijas nācās stāvēt kājās. Tas
labi, tas nozīmē, ka mūsu pulks aug, tik jāprot tam pielāgoties.

No Dzejas dienu programmas noteikti nevajadzētu laist garām arī mūsu īpašos
viesus, šogad ciemojas Anna Rancāne, Daina Sirmā un Kārlis Vērdiņš. Katrs no
viņiem nāk ar savu dzīves stāstu, pieredzi, kas var iedvesmot, vai varbūt pat
kalpot kā īstais stimuls un atspēriens jaunajiem, kas savas literārās izpausmes
auklē vēl tikai domās.